Amrita vai kā vajag mirt
Putni un citas lidojošas būtnes
laikam mirst klusi
tas ir
bez plātīšanās par nāves un dzīvības jautājumu
un droši vien bez pēdējiem vārdiem
un neatstājot pēdas
šis tad lai ir galvenais noslēpums
mirstot neatstāt pēdas
kā ātrs vējš pārskrien klajumam
kā izšauta bulta neievaino gaisu
pazūd cilvēks kas ir nesavtīgi
mīlējis šo pasauli
tikai tā mēs mirdami nemirstam
Tāds ir dzīvības eliksīrs ko mums dievi skauž
nektars kas mūsos iedveš
to pašu skurbumu kāds it vējā un izšautā bultā
putna pēdējā dziesmā
Jau tagad
Kas mēs esam balti, dzelteni vai melni,
Mucā auguši vai par mucām uzauguši,
Neirotiski tārpi vai kalnā kāpēji
Ir atkarīgs no nāves.
Kāds es miršu, tāds es esmu.
Jau tagad uz maniem spārniem guļ
Nākotnes medus, izsūkts
No dienu un gadu blasfēmiskās skrejas,
Nāves ēdiens dzidrā dārzā,
Svēts no krītošu ābolu skaņām.
Ir jāpaceļas uz medus smagnējiem spārniem
Pret rītiem uz Himalaju ielejām
Jau tagad.
pa kalnu vēršu iemītām takām
nepacietīgas bites
dūc un eņģeļi aug
no pļavu krāsām.
Ir jāpaceļas pretim galam.
Vērotājs pēc indiešu parauga
Tavas diena ir skaitītas,
Un no sākta gala
Tu dodies pretim savam galam.
Tak nesteidzies
Nostājies uz brīdi malā
Un vēro pats sevi kā kādu citu.
Sastingsti šai vērošanā,
Un tu manīsi, ka ir tikai ritēšana
Bez sākuma un gala,
Bet arī ka bez tevis
Tas rats nespētu griezties pats ap sevi.
Tu neesi lieks.
Tu tikai nezini,
Ka esi
Liecinieks.