Vecajā Derībā nāvi uzskata par dabisku notikumu – par indivīda sairšanu. Taču pastāv arī norādījumi par pēcnāves dzīvi, kas turpinās “pazemē”, lai gan tā ir tikai pasaulīgās dzīves ēna. Cilvēks pēc savas dabas ir nemirstīgs. Bet Vecajā Derībā, īpaši pirms Kristus atnākšanas radās lielāka interese par mirušo augšāmcelšanos. Agrajā kristietībā atdzimšana ieguva jaunu dimensiju, pateicoties Jēzus augšāmcelšanās notikumamNeskatoties uz to, ka kristietība ar laiku atzina ticību dvēseles nemirstībai, tā tomēr apgalvoja, ka dvēseli ir radījis Dievs: nemirstība ir Dieva dāvana. Bez tam svarīgāks par pārdzimšanu (turpināšanos pēc nāves) ir jautājums par pārdzimušā cilvēka dzīves kvalitāti.
Jaunajā Derībā pēcnāves dzīve nozīmē paradīzi, ko vēlāk identificēja ar Debesīm. Ir arī norādījumi par kādu starpstāvokli, ko vēlāk nosauca par šķīstītavu – “vietu”, kurā dvēsele atbrīvojas no grēka nastas, lai beigās nonāktu “debesīs” kā augšāmcēlies ķermenis. Turpretim ellē cilvēks ir pilnīgi atsvešināts no Dieva klātbūtnes un dzīvo vienās mokās.
Nāves jautājums jāaplūko no polaritātes viedokļa: dzīve un nāve ir polāri jēdzieni; bez dzīves nebūtu nāves un bez nāves nebūtu dzīves. Abi papildina viens otru. Dzīve nav pretrunā ar nāvi, un otrādi – nāve nav pretrunā ar dzīvi, tās ir dabiskas parādības. Tāpēc var teikt, ka cilvēks ir dabas bērns.
Taču vienlaicīgi viņā mājo kaut kas “pārdabisks”. Šis vārds būtu jāsaprot Junga psiholoģijas kontekstā: “pārdabiskais” neatrodas kaut kur debesu augstumos, bet paša cilvēka dvēseles dzīlēs – kolektīvajā bezapziņā. Reliģiskā valodā to var saukt par Dievu vai dievību.
Tikai retos gadījumos ar to var kontaktēties dzīves laikā, un šī iemesla dēļ būtu nepieciešams pieņemt budismā vaidošo reinkarnācijas mācību: cilvēks pārdzimst arvien jaunos veidos tīk ilgi, kamēr viņš nav sasniedzis apgaismi (nirvānu). Kristīgās “debesis” atrodas mūsos pašos.
Līdz ar to nāve ir nevis dzīves beigas, bet pāreja uz kādu jaunu esmes veidu – tuvošanos nirvānai.
Bet tad rodas jautājums: kas tas ir, kas “pāriet”? Pēc kristiešu uzskatiem, tā būtu dvēsele vai gars. Taču, manuprāt, pieņemamāka būtu doma, ka pēc nāves no cilvēka atdalās kāds ēterisks vai astrāls ķermenis, kas viņā iemājo jau no dzimšanas brīža. Mēs mirstam, lai dzīvotu.
Tagad par veļiem.
Vai tad ari viņiem ir mātes? Ja ir, tad būtu jāpieņem, ka viņi pārdzimst un nomirst tāpat kā cilvēki. Bet tādā gadījumā jājautā, kāda varētu būt atšķirība starp veļiem un cilvēkiem.
Vai tad nav nekādas robežas starp dzīvi veļu valstībā un šeit virs Zemes? Neticami. Manuprāt, labākais atrisinājums būtu jāmeklē ezoteriskajā tradīcijā. Pēc ezoteriķu uzskatiem, cilvēkam mirstot, no viņa atdalās kāds smalks, ēterisks ķermenis, kas turpina pastāvēt “Veļu valstībā”. Šādā skatījumā veļu “mātes” un “tēvi” nav nekas cits kā fiziskās miesas krātiņā ieslodzītie cilvēki.
Velis lidinās kaut kur starp debesīm un zemi; viņš turpina reinkarnēties tik ilgi, kamēr sasniegta pilnīga apskaidrība un viņš nonāk nirvānā. Kristīgā kontekstā varētu teikt, ka viņš nonāk šķīstītavā, lai atbrīvotos no visiem šīszemes sārņiem un pēc tam pievienotos eņģeļu saimei “debesu valstībā”. Eņģelis ir cilvēka dubultnieks, viņa labākā puse, kas Zemes dzīves laikā reti aktualizējas. Katrs cilvēks ir potenciāls eņģelis.
Bet kas tad ir elle? Tā nav kāda vieta pazemē, kur mājo velniņi. Elle nav mūžīgu ciešanu vieta, jo neviens cilvēks nevar būt tik ļauns, ka būtu pelnījis šādu sodu. Tāpēc arī man šķiet vairāk pieņemama austrumu reinkarnācijas mācība. Velis ir reinkarnējies cilvēks. Viņš turpina atgriezties šīszemes “ellē” tik ilgi, kamēr ir sasniedzis “debesis” tepat, virs zemes. Elle un debesis nav konkrētas vietas, bet stāvokļi, kuros cilvēkam ir lemts iemiesoties. Tātad cilvēks ir ne tikai potenciāls eņģelis, bet arī potenciāls velns.
Velns nav kāda substanciāla būtne, nav pilnīgi un bez atlikuma “melns”. Katrā no mums iemājo velniņš, un tas nemaz nav tik slikti. Velniņš ir nemiera gars mūsos, taču arī nemiers var būt destruktīvs, tāpat kā mūžīgs miers var cilvēku paralizēt. Arī “debesis” jābūt kaut kam tādam, kas mūs tirdī-kāpēc tad Dievs kļuva par cilvēku Jēzus personā? Tāpēc, ka arī Dievā kaut kā trūka. Vigam bija “garlaicīgi” dzīvot mūžīgā svētlaimē. Viņam vajadzēja ienirt laika ritmos un rast mieru nemierā. Kopš tā laika arī cilvēks ir kļuvis par potenciāli dievišķu būtni, kas sevī glabā ”dievišķo dzirksti”.
DZĪVES VILCIENAM NAV GALAPUNKTA
Ir tikai daudzpunktes – daudzas stacijas, kurās mēs izkāpjam un atkal iekāpjam. Arī nāve nav galapunkts, bet tikai atelpas brīdis ceļā uz Viņsauli. Tur, “augšā” atveras debesu vārti un sākas ceļojums pa citu, pavisam atšķirīgu pasauli. Varbūt mums tur pieaug eņģeļu spārni, un kopā ar Dievu mēs lidināmies nezināmā tālē. Arī Dievam bija apnicis būt vienam. Vai tāpēc Viņš neradīja cilvēku, kuram ir lemts būt par palīgu Dievam šīs pasaules pārvaldīšanā. Dievs nevar iztikt bez cilvēka. Tādēļ Viņš kļuva par cilvēku Jēzus Kristus personā, nomira krusta nāvē, lai debesis būtu tuvāk Zemei, un lai cilvēks dzīvotu šai pasaulē ne tikai vienās mokās, bet arī cerībā.
Debesis nav nemaz tik tālu. Vai tad latviešu Dieviņš neklejo pa mūsu dzimtenes laukiem kā savējais? Kā zemes un debesu vienotājs? Vai tad viņš nav rados ar Kristu? Latviskajā uztverē Dievs ir līdzīgs cilvēkam. Gana agri es cēlos, Mīļš Dieviņš vēl jo agri, Ko, Dieviņ, tu cēlies? Kā tev agri vajadzēja?” Vai atkal:
“Kur, Dieviņ, tu paliksi, Kad mēs visi nomirsim?” Atbilde šķiet skaidra: Dievam bija nepieciešams cilvēks.