Kā arī visas citas ezotēriskās doktrīnas, Martīnisms, kā viņu savā traktātā par Reintegrāciju māca Martiness de Paskuāls, lai smalkākos un gaistošākos jautājumus, kuri savādāk nav saprotami neiesvētītam, padarītu saprotamākus, izmanto eksotēriskus skaidrojumus. Leģenda vai mīts, uz kura balstīta Martīnisma doktrīna, savā būtībā ir cieši saistīta ar Rietumu Tradīciju un it īpaši ar kristietību. 

Jautājumā par Pirmcēloņa un Dieva būtību saskan ar tēzēm, kuras izvirzīja kristīgie teologi, kā arī ebreju Kabalisti, tādām, kā dievišķā trīsvienība un emanācijas…., bet, tamdēļ, ka otra doktrīnas daļa vēl vairāk saistīta ar gnosticismu, tā apgalvo ticības un zināšanu vienādu nozīmīgumu un postulē, kad, lai dievišķā svētība izpaustos, to jāpavada darbībai un cilvēka apzinātai brīvai gribai. Lūk tamdēļ Martiness de Paskuāls savas skolas doktrīnu parāda jūdu-kristiešu aspektā.

 

Doktrīna.

 

Saskaņā ar Martīnisma doktrīnu, pasaule, kas tiek apskatīta kā materiāla sfēra, pieejama mūsu jūtām, tāpat, kā garīgās sfēras ap viņu, nav Dieva radītas, jo ir Viņa paša absolūtās formas.

Svētā Jāņa evaņģēlijā ir teikts: «Sākumā bija (tas attiecās laika sākumā, periodā, kad esamība sāka savu manifestāciju) Vārds (Logos, Dievišķais vārds) ».

«Sākumā vārds bija Dievam (bet nevis ar Dievu)….. Un vārds bija Dievs» (ne Dievs, bet Elohims vai Dieva dēli. Vārds Elohims ir ebreju vārds, kurš nozīmē «Viņi – Dievi»).

«Viss caur viņu sāka rasties un bez viņa nekas neradās, kas sāka rasties».

Logos ir tas, ko kabala sauc par Ādamu Kadmonu; tas ir tas, kas ar Vārdu radīja zemākas radības, «iesaucot» viņas (gāžot viņas) izpaustajā esamībā. To esība ir zemāka tikai attiecībā pret Ādamu Kadmonu, arhetipisko cilvēku, jo viņi arī apdzīvo garīgās sfēras.

Radīšanas procesā Dievs izmanto vidutāju. Mozus grāmatas nodaļās 1-3 ir teikts, ka zeme (ir domāta pirmmatērija vai haoss) bija tukša un bezformas, un Dievišķais Gars atdalīja ūdeni (ar šo jēdzienu ēģiptiešu mītā var tulkot vārdu «saprāts»). Termins «Dievišķais Gars» attiecas uz garu, kurš atdalīts no Dieva tādā nozīmē, kad viņš nebija pats Dievs, tā kā viennozīmīgi Dievam ir pašam savs gars.

Vēlāk mums saka, ka Dievs ievietoja cilvēku «Ēdenes dārzā», lai pieskatītu viņu un rūpētos par viņu. Šis «Dārzs» ir simbols, kurš atbilst dievišķajām zināšanām, kuras pieejamas tikai līdzīgām būtnēm.

Tīrā simboliskā formā cilvēka esība ir saprotama ne kā ķermeņa esamība, bet kā gara, kurš ir emanējis no Dieva, esamība un kurš sastāv no ķermeņa (kuru dažreiz sauc par slavas ķermeni), kuru radījis Dievs, iedvešot viņā dievišķumu, kurš, saskaņā ar Mozus grāmatu, ir «paša dieva elpa». Pateicoties šādai analīzei, mēs varam redzēt, kad arhetipiskais cilvēks ir pusdievišķs. Viņš rodas no pirmsmatērijas (no haosa, kurš sastāv no simboliskās zemes un ūdens), no kuras sastāv viņa ķermenis un no elpas, kura viņu atdzīvina un padara par Dieva daļu.

Ādams un Radošais Logos ir viens un tas pats. Tomēr, Ādams un Glābšanas (pestīšanas) Vārds ir divas dažādas lietas. Paralēli Ādamam Kadmonam tika izveidotas arī citas radības formas. Šīs formas bija dažādas būtības un plāni. Bija radīti «eņģeļi», par kuriem teikts, kad «vieni no viņiem bija labi, citi ļauni». Savas īpašības viņi saņēma saskaņā ar plāna īstenošanu, kura dēļ viņi emanēja no Dieva. «Labie» eņģeļi ir tie, kuri reintegrējās pēc savas misijas izpildīšanas, bet ļaunie tie, kuri nav spējīgi reintegrēties, dodot priekšroku sev, nevis vienotībai ar Dievu. «Ļaunie» eņģeļi ir tie, kuri ar savu gribu atdala sevi no Dieva. Viņi – tie, ko Paskuāls sauc par «samaitātām būtībām».

Kā viss, kas pēc savas dabas ir postošs, cenšas izpostīt visu, it sevišķi garīgajā sfērā, tā šīs samaitātās būtības, kuru kopība veido sātana egregoru, kuru simbolizē čūska, kļūst greizsirdīgs uz Ādamu, kurš ir augstāks par viņiem un radīts pēc dieva līdzības, no kura viņi vēlas atdalīties. Šīs būtnes telepātiski iedarbojās uz Ādamu un provocēja viņu pārkāpt tos ierobežojumus, kuri bija uzlikti viņa dabiskām iespējām.

Pēc savas būtības būdams duāls, pa pusei miesisks pa pusei garīgs, būdams androgēns, arhetipisks cilvēks atradās zināmas harmonijas stāvoklī, nepieciešamā balansā sfērā, kurā Dievs viņu bija novietojis. Viņš bija daudz saprātīgāks Visuma Arhitekts nekā mēs, kura valstība bija ne šajā pasaulē, kā tas norādīts Evaņģēlijā. Samaitāto būtību iedarbības rezultātā, arhetipiskais cilvēks padarīja sevi par neatkarīgu demiurgu, tādā veidā laužot visus likumus, kurus viņš bija aicināts ievērot. Viņš uzdrošinājās pats kļūt par radītāju un savos darbos līdzvērtīgam Dievam. Cenšoties veikt šos soļus, arhetipiskais cilvēks varēja tikai izmainīt savu patieso būtību. No šis tradīcijas izveidojās tradīcija veltīt Dievam vai Dieviem pirmos ražas augļus vai ganāmpulka pirmdzimto. Un tad, tā kā Dievs savās bezgalīgajās iespējās viens varēja radīt kaut-ko vai iegūt kaut-ko no nekā, arhetipiskais cilvēks varēja tikai mainīt tikai to, kas jau eksistēja.Arhetipiskais cilvēks, vēloties radīt garīgas būtnes, iemiesoja tikai savas vēlēšanās. Vēloties iedot viņām iemiesojumu, viņš tikai tās ietērpa rupjajā matērijā. Vēloties iedvest dzīvību haosā, viņš tikai mānija sevi.

Būtībā dievišķā esamība «Es esmu tas, kas es esmu», atraida katru nebūtības iespēju. Papildus pirmsmatērijas radīšanai, Dievs tikai pārvietoja savas bezgalīgās pilnības daļu no savas bezgalīgās būtības. Šī Dieva daļējā atteikšanās no savas garīgās pilnības izpaužas relatīvās materiālās nepilnības izpausmē. Lūk, tamdēļ šajā pasaulē radījums nekad nevar būt pilnīgs, jo viņš nav Dievs. Ādams Kadmons, imitējot absolūtu, centās izveidot pirmmatēriju. Iedrošināties uz kaut ko tādu, bez pieredzes un zināšanām alķīmijā, nozīmēja tikai paātrināt savu sakāvi.

Arhetipiskais cilvēks bija androgēna būtne: vienlaicīgi gan vīrietis, gan sieviete, pozitīvie un negatīvie poli. Sieviešu, negatīvais pols, izpaužas tanī, kad Ādams gatavojās iemiesot sevi kaut-kamā ārpusē. Tā ir kreisā, femīnā, pasīvā, mēnes, materiālā puse, kuru viņš gatavojās atdalīt no labās, vīrišķās, aktīvās, saulainās, garīgās puses. Tas ir tas, kas deva Ievas, arhetipiskās sievietes dzimšanu. Šī jaunā būtība, Ieva vai arhetipiskā sieviete, kuru Ādams sāka izprast, lai radītu dzīvību.Arhetipiskais cilvēks sagrāva pats sevi, pūloties kļūt līdzvērtīgs Dievam. Šī jaunā sfēra, ko gnoistiķi sauc par «matērijas pasauli», kura ir mūsu materiālās pasaules universs, piepildīts ar sāpēm un nepilnībām. Pozitīvā daļa iepriekšminētajā ir tajā, kad viss šeit eksistējošais iziet no arhetipiskā cilvēka. Tanī laikā, kā būtība šķeļas divās daļās, viņas nepilnības summa nevar palikt viņa veselumā ar šīm divām atdalītām būtībām……. tamdēļ mums ir jākrīt.

Tamdēļ vecie kulti dievišķoja dabu. Viņa bija visa matērija, kas «bija zem debesīm».Izida, Ieva, Dēmetra, Reja, Kibela, Erzula, visi viņi ir materiālās dabas simboli, kura emanējusi no Ādama Kadmona, personificētas «Melno jaunavu» aspektos, kuri ir pirmsmatērijas simboli.

Augstākā Ādama Kadmona būtība integrējās jaunā būtībā, lai kļūtu par jauno alķīmisko Sēru, kurš pēc alķīmiķu formulējuma tieksies pie pasaules dvēseles. Otra būtība, kurš ir materiāls, no kura sastāv Ādama «forma», ir viņa augstākā dualitāte, kļūst par alķīmiķu Dzīvsudrabu, ar kuru alķīmiķi apzīmēja astrālo vai starppasauli.

Matērija, kura formē otrreizējo haosu, ir alķīmiķu Sāls, tas ir tas, kas kļūst par pamatu, glabātavu vai cietumu.

ĀDAMS = SĒRS

IEVA = SĀLS

KAINS = DZĪVSUDRABS

 

Tas ir tas, kamdēļ universālā matērija ir dzīva, un arī kamdēļ viņa var būt vairāk vai mazāk apzināta un saprātīga savās manifestācijās. Četras dabas valstības, minerālu, augu, dzīvnieku un cilvēku, tas ir arhetipiskais cilvēks, Ādams Kadmons, dievišķais saprāts, kurš ir izkliedēts un kuram atņemta brīvība. Šis jaunais universs arī kļūst par patvērumu kritušajiem eņģeļiem. Viņi atnāk uz viņu ar mērķi vēl vairāk distancēties no Absolūta.

Samaitātās būtības sākotnēji ir ieinteresētas tanī, lai redzētu, kā cilvēks, kurš ir izkliedēts, bet matērijā visur esošs, redzamā universa sastādošs, turpina organizēt un atdzīvināt sfēru, uz kuru viņi pretendē.

Tāpat, kā arhetipiskā cilvēka dvēsele ir universālās matērijas ieslodzītā, tāpat arī jebkura indivīda dvēsele ir ķermeņa ieslodzītā. Fiziskā nāve un reinkarnācija, kura seko viņai, ir līdzekļi, ar kuru palīdzību kritušie eņģeļi īsteno kontroli pār cilvēku.

Gudrība, Spēks un Skaistums, kuri līdz šim ir attēloti šinī materiālajā universā, ir arhetipiskā cilvēka mēģinājumi atjaunot to stāvokli, kuru viņš ieņēma pirms krišanas. Pretējās īpašības kritušajām būtnēm izpaužas tamdēļ, lai saglabātu to atmosfēru, kuru viņas lika arhetipiskajam cilvēkam izveidot, lai eksistētu kā viņas vēlas, kamēr viņas atkal atsakās ieiet Pleromā.

Arhetipiskais cilvēks nevar sev atgriezt savu augsto stāvokli un brīvību, ja viņš neatdalīs sevi no tās matērijas, kura visur ievažo viņu. Kad tas notiks, visas viņa komponentes (individuālās cilvēcīgās būtības) pēc fiziskās nāves atjaunos arhetipu izmatojot reintegrāciju, kura pārtrauks pārdzimšanas ciklus. Tikai tad Mikrokosmos atjaunos Makrokosmos. Individuālās cilvēcīgās būtības, kuras atstaro Arhetipu,tāpat atspoguļos dievišķību, jo Arhetips pats par sevi ir Dieva atspulgs, Vārda vai Logosa, «Dieva Gara», kurš minēts Evaņģēlijā. Tamdēļ viņš ir «Dižais Visuma Arhitekts» un visi pielūgsmes kulti beidzamajam, pēc būtības ir «sātaniski», jo viņu pielūgsme adresēta cilvēkam, bet ne Absolūtam. Masonismā viņu piesauc, bet nepielūdz.

 

martinisms@inbox.lv