Rimtums… Šis vārds man radās kā rezultāts vairāku gadu pārdomām jautājumos par astlābināšanos un relaksāciju. Atslābināšanās iespējama tikai, kad esam nomierinājuši savus jutekļus un [galvenokārt] domas. Process, kas to veicina, ir rimšanās, aprimšanās. Krievu valodā atbilstošais darbības vārds ir „утишиться”. Interesanti, ka vārdam „утешение” tulkojums ir nomierināt, apmierināt, mierināt.Sv. Augustīna vakara lūgšanā atrodam:

Stāvi, Kungs, šonakt klāt visiem, kas pamostas vai ir nomodā, vai raud, un dāvā savu eņģeļu aizsardzību tiem, kas guļ.
Rūpējies par slimajiem, Kungs Jēzu.
Dāvā atpūtu novārgušajiem.
Svētī mirstošos.
Mierini cietējus.
Žēlo tos, kuriem ir kāda nelaime.
Aizsargā laimīgos.
Dari to visu savas mīlestības vārdā.

Mierini cietējus… Kas ir cietēji? Vairāk vai mazāk tie esam mēs visi. Tātad mums visiem ir nepieciešama mierināšana. Kristīgā tradīcija mums rāda, ka mierināšanu mēs varam izlūgties.

Kam ir šī lūgšanu pieredze, apstiprinās, ka tā sevi attaisno. Taču ar piebildi, ka pavisam no šīm ciešanām tomēr neatbrīvo. Kuram gan patīk ciešanas…?! Lūgt sirsnīgāk un vairāk? Diez vai to var realizēt cilvēks, kam ir visi parastajam ierindas pilsonim darāmie pienākumi. Ko darīt ar ciešanām, kas rodas gandrīz uz līdzenas vietas – dusmu, baiļu, aizvainojuma radītās un citas nenosauktās?

Mēs varam secināt un apgalvot, ka viena no labklājīgas dzīves sastāvdaļām vai pirmnosacījumiem ir mierināšana. Stāvokli, kādā atrodas mierināšanu saņēmis cilvēks, attiecīgi nodēvēju par rimtumu. Šim visai precīzi atbilst sanskrita vārds “Šānti”, kas nozīmē iekšējo mieru. Hindu bramīni šo vārdu atkārto (trīs reizes) pirms katra rituāla iesākšanas, pie kam kopā ar universālo skaņu OM. Šai kombinācijai vienlaicīgi ir divas galvenās funkcijas: tā ir gan kā lūgums pēc iekšējā miera, gan arī domājamā stāvokļa apgalvojums.

Om, Šānti, šānti, šānti-ī… Pirmais šānti tiek pavadīts ar uzmanības koncentrāciju nabas apvidū, otrais – tīmusa dziedzera un sirds apvidū, bet trešajā reizē galvas visrpusē, ļaujot skaņai pieklust un apziņai it kā izkliedēties ap un virs galvas. Vārda vibrācija rada vajadzīgo stāvokli turpmāko pasākumu realizācijai – cilvēka jutekļi it kā atslābst, reizē atslābinot ķermeni. Tas vairs nesūta daudz nevajadzīgu signālu uz zemapziņu, un cilvēks ir vairāk gatavs uzņemt jaunu informāciju (ja tā ir lekcija), vai arī pašdziedināties, ja mērķis bijis tieši fiziskā relaksācija. Šādā relaksētā jeb rimtā stāvoklī caur mums plūst vairāk dzīvības enerģijas (ci, prānas jeb Sv.Gara – pēc ticības un uzskata), kas veic harmonizējošo un attīrošo darbu.

Viktors Vostokovs grāmatā “Tibetas lamas baušļi” mums dod šādus vārdus: “Relaksējoties mēs atklājam pilnīgi jaunu esības veidu. Kad domas norimst, iekšējā harmonija pieaug. Rodas atvieglojuma un iekšējā drošuma sajūta. Tiklīdz uzzinām, kā nodibināt saikni ar elpošanas enerģiju, elpošanas process kļūst par neizsīkstošu vitālās enerģijas avotu. /Tibetas klosteris/”.

Mums norimst domas un pieaug iekšējā harmonija… esam atviegloti un iekšēji droši… Būdami šādā stāvoklī, mēs visu darām citādāk kā iepriekš – vairs tik ļoti neesam prāta iespaidoti, kas darbojas neskaitāmu apzinātu un neapzinātu nosacījumu vadīts. Mēs darbojamies, būdami tuvu pie savas sākotnes, kas dod stingru pamatu un reizē arī motivāciju. Mēs esam rimti un vienoti ar visu. Jo VISS IR VIENS. Tā es skaidroju mazliet dīvaino jēdzienu “rimtums”, ko nācās izdomāt, tulkojot mistiķu domas par iekšējo mieru.