Kāda ir reliģijas būtība?
Kur atrodas viņas izvirzītie mērķi – šajā vai nākošajā pasaulē?
Kā labā eksistē reliģija – Radītāja vai Viņa radījumu labā?
Daudzi visas savas dzīves laikā nav guvuši atbildes uz šiem jautājumiem, un nu jau divus simts gadus tas noved pie attālināšanās no reliģijas.

Kabalisti, kuri izprot Radītāju, jūt, ka Radītājs ir absolūti labs. Viņi skaidro, ka Radītājs nevar nevienam pasaulē izdarīt kaut vai mazāko ļaunumu, jo Viņam nepiemīt “vēlme iegūt”, kas ir visu nepatīkamo sajūtu cēlonis.

Tikai lai apmierinātu savas vajadzības, mēs esam gatavi nodarīt ļaunumu citiem, un ja šīs jūtas pastāvīgi nepārņemtu dzīvniekus un cilvēkus, nebūtu arī pamata ļaunumam uz pasaules. Tā kā mēs Radītāju uztveram kā kaut ko pilnīgu un vienotu, tad Viņam nav vēlmes kaut ko “iegūt”, un nav pamata ļaunumam.

Attiecībā uz mums Viņš izpaužas kā absolūti labs, un tā kā viss, ko mēs izjūtam, nāk no Radītāja, tad arī visiem viņa radījumiem vajadzētu izjust tikai labo.

Daba, kura mums ir visapkārt, sastāv no četriem veidiem: nedzīvo, augu, dzīvnieku un cilvēku. Katrā no šiem veidiem var novērot mērķtiecīgu attīstību – lēnu, pakāpenisku izaugsmi, kura pamatojas uz cēloņu – seku saistībām.

Piemēram, kokā augošs auglis kļūst noderīgs un patīkams tikai tad, kad tas ir nogatavojies, bet cik starpstadiju jāiziet auglim no apputeksnēšanas brīža līdz pilnīgai nobriešanai!

Šīs starpstadijas neko nevēsta par augļa gatavības stāvokli. Gluži pretēji. Ja nogatavojies auglis ir patīkams, tad nogatavošanās stadijās viņš ir rūgts un ciets (kā neglītais pīlēns).

Tas pats notiek arī dzīvnieku pasaulē. Brieduma gados dzīvnieka prāts ir aprobežots, bet tas nemaz nav manāms viņa augšanas laikā. Dienu vecā telēnā jau ir visas pieaugušam bullim piemītošās īpašības. Tas nozīmē, ka viņš garīgi vairāk tik pat kā neattīstās. Turpretī cilvēks ir vārgs un nevarīgs savos pirmajos dzīves gados un tikai brieduma gados sasniedz pilnvērtību.

Šī atšķirība ir tik pārsteidzoša, ka, ja uzrastos pētnieks, kurš nepazīst mūsu pasauli, tad no pirmā acu uzmetiena skatoties uz šiem abiem jaundzimušajiem, viņš izdarītu secinājumu, ka no cilvēka bērna diez vai kaut kas prātīgs sanāks, bet no bullēna jau nu noteikti jāizaug jaunam Napoleonam.

Starpstadiju stāvokļi parasti ir pretēji gala rezultātam. Tikai tos, kuri zina beigu rezultātu, nepārsteidz objekta nepievilcīgais skats tā attīstības procesā. Tāpēc tik bieži, neparedzot gala rezultātu, tiek izdarīti nepareizi secinājumi.

Tādā veidā atklājas, ka ceļi, pa kuriem Radītājs vada mūsu pasauli, ir mērķtiecīgi, un tie atklājas tikai attīstības beigās. Radītājs savā attieksmē pret mums vadās tikai no labā, bez jebkāda ļaunuma piejaukuma, un viņa vadības mērķis atklājas pakāpeniskā mūsu attīstībā, līdz mēs savas attīstības beigās varētu saņemt visu to labāko, ko Viņš mums ir sagatavojis, un šis mērķis nepārprotami, atbilstoši viņa nodomam, tiks sasniegts.

Lai attīstītos pareizajā virzienā, mums ir sagatavoti divi ceļi – ciešanu ceļš (attīstības ceļš, pa kuru ejot, rezultātā mēs apzināmies ļauno un labo, un pēc nepieciešamības izvēlamies labo) un nesāpīgs un īss Toras ievērošanas ceļš (ar tās likumu ievērošanu sasniegt vēlamo attīstības rezultātu).