Pirmais okultisma solis ir neredzamo pasauļu studēšana. Šīs pasaules vairumam cilvēku nav redzamas tāpēc, ka snauž viņu labākās, augstākās maņas, ar kurām iespējams uztvert, tāpat kā mēs uztveram fizisko pasauli ar fiziskām sajūtām. Vairumam cilvēku nemateriālā pasaule ir tikpat nepieejama kā no dzimšanas aklam nav pieejama redzamā pasaule, kaut arī viņš dzīvo gaišā un krāsainā pasaulē, viņš to nespēj redzēt. Viņam tā neeksistē un nav aptverama tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņam nepietiek redzes, ar kuras palīdzību tas būtu iespējams. Viņš priekšmetus var sajust tie liekas reāli; taču gaisma un krāsas paliek neaizsniedzamas.
Tāpat notiek ar lielāko cilvēces daļu. Cilvēki fiziskajā pasaulē sajūt, redz objektus, dzird skaņas, bet citas sfēras, kuras gaišreģi sauc par augstākām pasaulēm, ir tikpat neaizsniedzamas kā aklajam nav aizsniedzama gaisma un krāsas. Taču fakts, ka aklais neredz gaismu un krāsu, nav arguments, lai teiktu, ka tās reāli neeksistē. Tāpat arī tas, ka vairums cilvēku nespēj redzēt nemateriālo pasauli, nepierāda, ka to nespēj redzēt citi. Ja aklais atgūst redzi, viņš ierauga gaismu un krāsas. Ja cilvēkiem, kuri akli pret nemateriālo pasauli, ar pareizām metodēm pamodina augstākās maņas, viņi var ieraudzīt pasauli, kura pirms tam bijusi slēpta.
Tajā laikā, kad daudzi pieļauj kļūdu ar neticību izturoties pret reālas neredzamas pasaules un šādu maņu eksistenci, daudzi citi metas pretējā galējībā un, pārliecinājušies, ka neredzamā pasaule eksistē, uzskata, ka, tiklīdz cilvēks kļūst gaišredzīgs, viņam nekavējoties atklājas visa patiesība, ka tad, ja cilvēks spēj redzēt, viņš tūlīt zina visu par augstākām pasaulēm.
Tā domāt ir milzīga kļūda. Mēs uzskatām, ka šāds apgalvojums, attiecībā uz ikdienas dzīvi, ir nepareizs. Mēs nedomājam, ka cilvēks, kurš piedzimis akls, kad iegūst redzi, uzreiz visu zina par materiālo pasauli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tie, kuriem visu dzīvi pastāv šāda iespēja vērot to, kas mums apkārt neredzamajā pasaulē, ir tālu no universālām zināšanām šajā sfērā. Ir zināms, ka nepieciešami saspringta darba gadi, lai iepazītu kaut vai to niecīgo apkārtējās pasaules daļiņu, ar kuru mums jāsaskaras savā ikdienā, un pārfrazējot Hermesa aforismu: Kas ir augšā, tas ir apakšā, mēs uzreiz saprotam, ka tā vajadzētu būt arī citās pasaulēs.
Taču taisnība arī tā, ka vieglāk iegūt zināšanas par neredzamo pasauli nekā par materiālo stāvokli, kaut arī ne tik daudz, lai izvairītos no nepieciešamības mācīties un iespējas kļūdīties, novērojumos izdarot secinājumus. Patiešām, visi uzticamie un kompetentie novērotāji liecina par to, ka nepieciešams daudz uzmanīgāk novērtēt redzēto tur, nekā šeit.
Gaišreģiem nepieciešams vingrināties, pirms viņu liecības patiešām varēs noderēt, un, jo vairāk pieredzējuši viņi kļūst, jo pieticīgāk runā par to, ko viņi redz, jo lielāku cieņu izrāda, uzklausot citu versijas, zinot, cik daudz jāmācās, apzinoties, cik grūti patstāvīgi iedziļināties visā, kas viņam atklājas eksperimentos.
Pēdējais izskaidro pretrunas dažādu novērotāju versijās, kuras, kā uzskata sekli cilvēki, runā pret augstāko pasauļu eksistenci. Viņi apgalvo, ka tad, ja šīs pasaules eksistē, pētniekiem tās obligāti jāapraksta vienādi. Ja mēs apskatīsim piemēru no mūsu ikdienas dzīves, tad redzēsim, ka šāds apgalvojums ir nepamatots.
Pieņemsim, ka avīzes redakcija nosūta uz kādu pilsētu divdesmit žurnālistus ar uzdevumu šo pilsētu pamatīgi aprakstīt. Reportieri ir vai vismaz tiem jābūt labiem novērotājiem. Tas ir viņu darbs visu redzēt, viņiem jāprot uzrakstīt labākais pilsētas apraksts, kāds vien iespējams. Nav šaubu, ka no divdesmit aprakstiem nebūs pat divu vienādu. Daudz ticamāk, ka tie visi būs pilnīgi atšķirīgi. Kaut arī daži galvenajos vilcienos var būt līdzīgi, citi apraksti var būt unikāli detaļu apraksta kvalitātes un kvantitātes ziņā.
Vai atšķirības aprakstos ir pietiekams arguments, lai apgalvotu, ka pilsēta neeksistē? Protams, nē. Tas viegli izskaidrojams, jo katrs žurnālists to izprot no sava konkrētā viedokļa, un tā vietā, lai šīs atšķirības aprakstos uzskatītu par šaubīgām un kaitīgām, var pārliecināti apgalvot, ka visu aprakstu uzmanīga analīze dos pilnīgāku priekšstatu par pilsētu, nekā to dotu viena apraksta izlasīšana, bet pārējie būtu iemesti papīrgrozā. Katrs apraksts papildina iepriekšējos.
Tāpat tas attiecas arī uz neredzamās pasaules pētnieku aprakstiem. Katrs skatās savādāk un var aprakstīt tikai to, ko redz no sava skatu punkta. Viņa novērtējums var atšķirties no citu novērtējumiem, bet tie visi vienādi patiesi no katra atsevišķa vērotāja viedokļa.
Reizēm jautā: Kāpēc lai mēs pētītu šīs neredzamās pasaules? Vai nav labāk iesākumam izpētīt vienu pasauli, apmierināties ar skolu, kuru mums jāapgūst fiziskajā dzīvē, bet, ja neredzamās pasaules eksistē, kāpēc lai neuzgaidītu ar to izpēti, kad tās mums atklāsies?
Ja mēs būtu pārliecināti, ka kādreiz, agrāk vai vēlāk, mums katram lemts aizbraukt uz tālu zemi, kur jaunos, svešos apstākļos nāksies daudzus gadus dzīvot, vai gan mēs necenstos par šo valsti pēc iespējas vairāk uzzināt, pirms tur nonākam? Zināšanas mums palīdzētu vieglāk piemēroties jaunajiem apstākļiem.
Dzīvē ir tikai viens neapšaubāms fakts tā ir Nāve! Kad mēs nonākam viņā saulē un saskaramies ar jauniem apstākļiem, zināšanas par tiem, protams, mums ir vislielākais atbalsts.
Bet tas vēl nav viss. Lai izprastu fizisko pasauli, kura mums dod informāciju, nepieciešams saprast neredzamo pasauli, kur meklējami cēloņi. Mēs skatāmies kā ripo tramvajs vai dzirdam kā strādā telegrāfs, bet šīs parādības izraisošais noslēpumainais spēks mums paliek nezināms. Mēs sakām, ka tā ir elektrība, bet šis termins mums neko neizskaidro. Mēs neko nezinām tieši par spēku; mēs redzam un dzirdam tikai tā sekas.
Ja šķīvi ar aukstu ūdeni novieto pietiekami aukstā vietā, tajā uzreiz sāk veidoties ledus kristāli. Mēs varam novērot ledus kristālu veidošanās procesu. Ūdenim kristalizējoties, līnijas pastāvīgi iet cauri kā spēka līnijas, bet tās nebija redzamas, kamēr ūdens nesāka salt. Skaisti ledus raksti uz loga rūts ir redzama tādas augstākās pasaules strāvas parādība, kura mūs pastāvīgi ietekmē, vairumam no mums nemanāmi, bet tādēļ ne mazāk efektīvi.
Tātad, augstākās pasaules tās ir cēloņu pasaules, spēku pasaules; un mēs nespējam pa īstam izprast fizisko pasauli, kamēr neiepazīsim citas un nesapratīsim tos spēkus un cēloņus, kuru sekas ir viss materiālais.
Kas attiecas uz augstākās pasaules realitāti salīdzinājumā ar fiziskās pasaules realitāti, tad, lai cik dīvaini tas neliktos, augstākās pasaules, kuras vairumam cilvēku šķiet tikai mirāža, patiesībā ir daudz reālākas un to objekti daudz ilgstošāki un neiznīcināmāki, nekā fiziskās pasaules objekti. Par to viegli pārliecināties: arhitekts mājas celtniecību nesāk ar to, ka sagādā materiālus un liek strādniekiem kā pagadās likt ķieģeļus, bez jebkāda plāna. Viņš vispirms māju izdomā. Māja pakāpeniski iegūst formu viņa domās, kamēr beidzot rodas skaidrs nākošās mājas priekšstats, tā ir mājas domforma.
Šo māju vēl neviens neredz, izņemot arhitektu. Viņš to objektivizē uz papīra. Viņš plānu uzzīmē uz papīra un, pēc šādas domformas izteiksmes, strādnieki ceļ māju no koka, metāla vai akmens, tieši atbilstošu domformai, kuru radījis arhitekts.
Tā domforma kļūst par materiālu realitāti. Materiālists uzskata, ka pēdējā ir daudz reālāka, ilgstošāka un materiālāka, nekā tēls arhitekta prātā. Bet lūkosim padomāt. Māju nevarēja uzcelt, pirms nebija radīta domforma. Materiālo objektu var uzspridzināt ar dinamītu, to var iznīcināt zemestrīce vai uguns, koks var satrūdēt, bet domforma paliek.
Tā eksistē, kamēr arhitekts dzīvo, pēc tās vadoties, var uzcelt daudz šādu māju. Arī pats arhitekts to nespēj iznīcināt. Pat pēc viņa nāves šo domformu var atjaunot tie, kuri spēj lasīt dabas atmiņu.