Rainis aforismiem sāk pievērsties emigrācijas laikā, un interese par tiem neatslābst līdz pat mūža beigām. Par to liecina viņa atstātās piezīmes un dienasgrāmatas. Raiņa arhīvā aforismu skaits sniedzas pāri pieciem simtiem. Īsos teicienos Rainis centies atsegt savu pasaules uzskatu. Tiem ir liela nozīme arī viņa personības atklāsmē.„Dzīve dod visu, bet par nāves maksu”.

„Dzīvošana ir degšana, miršana ir sadegšana, sadegšana ir pārveidošana, nāves nau”.

„Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis. Mēs ar visu savu 6000 gadu rakstīto vēsturi esam vēl pirmatnējā mežonības stāvokli un neesam principā pāri kustoņai.
Jauns laikmets, otrais augstākais attīstības posms sāksies tik tad, kad mēs pārvarēsim naida un nāves principu sevī un pāriesim uz mīlas un dzīves principiem dvēselē un darbībā.”

„Mēs žēlojamies, ka viss mainās, nekas nepastāv, uz neko nevar palaisties!
Bet, vai tad nebūtu vairāk iemesla žēloties, ja tiešām nekas nemainītos, viss pastāvētu un mēs zinātu un varētu paļauties, ka tas pastāvēs?
Vai tad nebūtu beigta visa kustība un darbība? Vai nebūtu apnicība? Un beigās vai tā nebūtu nāve ? Un no nāves un nekustības sastinguma mēs taču visvairāk baidāmies?
Vai te nav pārpratums? Domu neskaidrība? Varbūt mēs vēlamies abus reizā: kustība un nekustībā?”

„Nakts jums liekas dziļāka par dienu, nāve ar dzīvi. Kādēļ?
Jūtām iespaidīgu, bet prātam seklu plīvuri aizsegta viņu nabadzība. Patiesībā dienā un dzīvē ir visa bagātība, jo visa būtība. Ārpus tās ir nebūtība, bet neaizmirstat, ka nebūtība, tas nav nekas.”

„Kas nicina otru cilvēku, nicina pats sevi, jo ir taču arī cilvēks. Mēs to zinām, un tomēr, cik mūsu atmina sniedz, cilvēks ir cilvēku nicinājis vienmēr visdziļāk, līdz nāvei un nokaušanai. Mūsu laiks dara to pašu. Viņš nemana, ka pats sevi tiesā un ka šai tiesai taisnība; viņam nav tiesības pastāvēt, jānāk jaunam laikam.”

„Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild, nevienu mīklu neatrisina, nevienu darbu neizved galā, nevienas ilgas neapmierina un neizraisa, nevienu cerību nepiepilda – nāve ir tikai nogurušam maza atpūta.”

„Kas mirst priekš idejas, dzīvo pēc nāves kā spēks. Visi citi pēc nāves dzīvo tikai kā viela”.

„Neviens neizteic savu dziļāko ziņu, un tās, kas mūs atturas, nav bailes, jo arī uz nāves gultas, kad vairs nav jābaidās, mēs nerunājam. Ne savam tuvākam, ne mīļākam mēs to nesakām. Vientuļi mēs nākam pasaulē, vientuļi mēs aizejam.”