Raidho ceļa Rūna. Simboliski atbilst Strēlnieka zīmei.
Simboliskais lauks: apvienošanās, savienošanās, ceļojums, reintegrācija, svarīgs padoms, simfonisms, koordinācija, likumība, patiesības un taisnīguma apguve, ceļš kā tiekšanās uz pilnību un veselumu, atraisīšanās no sastinguma, garīga virzība, rats un pavada.Raidho parādīšanās atgādina par kustību, par nepieciešamo notikumu un viedokļu maiņu. Lai pieņemtu Raidho, ir nepieciešams, saprast, ka notikumu plūsma ir kooperatīva. Dzīve ir ceļš, kurā mainās vairāki notikumi vienlaicīgi: ja nopietni mainās kaut kas viens, tam līdzi mainās arī veselums. Ja mūsu domāšana ir laiska vai aprobežota, mēs spējam uztvert tikai atsevišķus fragmentus, aizmirstot, ka mūsu esība ir veselums, kopums, sistemātiskums.
Dzīvē viss ir nozīmīgs. Pilnīgi pietiek izmainīt apģērbu, lai mainītos uztvere un līdz ar to izmainās līdzcilvēku attieksme pret mums. Izmainot ēšanas paradumus, ļoti nopietni mainās mūsu esība. Ja mēs mainītos pa daļām, pa atsevišķiem fragmentiem, jau sen būtu sadalījušies gabalos.
Problēmu bieži vien rada tas, ka mūsu uzmanība vien fokusējas uz kādu vienu izmaiņu sastāvdaļu. Mēs pat neiedomājamies, ka mainās viss. Iespējams, ka tas, kas mums kādā vienā jomā šķiet nepatīkams, dod nopietnas izmaiņas kādā citā dzīves jomā. Tāpat kā tās izmaiņas, ko mēs uztveram ar prieku, var izraisīt negatīvas izmaiņas citos pastāvēšanas laukos. Cilvēks virzās vienlaicīgi visos virzienos. Ja mēs šo esam aizmirsuši, mēs bieži vien pat varam nostāties pret izmaiņām.
Ceļa pamatdoma ir arī uzticēšanās notiekošajam, cieņpilna attieksme pret pēkšņumu un ļaušanās pašattīstības brīvībai. Ja pašattīstības norises netiek izprastas pareizi un tiek uztvertas vienīgi mehāniski, tas pilnveides ceļā var radīt lielas problēmas un šķēršļus. Mēs augam un pārveidojamies vienlaicīgi visdažādākajos esības veidos. Dažkārt gadās, ka kādas atsevišķas mūsu daļas ir tik sārņu pilnas, ka liedz attīstību arī visam pārējam. Šķiet, ka mēs esm apstājušies savā attīstībā, bet patiesībā izmaiņas notiek ārēji nemanāmi un ļoti svarīgos punktos. Izprotot kopējo izmaiņu būtību, cienot pilnveidošanos kā tādu, notiek dabiska izaugsme, sevis meklēšanas brīvība visās iespējamās dzīves jomās un virzienos.
Raidho palīdz apzināti saprast, ka ikviens ceļš ved uz noteiktu mērķi, bet tas nav galējs, jo pati dzīve būtībā ir bezrobežīga. Taču katrā atsevišķā dzīvēs posmā ir svarīgi saprast, kurp mēs dodamies. Dažādi ceļi ved uz pilnību, uz veselumu, uz savienošanos pašam ar sevi, uz dziļām un vispārējām izmaiņām, kas saistītas ar virzību sevis un pasaules izpratnē. Ceļā ik pa brīdim notiek kvalitatīvas pārmaiņas, pārveides. Jābūt piesardzīgiem, ja vēlamies saīsināt vai iztaisnot ceļu: tikai nelabais iet taisnu ceļu…
Ceļš, Strēlnieks, Raidho tiem visiem ir saistība ar zirga tēlu. Pieredzējis jātnieks zin, ka zirgs vienmēr atrod pareizo ceļu, pietiek tik atlaist pavadu. Šai gadījumā zirga tels simbolizē neapzināto: dziļāko gudrību un saprātu un prasmi uzticēties spēkiem, kuri vada mūs un prasmi atvērties gara gaismas iedvesmojošajam starojumam, kurš rāda mums patieso ceļu. Īstenais spēks pats izvēlas virzienu. Apziņai dažkārt ir grūti to pieņemt un apgūt. Un atkal mēs saskaramies ar uzticēšanos un paļāvību, ar prasmi atlaist pavadas un palūkoties, ar ko beigsies mūsu ceļojums. Taču, ja ceļš ir neizprotams un, ja nezinām kur nonāksim, mēs esam pieraduši izteikt negatīvus pareģojumus. Mums šķiet, ka ceļam jābūt skaidram un saprotamam. Taču ceļš ir atklāsme, brīnums, negaidītais.
Raidho ir strauju bezdarbību Rūna. Mums jāsaglabā modrība, tai pat laikā iespējami mazāk iejaucoties notiekošajā. Ceļojums tiek dots kā atklājums: Strēlnieks, 9.māja, garīgās mācības. Bieži vien slinkuma, bīstamības vai aizņemtības dēļ mēs atsakāmies no piedāvājumiem kaut ko mainīt, piemēram, mainīt viedokli izlasīt jaunu grāmatu, kaut kur aizbraukt, ar kādu satikties. Raidho pārvaldošā dievība piedāvā iespēju mainīties. Ne vienmēr runa ir par acīmredzamām, spilgtām, ārējām izmaiņām. Ceļojuma laikā mēs atraisāmies no dīdīšanās, stereotipiem, stagnācijas, mehāniskuma. Ceļš ļauj atjaunot uztveri, ko tik ļoti nevēlas mūsu automatizētā dzīve.
Garīgā līmenī vērtējot, nemēdz būt bezjēdzīgu braucienu, tāpat kā nemēdz būt bezjēdzīgas dzīves. Cilvēkiem bieži vien šķiet, ka vīnu dzīve ir pelēka un nepareiza. Kādam tā ir labāka, interesantāka. Taču katram no mums ir savs ceļš. Tur nav nekādas vardarbības. Tā ir saskaņošanās ar veselumu, prasme sadarboties ar Visumu, kurā mēs esam iesaistīti. Ceļš simbolizē sadarbību ar citiem, saistīšanos ar egregoru, kalpošanu tam. Ceļā nepieciešama vīrišķība, pacietība un izlēmība.
Visā dzīvē notiekošajā ir dziļa jēga. Viss notiek kaut kā dēļ. Tas jāatceras, pirms mēs sākam apskaidrot katra mūsu veiktā soļa, rīcības un notikuma būtību. Garīgas pilnveidošanās ceļā mēs dziļi pārdzīvojam notekošā būtību. Pasaule ir sarežģīta, bet precīzi būvēta celtne. Un tā gaida, kad mēs iesaistīsimies viņas dzīvē ne tikai mūsu fizisko augumu un mehāniskā saprāta līmenī, bet arī sirds līmenī, kad mēs beidzot apjēgsim sevi kā vienotā veseluma sastāvdaļu un būsim atbildīgi par to, kādi esam. Ja esam šo apjautuši, ceļa simbols mūsos sāk darboties un mēs gūstam gan ārēju, gan garīgu labumu no ikvienām izmaiņām.
Šobrīd pasaulē valda dīvainas ilūzijas. Cilvēki bieži vien nespēj apjēgt savu nemitīgo atrašanos ceļā. Daudzi ļaudis mēdz jautāt: Kur ir mans ceļš? Kurp man doties? Kaut vai dažos vārdos paskaidrojiet man, kurp man jādodas? Brīnums ir tas, ka katrs no mums jau atrodas uz sava ceļa. Jautājums ir tikai par to, kā mēs virzāmies šajā ceļā: vai tas mainās, vai virzās pa apli, pa noslēgtu loku. Atrasties ārpus ceļa ir vienkārši neiespējami. Tieši tāpat ir neiespējami dzīvot nesaistīti ar Augstāko. Ja pasaules ēku nesaistītu organizētā Kosmosa radošā varenība, tā gluži vienkārši sabruktu.
Pats dzīvošanas fakts norāda, ka mēs esam ceļā. Jādomā vienīgi par to, kā īstenot pārmaiņas, kā būt ar tām mierā, kā tām piekrist, kā doties meklējumos un tiekties apzināt notiekošo. Runā ir ne tik daudz par tieksmi un centieniem, kā par spēju pieņemt lēmumu un ļauties pārvietoties. Un bieži vien pat nav nepieciešams ļoti virzīties, jo viss nepieciešamais notiks tāpat. Jāprot tik vien, kā tam netraucēt. Dzīvības likumi ir tā veidoti, ka tie mūs piespiež attīstīties. Taču kāds no mums kā tiepīgs ēzelis var atsperties pret zemi un nekustēt no vietas, bet cits spēj tik vien, kā mierīgi pārvietoties.
Apgūstot Raidho, svarīgi apzināties, ka mēs nedrīkstam traucēt savam ceļam. Mēs nedrīkstam pretoties tam, kas ar mums notiek. Taču tas nav jāizprot kā pasivitāte un neuzņēmība, bet gan kā apzināta, skaidra bezdarbība spēja uztvert jebko notiekošo – sākot no sadzīves saskarsmes līdz pat garīgai apgaismībai. Dzīve tiek veidota viedi. Ar mums notiek tas, kam jānotiek. Visu sarežģī tas, ka mēs to nesaprotam, bet iedziļināmies neapzinātajā, meklējot bezvērtīgas pieredzes pērles. Daudzi tikai īsu brīdi pirms nāves attopas, ka bijis viss cilvēki, spēks, līdzekļi, iespējas, ceļš – vien tagad, kad dzīvot atlicis pavisam maz, saprot to, kam jau sen vajadzēja būt skaidram.
Katram ir dota intuīcija, lai virzītos pa dzīves ceļu. Bet mēs par to nezinām, jo intuīcijas ietekmes ir ļoti maigas, smalkas, neuzbāzīgas. Tā nav kā zibens, bet maigi čukst ausī par to, kur mēs kļūdamies, kur mums nav taisnība un mēs to dēvējam par sirdsapziņu. Sirdsapziņa ir garīgā intuīcija, Gara balss, īstenā ceļa redzējums. Un, ja arī mums šķiet, ka nākotnes priekšnojautu nepietiek, zem kājām vienmēr ir gaisma un tuvumā intuīcija runā skaidri. Tā palīdz mums izlemt, ko, kādā veidā, ar ko un kādēļ, darīt un, kādiem mums jābūt to darot.
Strēlnieka zīme ir opozīcijā Dvīņiem: lieka gudrība tikai apgrūtina sapratni. Ir neiespējami aprēķināt ceļa formulu. Intelektuāli nav iespējams aprakstīt tā trajektoriju, jo tā ir augstāka par cilvēka prātu. Pārāk nopietnas pārdomas par sarežģījumiem ceļā, aptumšo skatu un traucē spējas redzēt tagadni un nojaust nākotni.
Ja mums izdodas izvairīties no maldīgiem prātojumiem, mēs atbrīvojam ceļu paši sev. Tas nenozīmē, ka nedrīkst domāt, ka nevajag censties izprast notiekošo. Prātošana ir sastingums, bet ceļā nepieciešams plūsmas efekts. Tā arī radusies līdzība, ka ceļš vijas. Ceļš ir dzīva kustība, nevis sastingusi formula. Strēlnieks ir ar tagadni saistītās nākotnes simbols. Ļoti svarīgi ceļu uztvert kā subjektu, kā dialoga dalībnieku. Svarīgi parunāt ar savu likteni, varbūt arī pastrīdēties ar to katrā ziņā uztvert to nevis kā matemātikas formulu, bet kā dzīvu būtni.
Pa treniņu apli ir viegli auļot zirga mugurā. Diemžēl daudzi ļaudis tieši tā uztver savu dzīvi: nemitīga apļošana pa vienu un to pašu sižeta līniju skarot vienas un tās pašas problēmas, nemitīga kļūdīšanās vienā un tajā pašā vietā. Lūk, tas ir riteņa simbols. Taču ceļš nav ritenis. Ceļš ir auļošana mežonīgā stepē varena rumaka mugurā. Pa dzīvo liktens līniju mūs nes par mums pašiem daudz stiprāki spēki. Ar tiem mēs varam sarunāties, sadarboties, lūgt Karmas pārvaldniekus izmainīt mūsu nākotni. Taču nav mūsu spēkos pavēlēt šiem spēkiem un tos kontrolēt. Jebkura vēlme vai mēģinājums pavēlēt būs ne tikai muļķīgs un bezjēdzīgs, bet arī bīstams.
Mums jāspēj cienīt savu karmu. Turklāt nav tikai mūsu karma mēs esam saistīti ar milzīgu skaitu citu cilvēku karmu un viņu likteņiem. Tas, kurš aktīvi pretojas savam liktenim, traucē ne tikai pats sev, bet arī citiem. Tas notiek it kā nemanāmi, bet pasaule pamazām grūst. Kopš ir iznīcināta sapratne par likteņu saistību, par sabiedrības nesaraujamām saiknēm, pasaulē sākās garīgs apjukums un fiziska sagrāve. Senatnē pastāvēja rituāli, kuru ietekmē tika saistīta cilvēka apziņa un bezapziņa. Šie rituāli palīdzēja savienoties katram pašam ar sevi, ar savu ceļu, kā arī deva izpratni par to, kā dabiski iekļauties kopējās norisēs. Simboliskajās ceremonijās, skaistos un jēgpilnos rituālos varēja saskarties ar neapzināto sevī, samierināties pats ar sevi un ar Augstāko, sajust un pārdzīvot savu vietu kopējā straumē.
Mūsdienās apziņa un zemapziņa ir šķirtas. Apziņa tiecas satvert pasauli un tādēļ sāk karot ar daudz varenākajiem virsapziņas spēkiem. Seno rituālu laika pasaules sadalītās daļas tika savienotas. Tie ne tikai mācīja cilvēkus, bet to iespaidā ļaudis mainījās, kļuva citādi. Rituāls nebija atkarīgs no cilvēka gribas. Tas darbojās pats no sevis priestera vadībā un izmainīja cilvēku psihi. Pēc tam cilvēks brīvi varēja doties tālāk savos dzīves ceļos. Mūsdienās diemžēl ļaudis daudz biežāk pretojas karmai.
Apgriezta Raidho
Apgriezts ceļa princips. Cilvēks stāv nevis uz kājām, bet uz galvas un pasauli redz otrādi.
Apgrieztas Raidho simboliskais lauks.
Neizlēmība. Nepareizi izvēlēts ceļš. Bruņinieks apstājies krustcelēs. Nepietiek pacietības un uztvere ir slēgta. Nepatīkami un negaidīti notikumi.
Mūsu ceļš ir saistīts ar citu cilvēku ceļu. Apgriezta Raidho bieži parādās saistībā ar pārtrauktām attiecībām ar citiem cilvēkiem. Nesaprašanās ir tik izteikta, ka konflikts materializējas ārējā pasaulē un attiecības pārtrūkst. Dažkārt tas notiek likumīgā ceļā. Ļaudis nav uz mūžu saistīti viens ar otru. Atsevišķos posmos ļaudīm savstarpēji saskan, viņu ceļi ved vienā virzienā, tie ir paralēli vai arī cilvēki iet pa vienu ceļu. Apgriezta Raidho runā par ceļu dalīšanos, par tālāko ceļu nesavienojamību. It īpaši, ja jautājums skar personisko attiecību loku. Ne vienmēr ir nozīmīgi attiecības censties saglabāt par katru cenu. Ir nopietni jāpadomā par to, ka pienācis laiks šķirties, nevis tai pretoties.
Apgriezta Raidho parādās tad, kad zudis līdzsvars. Ar Strēlnieka zīmi cieši saistīts Hīrons: smalkā un vieliskā līdzsvarotība. Rūna norāda, ka lai saglabātu līdzsvaru, kārtību, taisnīgumu, likumīgas attiecības, ir nepieciešams krietni papūlēties un visvairāk runa ir par nepieciešamību garīgi strādāt. Runa ir par spēju ieturēt pauzi, par prasmi klausīties otrā un nesteigties ar atbildēm.
Raidho Rūnas mērķis ir atjaunot vienotību. Ir svarīgi apzināties, kādā veidā to var izdarīt. Vai nu tā ir nonivelēšanās un pielīdzināšanās vai, gluži pretēji, dažādība. Individualitātes un personības kults augstā garīgā līmenī ir uzmanīga attieksme pret cilvēka attīstību, par viņa iesaistīšanos sabiedrībā. Diemžēl cīņa ar kultiem izraisa personības novienādošanos ar vidusmēra sabiedrību vai ar kādu tās izvēlētu ideālo modeli. Šāda darbošanās diemžēl neveicina vienotību, lai gan ir tā virzīta. Dzīves brīnums ir tieši tas, ka ikviens ir individualitāte, katram ir savs zirgs.
Viens no svarīgākajiem simboliem, kurus ezotēriķi pētījuši, ir pavediens. Mēs uzlūkojam savu dzīvi kā izolētu pavedienu. Tas ir saistīts ar iluzoru sevis kā kaut kā atsevišķa, atdalīta, uztveri. Mēs tikai vārdos atzīstam, ka dzīvojam kopā ar citiem un esam no viņiem atkarīgi. Taču līdzko sāk mainīties notikumi, mēs vienā mirklī par visiem aizmirstam. Mēs aizmirstam par to, ka nepastāv individuālu ceļu. Pavedieni ir savstarpēji saistīti. Ja pietiekami nopietni par to domā, iespējams daudz iecietīgāk izturēties gan pret apkārtējiem ļaudīm, gan pret notiekošo. Rodas sapratne, ka to vai citu soļu, rīcības vai notikumu nosacītība ir slēpta. Tas, lūk, arī ir garīguma ceļš, ceļš uz cieņpilnu attieksmi pret realitāti.
Strēlnieks ir bultas simbols. Tieksmīga virzība vienmēr ir vērsta uz mērķi.
Motivācija būtībā ir tas, kas mūs virza un tā ir saistīta ar vērtībām. Mēs tiecamies pēc tā, kas priekš mums ir vērtība. Ja tās nav patiesas vērtības, ja tās mūs sirds dziļumos nesilda, tad arī motivācija ir slimīga vai pavājināta. Motivācija ir atkarīga no tā, pēc kā mēs tiecamies, ko vēlamies, kā izprotam paši savu pastāvēšanu, kur redzam savu vietu šai pasaulē. Karjera, nauda, ārēja drošība tās ir horizontāles. Ļaudis virzās pa kaut kādu virsmu un viņiem ir līdzīga vērtību sistēma. To ir vienkārši aprakstīt. Šajās tieksmēs nav nekā individuāla, personiska, saturoša.
Daudzi ir pazaudējuši vertikāles. Subjektīvais izplatījums ir sagrauts. Ļaudis ir automatizējušies, atrauti viens no otra. Viņu dvēselēs nav vērtību kārtības, subjektīvu orientāciju, ir izzudusi kopējā arhitektoniskā būtības aina, tas, ko mēs dēvējam par augstākā līmeņa kultūru. Tāpēc ļoti svarīgi saprast, cik nozīmīgs ir darbs eksistenciālā, vertikālā, dziļākā izplatījuma atjaunošanā. Bez šī rāpošana vertikālā laukā ir gluži vienkārši bezjēdzīga. Cilvēks nav tikai ķermenis ar rokām, kājām, galvu un muti, ar ko ēst. Pirmkārt mēs esam iekšēja, garīga, kosmiska būtne.
Mēs it kā esam pieraduši dalīt garīgo un sadzīvisko, dziļāko un ikdienišķo. Ceļa simbolā šie jēdzieni ir saistīti, integrēti, savienoti: bez garīguma nav ikdienišķā, garīgais neatrodas ārpus sadzīviskā. Vēlme šādi sadalīt ir saistīta ar intelekta neprasmi izmantot sintētiskus, savienotus jēdzienus un tēlus. Darbs ar Raidho mums palīdz saprast, ka viss ir nozīmīgs, ka viss ir svarīgs, ka viss ir savā ziņā būtisks un kādā citā – bezjēdzīgs. Mēs iemācāmies novērtēt un cienīt ikvienu dzīves mirkli, aptveram visu savu būtni ikvienā tās izpausmē. Tad garīgais iekļaujas ikdienišķajā, savukārt ikdienišķais dod konkrētību garīgajam.
Raidho mītoloģiskie tēli
Guslars maģiskās skaņas pārvaldītājs (Strēlnieka saikne ar Neptūnu). Ar mūzikas palīdzību viņš izplatīja slepenas zināšanas cilvēku vidē un pārvaldīja stihijas. Tieši arfas tēls, tādēļ, ka uz tās spēlē akordus, vislielākā mērā atspoguļo dzīves simfonismu, tās izmaiņu saskaņotību.
Bajans slāvu Orfejs, ir dzimtas mantojuma, dzimtas zināšanu un tradīciju glabātājs. Viņam tika dotas spējas apmācīt ne tikai tautu, bet arī vadoņus. Viņa tēvs ir pazemes valstības pārvaldnieks Velis. Bajans izpildīja sava tēva gribu un novēlējumu, palīdzot cilvēkiem nostāties uz patiesā ceļa. Viņš bija klāt arī tad, kad bija nepieciešams mainīt kustības virzienu. Gan Orfeja, gan Bajana liras un arfas varēja skanēt pašas.
Ceļam piemīt apskaužama spontanitāte. Virzība ne vienmēr ir atkarīga no gribas. Liktens mūzika skan neatkarīgi no mūsu iejaukšanās. Taisna Raidho izkrīt tad, kad mēs nedrīkstam traucēt. Labāk paiet malā un skaidru prātu un mierīgi novērot notiekošo. Visās kultūrās ar ceļa tēlu ir saistīti riši, viedie, priesteri, skolotāji. Viņi vienmēr ir nodarbojušies ar veseluma atjaunošanu un uzturēšanu, ar ceļu atklāšanu, ir pārvarējuši sapratnes nepilnīgumu, glābušies no sadalītības un atjaunojuši saraustītās zināšanas un tradīcijas. Pie skolotājiem vērsās, kad bija nepieciešams atrast ceļu, apzināties, kas notiek un saprast, kurā virzienā doties. Viedie Raidho Rūnu simbolizēja ar likumības ratu. Tas ir tas pats, kas budistu terminoloģijā laika rats vai karmas rats.
Taisnas Raidho mantiskā nozīme
Situācija: savienošanās.
Izaicinājums: pieņem notiekošo un atļauj tam notikt.
Piesardzība: mentāla un gribas kontrole.
Norādījums: sintēze notiek ar tevi.
Ieteikums: agresijas cēloni atrodi sevī un neitralizē to.
Mierinājums: jebkura aizraušanās ar veselumu pieprasa pilnīgu pārveidi.
Taisnas Raidho sarežģījumi
Ir nepieciešams apgūt prasmi uzticēties pašam sev un tam, kas ar pašu notiek. Tā ir prasme neiejaukties, būt pacietīgam, apturēt vēlmi iegūt.
Ceļš dziedina un pārveido. Pārveide nekādi nav saistīta ar piespiešanu. Tā ir dabiska alķīmiska dzīves norise. Pats galvenais ir tas, kā mēs virzāmies neprātā auļojot, varam lauzt kaklu. Vai arī apzināti saplūstam ar zirgu un pārvēršamies padevīgā jātniekā.
Raidho Rūna prasa iespējami maz paša līdzdalības, iespējami mazāk neizzinātu, neattīrītu motīvu. Pareiza rīcība notiek it kā pati no sevis. Garīgais uzdevums ir atrast robežu starp pasivitāti un apzinātu bezdarbību.
Taisna Raidho nozīmē augstākās un zemākās būtības savienošanos, saplūsmi, pretrunu harmonizēšanos.
Radoša atslābināšanās pieprasa milzīgu vīrišķību, savāktību, augstu atbildības sajūtu. Daudz ērtāk un patīkamāk ir darboties, kustēties, izlemt, piespiest, ierobežot, rosināt… Saprātīgi piemēroties ir ļoti grūti, jo mēs baidāmies, ka … ja nu pēkšņi kaut ko darām nepareizi. Ja tu nezini, ko darīt, labāk nedari neko. Acīmredzami, ikviena darbība ir jēdzīga tad, ja mēs saprotam, ko darām, kurp dodamies. Protams, ka sapratne ne vienmēr ir sasniedzama. Taču tā ir garīgās attīstības pavēle: vispirms meklēt apzināšanos un tikai tad darboties. Diemžēl dzīvē bieži darām otrādi. Un vilšanās, raizes, aizvainojumi, ir saistīti ar to, ka sapratne nāk pēc rīcības.
Apgrieztas Raidho mantiskā nozīme
Situācija: pārrāvums.
Izaicinājums: centieni.
Piesardzība: paša kaislīga iejaukšanās.
Norādījums: darbošanās notiek tikpat kā nemanāmi.
Ieteikums: mācies saprast un pieņemt sava liktens dīvainības.
Mierinājums: sāpināt tu vari otru, bet sev vari nodarīt ļaunu.
Apgrieztas Raidho sarežģījumi
Svarīgi pievērst uzmanību tam, ka mums var nebūt taisnība, jo mēs esam emocionāli piesaistīti notiekošajam, ieciklējušies uz pašu stereotipiem un priekšstatiem.
Sintēzes norisēm traucē tikai un vienīgi egoisms.
Pārrāvumi ir tikpat dziedinoši, kā samierināšanās.
Pats svarīgākais ar apgrieztu Raidho visas traucējošās pieķeršanās atkritīs, neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai ne. Atbrīvošanās no pieķeršanās dod brīvību.
Šķiršanās brīdī ir grūti to pieņemt. Taču pēc tam laika gaitā nāk sapratne, ka daudzas lietas un saiknes, lai cik sāpīga un slimīga arī būtu bijusi šķiršanās no tām, ir kļuvušas nevajadzīgas.