Senajos rakstos un tā laika sabiedrībā, vēlāk arī viduslaikos, parādās tendence buršanu piedēvēt sievišķajam. Ja pēta Bībeli un Talmudu no šī viedokļa, tad abos tikt daudz norādes uz raganu kā viduslaikos ticēja – ļaunu un slepkavotāju, nemaz nevar atrast, drīzāk otrādi – lielākā daļa ir burvji, vīrieši.

Talmuda laika tekstos par buršanu Harba de Mosheh un Sefer HaRazim attiecināmas uz vīriešiem un arī Talmudā un Bībelē lielākoties par piemēriem min vīriešus kā burvjus. Tātad, jāuzskata, ka buršana nav sievietes nodarbošanās. Līdzīgi nevar pierādīt, ka Joses un Simeona Johai laika sievietes ir burves.

Uz jautājumu, kāpēc tad apsūdzētās parasti bija sievietes, atbildi varētu atrast no noteiktiem sabiedrības uzskatiem un divu dzmumu attiecībām gan senajā, gan kristietības laikā, zināms, ka šī reliģija ir cēlusies no Tuvajiem Austrumiem, vēlāk iespaidojusies no Vidusjūras piekrastes iedzīvotāju kultūras, tā loģiski būtu apskatīt tieši sākotnējo, ebrejietes stāvokli senajā sabiedrībā, lai secinātu, kāpēc sievietes tiek uztvertas kā raganas, kas vēlāk izraisījis tik daudz cilvēku nāves.

Var norādīt uz diviem iespējamajiem iemesliem, problēmai ar ko sastopamies, izskaidrojumus, kas atduras pret senās sabiedrības struktūru, kas esot pretrunā viens pret otru, tomēr papildina cits citu. Pirmkārt, būtu jānorāda uz vīrieša attieksmi pret sievieti, īpaši, ja runā par apsūdzēšanu par buršanu, kas tiek uzskatīta par ļaunuma sakni.

Kas ir šis ļaunums, tā arī netiek izskaidrots un tā nav atbilde uz jautājumu, kaut gan tā bieži tiek definēta apsūdzības būtība. Tā varētu norādīt, ka apsūdzības pret sievietēm ir saistītas ar vīrieša šovinistiskajiem uzskatiem par vīrieša pārākumu un sievietes mazvērtīgo dabu. Šis uzskats vairāk attiecināms uz Tuvo Austrumu pagāniskajām tautām, un jūdu starpā ir mazāk izteikts.

Katrā gadījumā parādās, ka attiecības starp sievieti un buršanu un otrādi, ir daļa no sievišķajām dēmoniska rakstura aktivitātēm, kas saistītas ar sātanu. Viena no senajāmliecībām par sievietes attiecībām ar sātanu: ‘ ‘Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu.’ – Rabīns Hanina teica: ‘No sākuma līdz pat šim brīdim vārds samekh neparādās, jo, kad Ieva tika radīta, Sātans uzradās ar viņu. Un, ja tev kāds saka, ‘tas ir visapkārt’, pastāsti, ka tas attiecas uz upēm.[1]” Kiddušin 81a tikko, kad Sātans tika radīts, viņš meklēja sievu. Šī ideja tālāk attīstījās kristieša uzskatos, kad sievietēm pārmeta sadarbību ar Velnu. Šis ir piemērs, kas apliecina vīrieša negatīvos uzskatus par sievieti, sievišķo uztvēra kā draudus ‘stiprajam dzimumam’, kaut gan biežāk sastopami gadījumi, ka vīrietis nogalina sievieti kā piemēram raganu prāvās. Šajos uzskatos parādās tradicionālajā sabiedrībā sastopamais saspīlējums starp diviem dzimumiem.

Ar šo apsūdzību palīdzību augstākie sabiedrības slāņi nostiprināja savu statusu pār zemākajiem, uzveļot vainu sievieti par sabiedrības problēmām. Gadījumos, kad kristieši, vīrieši nespēja tikt galā ar nepatikšanām un problēmām, kas valdīja sabiedrībā, vainota tika zemākā kārta, Eiropā, kā piemēram, ebreji un sievietes.

Saistot sievieti ar buršanu, tātad ar ļauno, varēja apspiest zemākās kārtas cilvēkus, bet bagātajā kārtā, nostiprināt savu politisko statusu. Vēl viens dzimumu dalīšanas iemesls ir tas, ka visi avoti, kas apsūdz sievietes ir vīriešu rakstīti. Visas grāmatas, kas pieminētas, ir vīriešu sarakstītas.

Tā piemēram, kad rabīns Simeons Johai sarakstīja dabas likumus, tas bija brīnums, taču, kad imperatora meitai šķita, ka arī viņa kaut ko saprot no dabas norisēm, tā tika uzskatīta par buršanu. Līdzīgi, kad Mozus meta zizli un tas pārvērtās par čūsku, tas bija Dieva brīnums un zīme. Taču, ja nekristītais izdara to pašu, tā ir buršana. Tā var pieņemt, ka robeža starp burvestību un brīnumu nosaka ne tikai no reliģiskās nostājas, bet arī darītāja dzimuma.

No šī var noskaidrot vēl vienu sabiedrības fenomena aspektu. Parādās, ka sievietes saistīšana ar buršanu, ir radusies no tradicionālās sabiedrības rakstura, taču nedaudz savādāk nekā tika paskaidrots iepriekš. Šoreiz tas ir atkarīgs no sabiedrības institūcijām un dabiskas vēlmes valdīt. Sievietes buršanās tiek izskaidrota kā agresija pret valdošo sabiedrības iekārtu un ievada jaunu uzskatu sistēmu.

Šie uzskati bija izplatīti tikai vīriešu pasaulē un pat, ja sievietes bija karalienes, tad to bija maz, salīdzinoši ar valdošo vīriešu daudzumu. Tradicionālā sabiedrība nepieļāva, ka sievietes ieņem vadošos amatus, sākot no kariem, kas prasa lielu fizisko spēku un līdz politiskām cīņām. Tā sievieti izslēdza no sabiedrības kā vadošo vai domājošo, kā rezultātā parādās tendence sievietes saistīt ar buršanu, ko viņas darot, tiecoties pēc varas.

Ja sabiedrība neļāva sievietei vadīt, sievietes centās to panāk, ja ne parastajā nozīmē, tad ar buršanu. Tā piemēram, karalis Sauls, ejot pēc palīdzības pie raganas, pakļauj sevi raganas valdīšanai. Tika uzskatīts, ka raganas valda pār cilvēku prātiem ar buršanas palīdzību, tāpat, ka viņas cenšas pakļaut sabiedrībā labi zināmas peronas. Iespējams šim uzskatam ir arī reāls pamats, jo sievietes, kurām netika dota nekāda brīvība, bieži devās klosteros, jo tā bija vienīgā vieta, kurs izglītoties un iegūt vismaz kaut kādu brīvību.

Tāpat arī viņas varēja iesaistīties sektās un tikt pasludinātas par ķecerēm, par ko draudēja apsūdzība, arests un nāvessods. Tāpat arī zināmi gadījumi, kad sieviete – zināma valdošā sieva, īstenībā ir tā, kas valda pār vīru un norāda, kas tam ir jādara. Šādā kontekstā var redzēt pārmaiņas ebreju tautā. Ja Bībeles laika sabiedrībā vēl pastāvēja populāras sievietes, kurām bija ietekme uz notiekošo un viņas ieņēma vadošos amatus, tad Talmuda laikā viņām vairs nebija vietas vadošajā. Taču, ja sievietei bija līderes talants vai spēja manipulēt ar vīru, tad viņu uzskatīja ragana.

Visbeidzot, bija vēl viens sociāls elements, sieviešu apsūdzēšanu par raganām, tikai pastiprināja. Salīdzinot ebrejieti ar sievieti Eiropā 16 un 17. gs. Kaut gan raganu tradīcija nāk ebreju sabiedrības, apsūdzēšanas iemesli Tuvajos Austrumos bija savādāki. Jāņem vērā, ka Izraēlā, pimēram, nebija nekā, kas līdzinātos Eiropiešu ‘histērijai ‘ un neviena ebrejiete netika sodīta ar nāvi par spīti Bībelē teiktajam apgalvojumam. Arī Simeona ben Šetaha nogalinātās astoņdesmit raganas nebija ebrejietes atšķirībā no Eiropas, kur tika nogalināti daudz vairāk cilvēku. Iespējams, ka izskaidrojumu tam dod ļaunuma tulkošana, lai vērstu to darbībā šajās divās atšķirīgajās sabiedrībās arī bija dažāda.

Vēl viens iemesls varētu būt tāds, ka uzskati par ļaunumu nepārvērtās darbībā, tādēļ, ka ebreju gudrajiem nebija gandrīz nekāda politiska spēka, atšķirībā no kristiešiem, kuriem pāvesti varēja daudz ko noteikt valsts darbībā un sākumā tiem bija arī jāizvērš savas idejas par raganām darbībā, kas nozīmēja prāvas, sodus un nāvi. Eiropas raganu vajāšana ir līdzīga inkvizīcijas ebreju vajāšanai Spānijā, abos gadījumos, kristietisms kā reliģija, izrāda savu varu pār sievietēm un ebrejiem, kas ir mazākumā, tā iebiedējot un pārādot savu varenību pārējai sabiedrībai. Salīdzinot sieviešu likteni Tuvajos Austrumos senākajā laika posmā un Eiropā viduslaiku periodā, var atrast vēl vienu sociālu atšķirību.

Tas ir uzskats par nāvi un ļaunumu, kā to uztver ebreji un kā – eiropieši šajos laikos. Atšķirība ir tajā, ko sievietes nāve nozīmēja vienai sabiedrībais un ko – otrai. Abām tas nozīmēja populācijas samazināšanos. Tikai – ebreji nemaz nevarēja atļauties šādu histēriju, jo dzimstība nepārsniedza mirstību, atšķirībā no eiropiešiem, kuriem pēc 1500.g., apmēram 100 gadus pēc mēra un sieviešu zināšanu par dzimstības kontroli iznīcināšanas, Eiropa bija pārapdzīvotība un viens no atrisinājumiem kā izvairīties no tik liela cilvēku daudzuma, bija raganu, sieviešu vajāšanu turpināšana. Tas arī varētu būt iemesls, kāpēc visbiežāk apsūdzēja sievietes.

Raksturojot šo masu iznīcināšanas iemeslus, parādās visu viduslaiku domāšana un attieksme – vispārējas bailes no maģijas un burvju mākslas, ko uzskatīja par visu bēdu un posta sakni, kā arī bailes no sievietes un neizpratne par to kā sieviete var dzemdēt un neizglītotība, arī neziņa par anatomiju, medicīnu, ķildīgi strīdi un daudz literatūras par iedomātajām buršanas briesmām, sabiedrības nostāja, masu domāšana, kas rada briesmas savādākajiem, aizdomas un apsūdzības pret šķietamiem burvjiem un raganām, valsts un tiesību nostāja sakarā ar šķietamām burvestībām, nevainīgu cilvēku masu vajāšana un bezpierādījumu nāves sodi. Ideja par raganu kaitniecību nāk no kristietības, kas, savukārt, ir iespaidojusies un daudz ko pārņēmusi no tautas priekštatiem. Nevar īsti izdalīt kur sākas un beidzas vieni uzskati.

——————————————————————————–

[1] Pirmā Mozus grāmata (Gen. 2:21) 1. teikums no Bībeles pēc tam rabīna Hanina paskaidrojums Rabbah 17:6