Meditācijas sirds, tās virzošais spēks ir iedvesma. Taču tā kā iedvesma ir spontānas spējas, kas jāsaprot kā sajūsma, tās nevar tikt izsauktas pēc pavēles, bet gan parādās vienīgi tad, ja ir interese vai aizrautība. Lai iedvesmotos, ir jāsagatavojas, jārada noteikts noskaņojums, jākļūst spējīgam uztvert. Bet šeit ir jāievēro divi svarīgi priekšnoteikumi.No vienas puses tā ir atslābināšanās, miers, harmonija; no otras – kaut kas, kas dod virzību domai, kā arī prasmi koncentrēties, uzmanību, pacietību novērojot priekšmetu ilgu laiku. Dabas vai dzejas skaistums, lūgšana, kas skar un ietekmē tikpat dziļi kā reliģiskas dziesmas, atmiņas, kādas harizmātiskas personas vai gaišreģa tēls, kuram jūs vēlētos sekot vai līdzināties tas viss palīdz meditācijā.
Cita veida sagatavošanās meditācijai var būt mūzika, vīraka smaržas, ziedi, īpašas gaismas vai noteikts rituāls, saistībā ar kuru viss šis ir sakārtots templī vai altāra priekšā (kas bieži ir sastopams tibetiešu ģimenēs, kā arī budistu vai hinduistu ģimenēs Indijā). Tātad skaisti vai reliģiski priekšmeti un lietas vislabāk noskaņo meditācijai. Šie divi elementi ir saistīti tibetiešu tankās un to var izskaidrot īpašo iespaidu, kādu tās atstāj mūsdienu ļaužu prātos un īpaši ietekmē tos, kuri interesējas par garīgām vērtībām un meditācijas praksi. Reliģioziem cilvēkiem lūgšana pati par sevi atver ieeju meditācijā. Ir pilnīgi skaidrs, ka lūgšana ir kā sirds virzība, tātad patiesa meditācija. Jebkas, ko mēs mīlam, viegli var kļūt par apceres priekšmetu, jo nav nepieciešama piepūle, – mēs gluži vienkārši sekojam tur, kurp mūs dabiski vada prāts un sirds.
Gluži tāpat intelektuālie meklējumi, sekošana idejām un iedziļināšanās mūsu ikdienas dzīves izpausmēs var kļūt par meditācijas priekšmetu, lai arī pastāv bīstamība palīkt intelektuālā līmenī, apmierināties ar racionāliem risinājumiem tā vietā, lai paceltos netiešas pieredzes līmeņos, kurā tiek risināti sarežģījumi. Lai kā tas arī nebūtu, meditācijas sākuma stadijā spēja domāt ir tikpat svarīga, kā jebkurš cits faktors, kas veido meditāciju.
Tas ir skaidri saskatāms arī vissenākajā budistu meditācijā, kura sastāv no višarkas sākotnējās domāšanas, – un višaras augstākās domāšanas vai citiem vārdiem to varētu dēvēt par domāšanu un pārdomām, apceri. Mūsu apziņai, kuru nemitīgi maina domas, jūtas, iespaidi un tēli, kurus mēs nespējam apturēt, tas dod virzību, koncentrāciju un saistību. Mēs varam vienīgi virzīt, ierobežot un saistīt, pārvaldīt to, ja mums ir ļoti izteikta motivācija, spēja abstrahēties un interese par objektu. Taču domāt un apcerēt tas ir tikai sākums.
Domāšana un apcere veido intuitīvo apziņu, kurā domāšana un apcere beidzas un to vietā nāk daudz dziļāks redzējums un netieša pieredze. Pirmais solis šajā virzienā ir izplatījuma bezrobežības pieredze, kurā apziņa zaudē robežas un pārvēršas par bezgalīgu apziņu. Izplatījuma bezrobežības un brīvības pieredze atmodina šuņ-atu, kas pirmajos pali valodā rakstītajos tekstos aprakstīts kā paņčaiatas lauks. Tālāk ir neiespējami vārdos aprakstīt reālo meditējošā pieredzi, – tiek uzskatīts, ka viņš sasniedz stāvokli, kurā nav uztveres, ne arī uztveres neesamības tā ir uztveres galējā robeža, jo pazūd robeža starp to, kurš tiecas un starp to, uz ko tiecas. Subjekts un objekts kļūst par vienu veselu, notiek pilnīga savienošanās samadhi.