Melnīgsnēja tumsa pārklāja visu sev apkārt. Koki, kalni, upes un lejas saplūda vienā tumšā neizšķiramā bildē, ko no skaidrām debesīm apmirdzēja zvaigžņu pulki. Vēja nebija, visapkārt valdīja absolūts klusums un miers, un tikai ik pa retu mirkli klusi iesparkšķējās degoša pagale. Kalna virsotnē, koku un akmeņu ielenkumā kūrās milzīgs un spožs ugunskurs. Tā liesmas mierīgi un klusi apvijās ap stāvus saliktiem koka bluķiem un tiecās augstu, augstu debesīs. Koks ugunij neizrādīja ne mazāko pretestību un atdevās tai pilnībā, dodoties bezgalībā.
No malas raugoties, vērotājs ap ugunskuru redzētu aplī sastājušos cilvēku stāvus. Cilvēki stāvēja viens otram blakām un vērās ugunī. Viņu sejas bija nesatricināmi mierīgas un garās bārdas no uguns šķīra tikai mata tiesa. Mūsdienīgam vērotājam šis skats šķistu neiespējams, jo, nesadegot, tik tuvu ugunij atrasties nav iespējams. Tomēr cilvēku stāvi nekustīgi stāvēja pie uguns kā pie ūdens strūklakas un liesmas tos vairījās skart.
Cilvēki, kuru stāvus redzētu iedomāts vērotājs, bija varenākie no varenākajiem burvjiem, kuru valstības vēl spēja pretoties iebrucējiem. Lai gan viņu augumi bija redzami, viņi paši nebija šeit, viņu fiziskie ķermeņi atradās katrs savā pasaules malā, bet domās tie kopā un katrs atsevišķi izdzīvoja neskaitāmu tūkstošu gadu tālu nākotni.
Vēl nesen, tikai pirms vairākiem tūkstošiem gadu šis pasaules nostūris bija ideālas harmonijas un laimes pārpilns. Visas radības šeit dzīvoja saskaņā viena ar otru, papildinot citam citu. Visi bija dažādi un vienlīdzīgi, un nevienam nekas netrūka. Nākotnes cilvēki šo lietu kārtību sauks par paradīzi, lai gan reti kurš spēs kaut miglaini iztēloties ko tas patiesībā nozīmē. Burvjiem tā bija pagātne, viņi šai valstībā izauga, viņi to atceras un pieliek visas pūles, lai savās valstībās šo garu spētu saglabāt pēc iespējas ilgāk. Tomēr laiks ir nepielūdzams un ar katru mirkli pagātnes gaisma top blāvāka un zemi pārņem bieza, dzeltīgsnēja migla.
Burvji nav šeit, lai nosargātu savas valstības, viņi zina, ka tas nav iespējams un pilnīga kapitulācija ir tikai laika jautājums, viņi ir šeit, lai saglabātu nākotnei paradīzes garu, lai neļautu laikam apdzēst pagātnes gaismu, kas kaut kad ļoti, ļoti tālā nākotnē iespējams kalpos kā sēkla jaunas pārlaimības valstības uzplaukumam.
Viņu starpā nav vienprātības kādēļ tas tā notika. Daži uzskata, ka kāds no burvju valstības pārāk kvēli vēlējās ko jaunu, interesantu un grūti pārvaramu. Savukārt citi domā, ka bija pienācis laiks, kad zeme sāka atstāt gaismas zonu un nonāca tumsas radību sasniedzamības attālumā. Kurš apgalvojums ir pareizs, tam vairs nav nozīmes. Visi burvju valstības iemītnieki tagad ir kā eņģeļi, kuri tiek grūsti peklē un kuriem kaut kad sevī būs jāatrod līdz šim neatklātas spēka rezerves, lai no tās izkļūtu.
Nepatikšanas atnāca negaidīti un nemanāmi. Reiz burvji pie debesīm pamanīja lielus, līdz šim neredzētus putnus, sauksim tos par pūķiem. Tie majestātiski un klusi lidinājās gaisā reizi pa reizei pievēršot pastiprinātu uzmanību kādai dzīvai radībai. Pūķi bija trūkuma nomocīti. Lai gan burvji, kas paši bija izjutuši trūkumu, sen vairs nebija viņu vidū, trūkuma mocīto dabu viņi zināja pietiekami labi. Burvji zināja, ka tas, kam kaut kas patiešām ir trūcis, mēdz izjust milzīgas, gandrīz nepiepildāmas alkas, kuras patiesi var remdēt tikai dziedējot trūkuma izraisītās dvēseles brūces. Burvji redzēja pūķu neizmērojamās alkas, bet viņi neredzēja to dvēseles. Šie putni bija pārāk sveši un neiepazīti, tāpēc burvji, lai cik stipri arī gribēja, nespēja pūķiem palīdzēt.
Pūķi alka pārtikas, nekas cits viņus neinteresēja, tikai un vienīgi paēst. To, ka pūķi pārtiek no citu emocijām burvji saprata uzreiz, bet to cik negausīgi viņi ir savā ēstgribā, tie uzzināja daudz vēlāk. Burvju valstībā nevienu nemulsināja tas, ka kāds cits ir atkarīgs no otra, visi zināja, ka viss apkārtesošais ir savstarpēji saistīts un neatdalāms viens no otra. Burvju valstībā visi pārtika viens no otra, nekaitējot un papildinot viens otru. Tāpēc burvji mēģināja pabarot nelūgtos viesus, tie aicināja tos pie sevis nobaudīt daļiņu no viņu emocijām. Tomēr pūķi nebija ar to mierā, viņiem negaršoja burvju emocijas, viņiem negaršoja nevienas burvju valstības radības emocijas, minimālās devās tās viņi ēda tikai, kad izjuta galēju badu.
Reiz pūķi sāka runāt. Burvju valstībā vārdi runāt un domāt bija sinonīmi, jebkura doma, kas ienāca kādam prātā bija kā pateikts vārds, ko spēja sajust jebkurš cits. Un pūķi sāka domās uzrunāt. Viņu domas bija nesaprotamas un muļķīgas, daudzi par tām smējās. Pūķi runāja tikai no pirmās personas un to leksikonā dominēja vārds es. Es gribu ēst, Iedod man to, Es esmu svarīgs, Es esmu gudrs, Kāpēc man nedod to, Man ir bail no tā, Es nevaru to un tamlīdzīgas domas nezināmie putni raidīja burvju zemes iemītnieku virzienā nepārtraukti. Viņi tās atkārtoja vēl un vēl. Daži pūķi burtiski apsēda kādu no burvjiem, nepārtraukti atkārtojot tam vienu frāzi, nedodot ne mirkli atelpas.
Un tad sākās pārmaiņas. Daži burvju zemes iemītnieki sāka ticēt kaut kam no pūķu teiktā. Daži no viņiem sāka strīdēties. Tie strīdējās par to, kurš ir visskaistākais, visātrākais, visgudrākais, visstiprākais un par citām bezjēdzībām. Daži burvji sevi sāka uzskatīt par pārākiem. Viņi izaicināja citus un centās pierādīt sev un apkārtējiem, ka tie ir labāki kaut kādā ziņā par pārējiem. Citi burvji sāka slēpt savas domas. Ne vienmēr viņiem tas sanāca, bet viņi centās. Sev viņi domāja vienu, bet citiem pavisam ko citu. Šādas un citādas burvju muļķības pūķiem ļoti patika. Katru reizi, kad burvis noticēja pūķim un izdarīja ko muļķīgu, viņš izbaudīja emocijas, ko pūķis gardu muti notiesāja.
Tā pakāpeniski gadsimtu no gadsimta pūķu čukstiem sāka ticēt aizvien vairāk burvju. Jo vairāk kāds ticēja pūķiem, jo lielāka kļuva to apetīte un jo lielākas muļķības pūķi pierunāja. Burvji sāka darīt aizvien nejēdzīgākas un bezjēdzīgākas lietas, un ideālās burvju pasaules harmonija sāka zust. Katrs jaunais apmātais un jaunizdarītā muļķība bija papildus nasta un pārbaudījums pie sava veselā saprāta palikušajiem. Daudz bija tādu, kam bija pa spēkam pretoties pūķiem, bet kas zaudēja cīņu ar apkārtējo stulbumu. Viņi, cīnoties pret muļķību, rīkojās muļķīgi, kļūstot par kārtējo gardo laupījumu neremdināmajiem putniem.
Burvju pasaule bruka un ar katru dienu tā kļuva disharmoniskāka, nezinošāka un ļaunāka. Arvien vairāk tās iemītnieku kļuva lepni, slinki, nežēlīgi, dumji, vārgi, cietsirdīgi, nesavaldīgi, dusmīgi, vienaldzīgi. Burvji pamazām sāka zaudēt savas spējas. Viņi vairs nespēja pārvietot tik smagus priekšmetus kā iepriekš, ar domas spēku ceļot lielos attālumos, sajust citas būtnes, redzēt pasauli citu acīm un daudz ko citu. Viņu dzīves ilgums sāka rukt. Burvji kļuva aizvien nospiestāki un nelaimīgāki, bet neko nevarēja izdarīt lietas labā. Pūķu Es saistīja viņu garu stingrām, grūti pamanāmām saitēm.
Burvji stāvēja ap ugunskuru un vērās liesmās. Tās pastiprināja viņu domas un aiznesa tālu prom laikā, garā un telpā. Nākotnes cilvēki to, kas šeit notiek sauks par modelēšanu un prognozēšanu, bet šādus apmērus tie aptvert nespēs, jo pat visniecīgākā nākotnes noteikšana un aprēķini nākamībā būs izcils prāta pārbaudījums.
Šo gadu tūkstošu cīņu laikā burvji bija sapratuši, ka viņu pretinieks pagaidām ir neuzveicams un agri vai vēlu vairums no viņiem pieļaus kādu kļūdu un nokļūs pūķu varā. Lai gan ideālā harmonija bija zudusi un likās, ka sliktāk vairs nevar būt, salīdzinot ar nākotni, burvju spēki vēl bija milzīgi un to valstība spēcīgāka par spēcīgu. Burvji redzēja šausmu pilnas nākotnes ainas, kurās burvju un pūķu personības ir kļuvušas par vienu veselumu, pārvēršoties par nedomājošiem, mežonīgiem plēsējiem ar labestīgu dvēseli, kas aiz savas nezināšanas, alkatības un vājuma apdraud visu dzīvo, ieskaitot sevi pašu.
Pūķi bija atjautīgi, gudri un viltīgi pārtikas iegūšanā, bet tai pat laikā tie bija slinki, aprobežoti, gļēvi un bailīgi. Par tādiem kļuva arī apsēstie. Dēļ apsēstības viņu spēki un spējas gāja mazumā, tāpēc katrs brīvais burvis bija galvas tiesu pārāks par apsēstajiem. Burvji izmantoja apsēstos, viņi radīja sociālas sistēmas, kurās apsēstie kā kāmīši ritenī, dzenoties pakaļ katrs savai maizei un izpriecām, kontrolē viens otru. Tas burvjiem nebija grūti, jo apsēsto plēsonīgā, egoistiskā daba bija ļoti viegli prognozējama. Burvji neslēpās mežos un nedzīvoja kalnu alās, viņi dzīvoja starp apsēstajiem. Tiešā veidā tie viņiem nespēja kaitēt, jo apsēsto spēki, spējas un saprāts bija pārāk mazi. Burvju lielākais un grūtākais izaicinājums bija nekļūt tādiem pašiem, kā šie nelaimīgie un šai cīņā pakāpeniski krita viens burvis pēc otra.
Bija tumša nakts, zvaigžņotās debesis neaizsedza neviens mākonītis un naksnīgo klusumu tikai retu mirkli pārtrauca kluss degošas pagales sprakšķis. Cilvēki stāvēja apkārt milzu ugunskuram un vērās liesmās. Tie bija varenākie no varenajiem burvjiem, kuru valstības vēl spēja pretoties iebrucējiem. Viņi neatradās te, viņu fiziskie ķermeņi bija katrs savā pasaules malā, bet domās tie kopā un katrs atsevišķi izdzīvoja neskaitāmu tūkstošu gadu tālu nākotni. Viņi raudzījās tālēs, pētot iespējamos nākotnes scenārijus. Viņi mēģināja radīt zāles pret sērgu, kas postīja viņu valstību. Viņi radīja instrumentus, kas ļāva slimniekiem cīnīties pret slimību, jo jau visai drīz tas būs vienīgais burvju valstības glābiņš. Viņi iekonservēja un saglabāja sava laika garu un zināšanas, kam ir jāsaglabājas tūkstošiem tūkstošu gadu garumā, spēcinot jebkuru modušos dvēseli. Viņi sēja sēklas, kas sāks dīgt ilgi pēc tam, kad vairums no viņiem būs jau devušies prom.