Transpersonālā psiholoģija ir virziens, kas 20. gs. 60. gados, par pamatu izmantojot transpersonālo projektu kultūrā, ir radīts ASV. Šī virziena dibinātāji ir plaši pazīstami filozofi, psihologi un psihoterapeiti Ā. Maslovs, S. Grofs, A. Votss, M. Merfijs, E. Sutičs u.c.

Krievijā izdotajā literatūrā daži šīs tēmas aspekti ir aplūkoti V. Naļimova, P. Gureviča, V. Maikova, V. Kozlova un E. Faidiša darbos (V. Kozlovs,V. Maikovs,2000).

Protams, materiālistiskās zinātnes ietvaros jaunais virziens sastapa nopietnu pretestību, jo Rietumu materiālistiskā zinātne vienmēr ir noliegusi jebkurus garīgus priekšstatus un darbības veidus, pat tos, kas daudzu gadsimtu gaitā balstīti sistemātiskā introspektīvā psihes izpētē. Visās lielajās mistiskajās tradīcijās ir radītas īpašas metodes, kā izraisīt garīgus pārdzīvojumus, un panākta ne sliktāka novērojumu atbilstība teorētiskajiem secinājumiem kā mūsdienu zinātnē. Interesanti, ka daudzi ievērojami zinātnieki, kas ar saviem atklājumiem izraisījuši revolūciju mūsdienu fizikā – Alberts Einšteins, Nils Bors, Ervīns Šrēdingers, Verners Heizenbergs, Roberts Openheimers un Dāvids Boms, ir uzskatījuši, ka viņu zinātniskā domāšana ir pilnīgi savienojama ar garīgumu un mistisko pasaules uzskatu.

Viljams Džeimss bija pirmais psihologs, kas terminu transpersonal (transpersonālais) izmantoja, 1905. gadā lasot savu kursu Hārvardas Universitātē. Viņu pilntiesīgi var uzskatīt par pirmo transpersonālo psihologu, it sevišķi tāpēc, ka viņš, būdams celmlauzis, ir sarakstījis darbu “Reliģiskās pieredzes daudzveidība”. Daudzajās diskusijās par to, kā nosaukt jauno psiholoģisko virzienu, 1968. gadā tā dibinātāji – E. Sutičs, Ā. Maslovs, S. Grofs un citi – par likumīgu atzina nosaukumu “transpersonālā psiholoģija”.

Vārds transpersonāls tiek interpretēts dažādi. Ievērojamais transpersonālais psihologs Kens Vilbers vārdu transpersonāls skaidro kā “personīgais + …” un uzskata, ka transpersonālā orientācija eksplikatīvi ietver visas pārējās personības psiholoģijas jomas un pēc tam pievieno tām dziļākus un augstākus cilvēciskās pieredzes aspektus, kas transcendē parastos un ikdienišķos pārdzīvojumus. Viņš uzskata, ka transpersonālais jeb “vairāk nekā personālais” ir mēģinājums dziļāk, rūpīgāk un zinātniskāk aptvert visu iespējamo cilvēcisko pārdzīvojumu spektru. Tas ietver pilnu apziņas spektru. Transpersonālā psiholoģija nenoliedz un nenoniecina personisko jomu. Drīzāk tā šai jomai piešķir plašāku kontekstu, kas aptver arī transpersonālo pieredzi. Vienā no termina transpersonālais interpretācijām tas nozīmē transcendentālā izpaušanos caur (trans) personīgo (R.Volšs,F. Vons).

Transpersonālā psiholoģija vēršas pie tā sauktajiem mainītajiem apziņas stāvokļiem, ko S. Grofs apzīmējis ar terminu “apziņas stāvokļa paplašināšana”. Tie ietver plašāku esamības objektu un izziņas tipu spektru (piemēram, identificēšanos). Es gan tos sauktu par “normāliem apziņas stāvokļiem” – tāpat kā cilvēkam normāla ir redze, kas mums atņemta (“Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā”), -salīdzinot tos ar dvēseles aklumu jeb “sašaurinātiem ikdienas apziņas stāvokļiem”, kas ierobežo informācijas plūsmas un tās izpratnes spektru. Vecāki un sociums atsvešina cilvēku no pārdzīvojumu pasaules, tā provocējot progresējošu dvēseles aklumu, kas iekšējā pasaulē izraisa sajukumu un konfliktu saasināšanos, bet ārējā – narkomāniju un citas līdzīgas parādības. Manā skatījumā galvenā atšķirība starp “redzīgo pasauli” un “neredzīgo pasauli” ir citas (neparastas, mūžīgas, garīgas) vērtības, uz kuru fona ir radušās minētās psihiskās un sociālās problēmas.

Iziešana ārpus sava Ego robežām veicina apziņas paplašināšanos un pasaules izpratni citos uztveres veidos un variantos, kas, protams, bagātina jebkuras uz iekšēju attīstību ieprogrammētas un savās interesēs virs dzīvnieciskā patērētāja līmeņa pacēlušās būtnes psihi. Transpersonālā psiholoģija ietver pārdzīvojumus un stāvokļus, kas pārsniedz Ego un pierastās identificēšanās ar Es robežas.

Pēc R. Volša un F. Vona definējuma, par transpersonāliem var saukt pārdzīvojumus, kuros pasidentifīcēšanās izjūta iziet ārpus individuālās jeb personīgās patības robežām, aptverot cilvēci kopumā, dzīvi, garu un kosmosu.

S. Grofs uzskata, ka personīgi transpersonāli pārdzīvojumi ir
“I. Pieredzē balstīta apziņas paplašināšana “objektīvās īstenības” robežās.

A. Apziņas paplašināšana uz laiku.
1. Embrionālie un augļa pārdzīvojumi.
2. Dzimtas (mantotie) pārdzīvojumi.
3. Kolektīvie un rases pārdzīvojumi.
4. Filoģenētiskie (evolucionārie) pārdzīvojumi.
5. Pēcinkarnacijas pārdzīvojumi.
6. Paredzēšana, gaišredzība, gaišdzirdība un ceļošana laikā.

B. Apziņas paplašināšana telpā.
1. Ego transcendēšanās starppersonālajās attiecībās un veseluma divējādās dabas pārdzīvojumi.
2. Identificēšanās ar citiem cilvēkiem.
3. Grupas identificēšanās un grupas apziņa.
4. Identificēšanās ar dzīvniekiem.
5. Identificēšanās ar augiem.
6. Saplūšana ar visu dzīvību un visu radību.
7. Neorganiskās matērijas apziņa.
8. Planetārā apziņa.
9. Ārpusplanetārā (ekstraplanetārā) apziņa.

10. Ārpusķermeņa pārdzīvojumi.

11. Gaišredzība, gaišdzirdība, ceļojumi telpā un telepātija.

C. Telpiskā apziņas sašaurināšana.
I. Apziņa atsevišķa orgāna, audu un šūnas līmenī.
II. Pieredzē balstīta ārpus “objektīvās realitātes” ietvariem izejošas apziņas paplašināšana.
1. Spiritiskie seansi un mediju pārdzīvojumi.
2. Pārdzīvojumi, ko izraisījusi satikšanās ar pārcilvēciskām garīgām būtnēm.
3. Citu pasauļu piedzīvošana, satikšanās ar to iemītniekiem.
4. Arhetipiski pārdzīvojumi un sarežģītas mitoloģiskās virknes (notikumu gaita).
5. Pārdzīvojumi, ko izraisījusi satikšanās ar dažādām dievišķām būtnēm.
6. Universālo simbolu intuitīva izpratne.
7. Čakru aktivizēšana un čūskveida enerģijas (kundalīni) pacelšana.
8. Universālā prāta (Mind) apziņa.
9. Pārkosmiskais un metakosmiskais tukšums.” (S. Grofs, 2000.)

Transpersonālā psiholoģija citādi ir paraudzījusies arī uz garīgās krīzes problēmu un psihoterapijas procesu kopumā. Savos novatoriskajos ziņojumos par garīgo krīzi S. Grofs ir parādījis, ka daudzas tradicionālās psihiatrijas klasificētās saslimšanas, piemēram, funkcionālās (neorganiskās) neirozes un psihozes bieži nav vis slimības, bet gan augšanas krīzes. Pret šo procesu nejūtīgā tradicionālā psiholoģija savā klasifikācijā iesaldē dažas tā fāzes, uzskatot tās par dažāda veida patoloģijām un raugoties uz tām kā uz nenormālību, nevis kā uz straujas psihes pārveidošanās evolūcijas procesa stadijām. Tie, ko psihiatrijā mēdz pieskaitīt pie neirotiķiem un psihotiķiem, bieži vien ir cilvēki, kas spontāni saskārušies ar spēcīgu garīgo pieredzi un nav spējuši tikt ar to galā.

Transpersonālās psiholoģijas noteikumos nepastāv (vai arī, cik vien iespējams, ir minimalizētas) terapeita un pacienta loma: ārstē pārdzīvojums, ko vada ceļa radītājs, pavadonis, palīgs (protams, ari tās var nosaukt par lomām). Par to rakstījis bijušais Hārvardas Universitātes Psiholoģijas katedras profesors Ričards Alperts (Rāms Dass): “Psihoterapijas līmenis atkarīgs no psihoterapeita līmeņa. Ja jums laimēsies un jūsu psihoterapeits būs Būda, jūs savstarpējās mijiedarbības procesā gūsiet apgaismību. Tas nav joks. Tik tiešām, ja paliksiet malā no jebkuras melodrāmas, jūs un jūsu psihoterapeits būsiet brīvi no iestigšanas dažādās lomās. Ja psihoterapeits piesaistīsies pie kādas lomas, tad viņš jums spēs dot tikai vienu – lomu, kurā jūs esat iestidzis, aizstāt ar citu. Tāpēc pacienti, kas tiek ārstēti ar Freida metodēm, beigās tiek freidiskoti, bet tie, kas tiek ārstēti ar Junga metodēm, – jungiskoti. Vesela terapeitu armija strādā pēc modeļa, kurš nosaka, ko viņi dara un kā visam ir jānotiek. Viss, kas nāk no pacienta, iziet caur šo filtru un iznāk no tā ar modeli saskaņotas atbildes formā.
Astoņus gadus līdztekus visam citam es esmu strādājis par psihoterapeitu Veselības dienestā Hārvardā un Stenfordā. Man bija astoņi pacienti, ar kuriem es ik dienas strādāju pēc Freida metodes. Pēc tam kad sāku izmantot psihedēliķus, man kļuva skaidrs, ka tieši manis lietotais modelis bija tas, kas neļāva manos pacientos notikt reālām pārmaiņām. Es uzskatīju sevi par ārstu -tā bija vienīgā man pieejamā loma, un kā ārstam man bija vajadzīgs pacients. Lomas bija sadalītas: vienam no mums bija jābūt ārstam, otram – pacientam. Arī es, tāpat kā pacients, daudz ko nesapratu, bet spēli veidoja tas, ka es esmu ārsts, bet viņš – pacients. Spēles būtība ir: kāds kļūs pacients, spēlei beidzoties.” (Rāms Dass, 1994.) Psihedēliskā terapija 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā psihiatri, psihologi un psihofiziologi sarakstīja ļoti daudzus zinātniskos darbus, kas bija veltīti psihedēliķu klīniskās izmantošanas un iedarbības īpatnībām. Tajā laikā tika pierādīts, ka psihedēliķi ir ne tikai iedarbīgs līdzeklis noteiktu psihisko traucējumu terapijā, bet arī unikāls cilvēka psihes pētniecības instruments. Tomēr visiespaidīgākie psihedēlisko līdzekļu lietošanas rezultāti tika gūti, izmantojot tos par palīglīdzekli psihoterapijā psiholītiskās un – jo īpaši – psihedēliskās paradigmas ietvaros, kuras aprakstus var atrast E. Krupicka un A. Griņenko grāmatā.

Psiholītiskā terapija. Šo terminu ir ierosinājis R. Sendisons, un burtiski to var saprast kā izšķīšanu vai atbrīvošanos no cilvēka psihes sasprindzinājumiem un konfliktiem. Psiholītiskā terapija parasti tiek veikta psihoanalītiski orientētās terapijas procesā, lai to saīsinātu un atvieglotu. Psiholītiskajā terapijā parasti tiek izmantotas mazas vai vidēji lielas psihedēliķu dozas (30-60 mkg LSD, 300-500 mg meskalīna) un novadītas daudzas (līdz 100 un vairāk) psiholītiskās sesijas (seansi) ar to laikā gūtā materiāla secīgu psihoanalītisku interpretāciju. Šīs pieejas pamatideja ir izpratne par to, ka secīgi vadīti seansi palīdz pacientam apzināties un integrēt dažādus savas bezapziņas līmeņus un atrisināt dziļus konfliktus, kas ir viņa psiho-patoloģisko simptomu pamatā.

news.frut.lv