Psihiskā enerģija ir universāls spēks. Tā caurstrāvo visu Kosmosu un ir ietverta ikkatrā saprātīgā būtnē, katrā atomā, katrā molekulā. Visaugstākās kvalitātes un visspēcīgākā psihiskā enerģija piemīt cilvēka apziņai un saprātam. Psihiskais spēks spēj iedarbināt pat dabas stihijas. Tātad cilvēce, kā šīs enerģijas nesēja, ir spējīga vadīt dabā notiekošos procesus kosmiskā mērogā. Bet kā tā reāli rīkojas ar šo globālo spēku? Zemestrīces, plūdi, orkāni, sausums, epidēmijas – lūk, kas liecina par sabiedriskās apziņas kvalitatīvo līmeni!

Pati par sevi psihiskā enerģija ir neitrāla. Tā ir vienkārši kosmisks spēks, kas piesātina visu pasauli. Taču, caurstrāvodama cilvēka apziņu – bet cilvēkam piemīt spēja atšķirt labu no ļauna – psihiskā enerģija iegūst jaunu morālo un ētisko kvalitāti. Tieši šī kvalitāte atbilst cilvēka garīgās attīstības līmenim. Bet no garīgās attīstības līmeņa ir atkarīgs tas, vai mēs kalposim labajam vai ļaunajam.

Ikviena cilvēku doma, ikvienas jūtas ir enerģētiskas – tā arī ir psihiskā enerģija, ko cilvēka apziņa izstaro izplatījumā. Zemiskas domas rada negatīvu psihoenerģētisko lauku. Augsti garīgas, altruistiskas domas izpaužas kā dzīvinoša, gaiša enerģētika, kas harmonizē itin visu- gan sabiedriskās attiecības, gan dabā notiekošos procesus.

Psihiskās enerģijas izzināšana ļauj veltīt uzmanību zālēm. Cik daudz mazāk vajadzēs zāļu, kad ārsti spēs likt lietā psihisko dziedniecību. Palīdzības sniegšana ar psihisko enerģiju atjauninās visas dzīvības izpausmes. Kamēr cilvēki nezinās, kālab viņi cieš laicīgās dzīves grūtības, veselības nebūs.

Psihisko enerģiju, tāpat kā uguns stihiju, nekas nevar aizvietot. Uzkrāta un organizēta psihiskā enerģija ir labākā aizsardzība pret slimībām, naidīgām parādībām. Cilvēkam, kas iekļāvies plūsmā, raksturīga spēku taupīšana. Nav iespējama neprātīga enerģijas izšķiešana tur, kur ir izprasta tās vērtība. Ja mums ir dārgas zāles, kuru daudzumu nevar papildināt, vai tad mēs tās nesaprātīgi izniekosim? Agni ir jāuztver tieši kā visdārgākā viela. Jāsaprot, cik grūti šo enerģiju radīt un ka tās patēriņu nav iespējams kompensēt. Dievišķā Uguns ir sevišķi jātaupa.

Psihiskās enerģijas kāpinājumu un kritumu nosaka dažādi cēloņi. Jāizprot pati galvenā atšķirība, proti, psihiskās enerģijas nesēja gara kvalitāte. Pat vislielākajā enerģijas krituma brīdī tās krājums tomēr nekad neizsīkst. Bet šīszemes garu stiprina tikai pašas zemākās enerģijas, kuras ļoti viegli uzsūc nelielus psihiskās enerģijas krājumus, jo šī Augstākā uguns rodas, aktivizējot augstākos centrus, augstākās jūtas. Var runāt par cilvēka ķīmisko nāvi, kad iztukšojas viņa psihiskās enerģijas krājums. Var runāt par atdzimšanu, kad tas sāk pildīties. Psihiskās enerģijas ugunīgo sastāvu var kāpināt tikai ugunīgs stimuls. Cīnoties ar slimībām, kā varenu faktoru var izmantot psihiskās enerģijas intensificēšanu. Ja apziņa ir attīrīta, var saspriegot gara spēkus, kas ir izplatījuma virzītājspēks. Sirdī var atrast sviras psihiskās enerģijas ugunīgajai atjaunošanai. Patiesi, cilvēks pats sevī nes pārbaudes akmeni.

Ārsti nereti ievēro, ka visbīstamākā slimība pēkšņi pazūd bez pēdām. Droši vien tiks izteikti minējumi, ka labvēlīgi ietekmējusi ārstēšana vai kādi ārēji apstākļi, bet vienmēr jāatceras, ka galvenais cēlonis, kas spēj radīt visnegaidītākās sekas,- tā ir psihiskā enerģija, tikai tā viena var kardināli grozīt slimības gaitu. Ugunīgais spēks- psihiskā enerģija, pavērs cilvēkam ceļu uz nākotnes laimi. Jo lielāks ir psihiskās enerģijas spriegums, jo labāk aizsargāts organisms. Tāpēc nevajag savu psihisko enerģiju pārāk dāsni citiem dāvināt nesaudzējot sevi. Psihiskā enerģija ir dzīvības eliksīrs.
Psihisko enerģiju izšķiež patība, uzbudinājums, dusmas, bailes, šaubas, sevis žēlošana, slinkums, nelīdzsvarotība, negatīvās emocijas un domas.

Kā uzkrāt psihisko enerģiju?

Tiekšanās uz Gaismas Hierarhiju, mīlestība un radošs darbs daudzkārt palielina psihisko enerģiju un ir panaceja pret dažādām slimībām. Vēl svarīgs ir noteikts ritms, skaistums, prieks un klusēšana.

1. Ritms. Psihiskās enerģijas kāpināšanas procesā svarīga nozīme ir ritmam. Slimība atkāpjas mērķtiecīgas gribas un ritma priekšā. Cilvēkam spraigi un mērķtiecīgi strādājot, centri iedegas un sāk starot, bet ritmā iekļauta darba auglīgums palielinās. Turpretī neritmisks darbs ir postošs. Nekārtīgs, haotisks, saraustīts darbs nav produktīvs.

2. Tiekšanās uz Gaismas Hierarhiju. Cēlas domas un jūtas pozitīvi ietekmē psihiskās enerģijas kvalitāti, attīra to un palielina spēka rezerves. Hierarhija nav jāuzskata par kaut ko abstraktu. Tā ir spēcīgākais dzīvības devējs. Cilvēkam vienmēr vajadzētu tiekties uz Gaismas Hierarhiju, zināt savu mērķi, ceļu. “Kā ērglis pāri bezdibenim pārlido tas, kurš zina sava lidojuma virzienu”. Tā ir apstākļu magnetizēšana.

3. Mīlestība. Nekāda tiekšanās nepalīdzēs, ja to nesargā mīlestība. Tieši mīlestības uguns pēc sava ķīmiskā sastāva ir vistuvāk Ugunīgajai Pasaulei. Tādēļ pat grūtās dienās neļausim izdzist mīlestības ugunij. Cilvēki parasti aizmirst mīlestības visdziedinošākās kvalitātes. Tieši ar tām cilvēks visvieglāk uzveic tumsas parādības. “Mīliet cits citu!”- tas ir gudri dots bauslis. Nekas nevar labāk par mīlestību harmonizēt psihisko enerģiju.

4. Darbs. Cilvēkam jāprot līdzsvarot darbu un atpūtu. Pilnīgi nepieciešams ir garīgais darbs, jo fiziskā darba sviedri uztur Zemi, bet garīgā darba sviedrus Saules stari pārveido par Prānu un tie dāvā dzīvību visam esošajam. Garīgais darbs paplašina mūsu apziņu un līdz ar to mūs tuvina Kosmosam, tālajām pasaulēm. Jāatceras, ka darbs cilvēkam tiek dots tāpēc, lai viņš varētu radīt un tajā izpaust sava gara enerģijas.

5. Prieks. Iemācieties uzkrāt enerģiju ar prieku. Prieks ir īpaša gudrība. Gara līksme un sirds prieks dod tās enerģijas, kas baro smalko ķermeni. Prieka ugunis staro un nes gaismu. Ja tās ir noturīgas un pastāvīgas, tad tas nozīmē, ka gars uzveicis tumsu.

6. Skaistums. Daile ir cilvēces laimes ķīla, tādēļ māksla tiek izvirzīta par gara atdzimšanas augstāko stimulu.

7. Klusēšana. Tā rada labus apstākļus gara spēka uzkrāšanai. Var noteikt sev tādu likumu- runāt tikai tad, kad vajag, un to, ko vajag, izvairoties no liekiem vārdiem. Runas kultūra prasa izteiksmes precizitāti un lakonismu, tātad arī domāšanas skaidrību un noteiktību. Prasme skaidri, precīzi un īsi izteikt savu domu liecina par disciplinētu domāšanu. Pēc cilvēka vārdiem var viegli spriest par to, cik disciplinēta ir viņa doma. Nebūs ne līdzsvara, ne miera, ne atturības un pašsavaldīšanās, ja nav iegrožota mēle. Daudziem cilvēkiem būtu jāapdomā, ko viņu mēle atļaujas sacīt. Jāsaprot, ka tas, kas runā, ir atbildīgs par katru izteikto vārdu savā un visa izplatījuma priekšā. Vārds nekur nepazūd, tas paliek izplatījumā un ar neredzamu pavedienu ir saistīts ar savu radītāju. Jo vairāk nenozīmīgu, tukšu, ļaunu vārdu, jo vairāk gružu, kurus cilvēks ap sevi savāc un kuros viņš dzīvo. Savu paša auru cilvēki bojā ne tikai ar juceklīgām kustībām, bet arī tādiem pašiem vārdiem.

Saudzējiet un vairojiet savu psihisko enerģiju!