Kaltenes Vellkalvas Raksti / M-Latvija Ievietotājs: RV | Decembris 28, 2005 - 04:29 PM Vells gribēja tikt uz Sāmsalu. Viņš nolēma piebērt jūru ar akmeņiem. Viņš nesa lielu maisu ar akmeņiem, lai uztaisītu ceļu pāri jūrai uz Sāmsalu. Maiss bija ļoti smags un šajā vietā tas pārplīsa un akmeņi izbira skrējiena virzienā( no DA uz ZR) .Un tā vēl šodien nav ceļa uz Sāmasalu, un Vells uz Sāmsalu arī netiek. Vai jūs arī ziniet, cik Vells bija labs un cik viņam bija grūti?”- tāda ir teika par vienu no Kaltenes mīklainajiem akmeņu krāvumiem – Vellkalvu - ko pastāstīja 1990. gada aprīlī Alise Gēgernieks ( dzim. 1909. gadā), viņai pirms daudziem gadiem to stāstījusi Marija Kiršteine( tolaik apm. 60 gadus veca). Kaltenes apkaimē sastopamās režģveida konfigurācijas ķemveida - ribainās morēnas, sauktas par Velna kalvām, veido krasta līnijai paralēlu un perpendikulāru vai to šķēršojošu vaļņu sistēmu, ar mazākiem krāvumiem turpinoties līdz pat Bažu purvam pie Kolkas , kur lielie akmens krāvumi iznīcināti 19. gs. vidū, būvējot mākslīgo salu Kolkas bākai. Ģeologi šos akmens krāvumus uzskata par dabas retumu, tādas vēl sastopamas pie Amerikas krastiem Labradoras pussalā. Lai gan kopš 1962. gada kalvu sakopojums uz Z no Kaltenes 85, 7 ha platībā ir aizsargājams dabas piemineklis, tās postītas vēl 1991. gadā, ņemot un sasmalcinot akmeņus vietējā Kaltenes akmens drupinātavā. Kalvās aug reti aizsargājami augi – zaķu staipekņi, zabatzāle, paparžveidīgs augs – saldsakne, u.c. Kalvu mīklainos akmeņu krāvumus ir pētījuši un centušies pasargāt no iznīcināšanas daudzi – Guntis Eniņš, Ivars Vīks, S. Rusmanis, Elga Kristapsone, Laimonis Miķelsons, kā arī vietējie un tālāk dzīvojoši novadpētnieki. Akmens krāvumi atrodas apmēram 2,5 km attālumā no jūras, stiepjoties ZR virzienā paralēli jūrai un DA virzienā – pilnīgi cita kalvu sistēma ar perpendikulāru orientāciju. Šī kalvu grupa nav bijusi pārāk liela – tikai kādu kilometru gara, bet orientācija ZA – DR virzienā uzskatāma par neatrisinātu mīklu. Šeit bijušas kādas 7 – 9 kalvas, kas pēc kara iznīcinātas, jo bijusi visērtākā vieta , lai vāktu akmeņus malšanai šķembās. Lielākā no šīs grupas kalvām saukta par Dāriķkavu ( Toriķ), arī par Velna laivu. „ Ivars Vīks bija pārliecināts, ka šī vieta saistīta ar Tora vārdu” – tā novadpētniece Elga Kristapsone. „Tors skandināviem attēlots kā mazs ,sarkans vīriņš ar garu bārdu. Vai velna laiva – Dariķkalns būtu senas kapenes vai citas nozīmes megalītiskās kultūras objekts?” Velna laiva atšķīrusies no pārējām Kurzemes Velna laivām ar formu un izmēru, tās garums bijis ap 30 m, platums 20 m, augstums ap 2, 5 m, vecākie vietējie iedzīvotāji dēvējuši to pa Lielo Akmeņu Kuģi, jo pēc formas atgādinājis milzīgu pīrāgu ar smailiem galiem – kā atceras Augusts Ūpis no Kaltenes „Kundziņiem”- „spics uz augšu un spici gali”. Saglabājies nostāsts par akas veida dobumu kalvas vidū - ja tajā iemests akmens, atsitiena skaņa bijusi dzirdama tikai pēc kāda brīža, it kā akmens kristu dziļi, dziļi. Iespējams, runa ir par kādu reti sastopamu akustisku efektu, jo kalva bijusi tikai dažus metrus augsta. Ja pa kādu no Dāriķkalvas akmeņiem uzsists ar citu akmeni, atskanējusi neparasti dobja, skanīga skaņa, it kā dauzītu milzu bungas. Iespējams, šo efektu dēļ kalvai bijis vēl viens nosaukums – Pagrabkalniņš. Pēc cilvēku nostāstiem, dažreiz pat dienas laikā šeit rādījies mazs, sarkans vīriņš, iedzīvotāji šeit uzturējušies nelabprāt. Vēl kāds Alises Gēgernieks stāsts par Dāriķkalvu, to viņa dzirdējusi no kaimiņu vecmāmiņas: „Pazudušas aitas. Gājuši meklēt. Bijis pats pusdienas laiks. Skatās, nāk uz leju no kalnkantes kaut kas sarkans – mazs, sarkans vīriņš ar garu bārdu . Ače bija, pa caurumu iekšā, ka nograbēja vien!” Par sarkano vīriņu Alisei pastāstījusi Zete Frīnberga, kurai tolaik bijuši ap 70 gadiem. Alise Gēgernieks pastāstījusi, ka jaunībā pati redzējusi, ka Dāriķu kalnā ieeja ir – kā bilst Elga Kristapsone - iespējams, tas bijis R. Knapa vai cita ģeologa rakts šurfs. Ja met akmeni vai uzsit ar akmeni, skaņa aiziet dziļi uz Vella laivas. Dāriķu kalns, tāpat kā Vellkalvas piramīda, ir izpostīts – akmeņi izņemti pēc kara un ceļu būves vajadzībām sadrupināti, pavisam izpostīta, uzberot ceļu. Apmēram 100 m uz A no Dāriķkalvas atrodas otra – mazāka kalva, kura forma atgādinājusi lielu ūdens lāsi. Tā ir gandrīz pilnīgi izpostīta, 1991. gadā būvējot ceļu stutmalkas izvešanai. Šķiet, abas kalvas kalpojušas debesu dievības kultam – tā Ivars Vīks. Ap 150 m uz ZA no Dariķkalvas atrodas vēl viena izpostīta kalva, iespējams, ka saukta par Krapstiņkalvu (Skrapstiņkalvu?). Galvenā kalvu sistēma atrodas Žulnieku valka kreisajā krastā – tās ir 3 kalvas, kuras veido it kā vienu ap 2 km garu līniju virzienā uz ZR. Vistālāk uz Z atrodas Velna kalva – garums ap 300 m,platums 30 – 40 m, atrodas pretī Ilmatiem( vārds Ilmati igauņu valodā nozīmē vietu, kur dzīvo burvis, zelta vietu – megalītiskās kultūras laikā bijusi senču baznīcas vieta). Savulaik tas – līdz pat 1950. gadam - bijis milzīgs akmeņu kalns – piramīdas formā - krauts no ļoti skaistiem, nelieliem zilganpelēkiem akmeņiem, sniedzies līdz pat koku galotnēm. Kalvas absolūtais augstums bijis 20 m virs jūras līmeņa ( apkārtnes augstums 13 – 15 m v. J. L.), pašas kalvas augstums, sākot no pamatnes , bijis apmēram 7 m. Kalvas pamatni veidojuši akmens bluķi, lielāki par 0, 5 m, tās galvenā daļa sastāvējusi no apaļiem akmeņiem cilvēka galvas lielumā - bumbveida vai olveida – līdz 20 cm diametrā, akmeņi bijuši arī šķīvjveidīgi.. Veci ļaudis atceras, ka Vellkalvai bijušas ģeometriski precīzas formas ar stūriem – tā izskatījusies kā nezināma skulptora darināts darbs ar tīkamām proporcijām. Kā atzīst Elga Kristapsone – pēc ģeologu domām, Vellkalva ir nedabīgs veidojums ar stāvumu jūras pusē, ne tā, kā citām kalvām. Piramīda izņemta pēc kara. Nākamā ir garākā kalva - Kārdūžkalva( Kārtduškalva) jeb Kārlīškalva – garums ap 1 km, platums apmēram 50 m, augstums 1,5 – 2,5 m, kalva nedaudz līkumo, virziens ZR – DA, DA galā neliels puns – pacēlums. Pēc Velna kalvas izpostīšanas kalvas sākušas strauji paaugt ar biezu egļu mežu. Kalvas nosaukums, iespējams, saistīts ar somu vārdu „karttu” – uzkrāt, pieaugt, palielināties, iespējams, bijusi norāde rituāla dalībniekiem uz tuvošanos grandiozajai Velna kalvai. Kalva postīta ierīkotās stigas vietā. Nablānītkalva jeb Nablānīškalva stiepjas virzienā ZR – DA, kalvas garums ap 800m , platums ap 40 m, augstums ap 2,5 m, spice DA ap 3m augsta. Spicē satiekas divi kalvu virzieni, ir vairāki palieli akmeņi. Vidusdaļā ir ieplaka. Vārda daļa „nab” sastopama vairākos Latvijas vietvārdos un norāda, šķiet, uz nabas saiti, otra daļa varētu būt saistīta ar somu vārdu „lanti” – nomierināties, norimt. Interesanti, ka pēc kara visas kalvas esot bijušas tīras – ne sūna, ne papardes, ne koki uz tām neauguši. Pēdējo gadu desmitu laikā kalvas ne tikai apsūnojušas, bet arī paaugušas ar biezu, vietām necaurejamu egļu mežu. Noslēgumā vēlreiz Ivara Vīka atzinums: „Mēģināsim vēlreiz paraudzīties uz kalvām kā vienotu sistēmu. Vietvārdi liecina, ka mūsu senči minētās kalvas uztvēruši kā vienotu sistēmu, labi izprotot katras kalvas būtību un nozīmi šajā sistēmā. Sistēmas austrumu galā, tuvāk Kaltenei, atradusies debesu valdnieka Tora svētvieta, otrā – rietumu galā – veļu valsts pavēlnieka svētvieta. Baltu ciltīm pieņemtajā terminoloģijā tās būtu Dieva un Māras svētvietas, kuru apmeklēšana nodrošināja garīgo un fizisko labklājību gan pašiem, gan mājas kustoņiem un visai apkārtējai videi. Šīm svētvietām bijuši citi, tālā senatnē dotie, bet to pašu būtību izsakošie vārdi. Šo minējumi netieši apliecina vecmāmiņas Alises teiktais, ka viņas bērnībā vecāki ļaudis nav atļāvuši pie Vellkalvas bērniem trokšņot un dauzīties, arī smieties nedrīkstēja. Aizliegumi liecina par svētu, ar veļu kultu saistītu vietu... Ģeologi izvirzījuši vairākas versijas par kalvu izcelšanos, tomēr neviena no tām nešķiet pietiekami korekta. Varbūt ir iedomājami, bet nav nedz modulējami, nedz citādi pierādāmi tādi dabiskie procesi, kuru savāktu akmeņus, lai gandrīz vienu pie otras, burta T veidā nokrautu savstarpēji perpendikulāras akmeņu grēdas. Laikam - tāpat kā neskaitāmas citas reizes - taisnība būs vecvectēviem, kuri šos objektus uzskatīja par apzināti veidotiem. Mūsdienu cilvēkam nav viegli izprast senās civilizācijas vērtības, iespējas, darbus un domāšanas veidu. Visādā ziņā nākas atzīt, ka atšķirības bijušas tik lielas, ka mūsu gadsimtā dzīvojošā cilvēka doma daudz seno vērtību nespēj aptvert. Piemēram, seno svētvietu centru savstarpējo izvietojumu. Mūsdienu topogrāfiem ar astrofotokartēm vai pat uzņēmumiem no kosmosa nebūtu sevišķu problēmu. Bet kā precīzu savstarpējo svētvietu izvietošanu uz sakrālajām līnijām varēja veikt pirms daudziem gadu tūkstošiem? Vij, Dieviņi, zelta viju Visgarām jūras malu, Lai nenāca salta salna Šai zemē ziedu plūkt.” Laima Landmane. Šis raksts ir no E-Mistērija   http://www.e-misterija.lv/ Šī raksta adrese ir:   http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=352