STRESU RADOŠIE IEMESLI

Vispārēja sabiedriskā situācija 

Ir acīm redzams, ka mūsdienu pasaule ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija pirms 20 gadiem. Lielas pārmaiņas ir notikušas arī Baznīcā. Arī priestera loma sabiedrībā sāk mainīties. Viņam nav skaidru atbilžu uz aizvien jauniem jautājumiem. Pietiekami lielu saspīlējumu rada teoloģijas pavērsieni, īpaši tad, kad paliek līdz galam nesaprasti.

Jauna, ekumēniskāka eklezioloģija, uzsvērdama citu reliģiju vērtību, ne vienam vien priesterim liek pārdomāt savas tradīcijas un upura nozīmi. Īpaši grūti kļūst tad, kad aizvien vairāk sekularizējusies pasaule sāk apšaubīt ticības un kristietības vērtības.

Priesteris ievēro, ka sabiedrības viedoklis, piemēram, tādā jomā kā seksualitāte, kļuvis pilnīgi atšķirīgs no viņu sludinātās Baznīcas mācības. Viņi nevar būt tādi paši morāles mācītāji kā agrāk. Daudz problēmu rada arī aizvien pieaugošais laulību šķiršanu skaits, kas liek pārdomāt laulības teoloģiju. Autoritātes un paklausības tēmas mūsdienu Baznīcā arī nav īpaši skaidras. No otras puses, pasaulē samazinās aicinājumu skaits uz garīgo kārtu, un tas modina skumjas domas par nākotni. Visi šie apkārtējie faktori, protams, rada atšķirīgu ietekmi uz priesteriem: tas, kas vienam rada pietiekami lielu saspīlējumu, otru var pilnīgi neuztraukt.

Neskaitāmās prasības 

Priesteris jūt, ka, lai labi veiktu savus pienākumus, šodien jāizceļas ar visdaudzpusīgākajām īpašībām: ne tikai teologa, Svēto Rakstu zinātāja, katehēta, bet arī ekonoma un inženiera. Aktīva draudzes locekļu sagatavošana sakramentu pieņemšanai, jauniešu un ģimeņu garīgā aprūpe, draudzes vadīšana prasa daudz enerģijas un attapības. No otras puses priesterim aizvien biežāk nākas piedalīties dažādās apspriedēs (gan bīskapijas, gan citās vajadzībās), kuras nesniedz ātru, acīmredzamu rezultātu. Tas viss reizēm priesteri spiež atteikties no lūgšanas, mierīgas apdomāšanas, brīvā laika, normāla dzīves ritma. Stresu rada nepārtraukta sajūta, ka vēl jāizdara daudz darbu, no kuriem nevienu nav iespējams izdarīt patiešām labi. Šo milzīgo saspīlējumu var radīt nereālās prasības, kuras rada pats priesteris vai viņa vecākie, vai cilvēki, kuriem viņš kalpo. Tomēr to var radīt arī priestera spēja noteikt prioritātes. Ja priesteris ne pārāk skaidri apzinās savu lomu, viņam patiešām ir grūti izvēlēties, ko uzsākt un ko labāk atstāt malā. Lai kā arī būtu, prioritāšu noteikšana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, jo savādāk katrs vilktu priesteri uz savu pusi.

Priesterim tiek izvirzītas milzīgas prasības dažādās jomās: lai viņš būtu kompetemts teoloģijā, teiktu interesantus sprediķus, būtu ar pedgoga īpašībām, spētu būt labs administrātors un tā tālāk. Šīs neskaitāmās prasības priesteri vienmēr spiež sasparoties. Bet kad viņš nesaprot mūsdienu ganītāja teoloģisko pamatu, rodas īgnums; tikko kā sajutis sevi esam atpalikušu kādā no jomām, viņš zaudē paļāvību uz sevi. Tāds priesteris jūtas vientuļš, šķirts no visas Baznīcas.

Svarīgi saprast, ka stresu nerada darbu pārpilnība (protams, pārkāpjot robežu, stress ir neizbēgams). Pat arī grūts darbs var sniegt apmierinājumu un prieku. Stresu rada nostāja, ar kādu uzsākts darbs. Ja tas būs iekšējs apjukums, bailes, neapmierinātība vai dusmas, darbs neizbēgami kļūs par stresa avotu. Tā notiekot, priesteris visbiežāk neproporcionāli daudz laika sāk veltīt kādam hobijam. Tā ir zīme, ka attiecīgais darbs viņam nesniedz apmierinājumu.

Atzinības un palīdzības trūkums 

Daudzus gadus strādājis priesteris reizēm piedzīvo ļoti nepatīkamas izjūtas, jo viņam šķiet, ka nav izdarījis neko konkrētu, ko varētu parādīt citiem. Viņa laicīgie draugi pa šo laiku ir paaugstināti amatā, var priecāties par izaugušiem bērniem. Agrāk priesteris varēja gaidīt, ka viņa pūles un entuziasms kaut kādā veidā būs novērtēts. Tam kalpoja ārējas atzinības zīmes – lielākas draudzes piešķiršana un lielāka cieņa sabiedrībā. Šodien priestera aicinājums saņem vairāk kritikas nekā atzinības, un tādas ārējas zīmes šodien vairs praktiski nepastāv.

Nereti priesteris sajūt neapmierinātību, kad maz vai vispār nesaņem pateicību kā arī novērtējumu no tiem, kurus uzskata par svarīgām personām. Tie var būt ģimenes locekļi, citi priesteri, bet pirmām kārtām – bīskaps vai klostera vecākais. Pat tad, kad viņš no citiem cilvēkiem saņem atbalstu, bet tajā pat laikā nejūt līdzbrāļu un bīskapa atbalstu, viņš ir pārliecināts, ka tie neko nedarīs, lai atvieglotu viņa nastu.

Nepietiekama uzmanība fiziskajai veselībai 

Šodien daudzi prasa priestera palīdzību, līdz ar to daudziem centīgiem priesteriem rodas briesmas saslimt spēku izsīkuma dēļ. Priesteriem vajadzētu atzīt, ka stresu reizēm nosaka nepietiekama uzmanības veltīšana emocionālajam stāvoklim un fiziskajai veselībai. Mūsdienu medicīna, psiholoģija, tāpat arī garīgā teoloģija balstās uz viedokli, ka ķermenis, prāts un gars savā starpā ir tik cieši saistīti, ka vienā no jomām radušās problēmas bieži vien atstāj ļoti konkrētas sekas citās.

Iespējams, ka ne visi priesteri atzīs, ka viņu dzīvi, tā pat arī entuziasmu, motivāciju un enerģiju negatīvi ietekmē slikta fiziskā pašsajūta, kurai par iemeslu var būt neatbilstoša uztura lietošana, nepietiekama atpūta, nevēlēšanās griezties pie ārsta. Mēģinādami cīnīties ar sasprindzinājumu nepareizā veidā, viņi bieži saskaras ar pārāk liela svara vai pat alkohola un narkotiku lietošanas problēmām. Vispārējs rezultāts – daudz zemāka līmeņa priesteru kalpošana Baznīcā.

Nepietiekama uzmanība emocionālajai pašsajūtai 

Emocionālās problēmas, piemēram, pastāvīga frustrācija, depresija vai dusmas, var būt viena no iepriekš minēto stresa faktoru sekām. Tomēr tās var rasties arī no nepietiekamas uzmanības veltīšanas likumīgām emocionālām vajadzībām.

Viena no visizplatītākajām šāda veida problēmām ir saistīta tieši ar celibātu. Sabiedrībā, kurā daudzi nesaprot un nenovērtē šo īpašo kristīgo liecību, priesterim ir ļoti grūti izvēlēties atbilstošu uzvedību. Viņš vēl skaidrāk sajūt sevī slēpto sasprindzinājumu, un viens otrs tradicionālais arguments par celibāta nepieciešamību viņu sāk nepārliecināt. Tāpēc dažiem priesteriem neizdodas sasniegt nepieciešamo pašvērtības apziņu ne seksuālajā, ne celibāta solījuma jomā. Šodien pastāv vispārpieņemta atziņa, ka emocionālajam dzīvīgumam un labai sevis pazīšanai ļoti nozīmīga ir cilvēka intīmā iekšējā dzīve. Priesteris, kurš cieš no mazvērtības kompleksa, ar grūtībām pieņem citu mīlestību un maz spēj palīdzēt citiem. Gribēdams mīlēt citus un pieņemt viņu mīlestību, priesterim pirmām kārtām ir jāmīl pašam sevi. Atbilstošs savas pašvērtības atzīšanas avots ir nevis ārējs, bet iekšējs. Pirms izteikt atzinību citam cilvēkam vai pieņemdams to no viņa, priesterim pašam sevi vajadzētu cienīgi novērtēt.

Priestera intīmo iekšējo dzīvi ārda darbs lauku draudzē, kur viņš ir nošķirts no saviem draugiem. Vientulība reizēm kļūst par nopietnu rūpju cēloni. Dusmas un agresivitāte, kad tās nav izsakāmas lakoniski un konstruktīvi, arī rada stresu. Problēmas var rasties arī no paša priestera uzskata, ka nespēj vai arī nedrīkst izpaust savas dusmas.

Stress ir iespējams arī tad, kad priesteris saņem uzdevumu, kurš neatbilst viņa interesēm, spējām vai ir pretrunā ar viņa cerībām. Neņemot vērā indivīda spējas vai  neatbilstoši uzdevumi, viņu stumj uz morālu pagrimumu un rada milzīgu stresu.

Emocionālais saspīlējums rodas arī starp priesteriem, kuri, strādājot vienā draudzē, atšķirīgi skatās uz apustulisko darbību un tās prioritātēm.

Garīgās dzīves grūtības 

Stresa iemesls var būt arī “plaisa” starp priestera reālo garīgo dzīvi un viņa ideāliem. Šo atšķirību parasti nosaka pārāk liels pienākumu daudzums, kuri priesterim aizņem visu viņa laiku un enerģiju. Šāda pārmērīga pievēršanās darbam izskaidrojama ar tā saucamo “labo darbu herēziju”, kriptapelegiānisko tendenci, kura vairāk uzsver darbus un nevis žēlastību.

Citos gadījumos problēma var būt tikai paša priestera iedoma. Tas, kurš pārmērīgi sakoncentrē uzmanību uz kādu iedomātu ideālu, nepieņemdams savu un līdzbrāļu vājumu, sajūt sevi kā nederīgu, nesaprot, ka patiesībā viņa dzīvi veido reāls, autentisks garīgums.

Ja šī “plaisa” kļūst aizvien dziļāka, priesteris var sākt novirzīties no tā, kas veido viņa priesterības būtību: Kristus mīlestības izpratne un izjušana. Tad lūgšana kļūst par rutīnu, tiek atstāta novārtā, un priesteris pamazām sāk zaudēt spēju savaldīt savu garu, jūtas vainīgs, piedzīvo neveiksmes pastorālajā darbā. Drīz vien viņš pamana, ka  balstīdamies vienīgi uz personīgo pieredzi, sludinādams vārdu, viņš māca abstraktas patiesības, un, viņā apsīkstot barojošajam avotam, viņa garīgās aprūpes darbs kļūst banāls.

Ja tā notiek, tad jāapzinās, ka priesterim jāvelta zināms laiks personīgai lūgšanai, kā arī jebkurai citai nodarbei.

Vajadzētu būt tādām stundām un īpašām dienām, kuras viņš pavada vientulībā klusi meditējot vai reizi pa reizei lūgdamies kopā ar kādu no līdzbrāļiem.

Priesteris bieži nonāk kruscelēs. No vienas puses, veltīdams laiku lūgšanai, viņš izjūt neapmierinātību neizdarīto garīgās aprūpes darbu dēļ. No otras puses, morāla pienākuma dēļ, kas izriet no Svētā Gara un likumīgas Baznīcas vadības prasībām, viņš jūt vēl lielāku nemieru. Ļoti bieži priesteris pa galvu pa kaklu iegrimst aktivitātēs, lai malā nobīdītu vainas sajūtu. Vienīgā izeja būtu atjaunot savu vērtību rādītāju un garīgo dzīvi, atgriezties pie garīguma avota, t. i. personīgām attiecībām ar Dieva Garu.
ATBILDE UZ STRESU 

Lai arī ir svarīgi savā dzīvē atpazīt stresu, tas ir tikai pirmais solis. Tikpat svarīgi ir atrast pareizu atbildi. Bez šaubām, pastāv arī neatbilstošas reakcijas, no kurām visvairāk izplatītas: pārēšanās, bezmēra alkohola lietošana vai smēķēšana, pārspīlēta aktivitāte, pieķeršanās mantai; izvairīšanās no līdzbiedriem, citiem cilvēkiem, darba vai no dzīves kopumā, pesimistiska un ciniska izturēšanās. Šie atbilžu veidi uz stresu nav labi jau tādēļ vien, ka tie neatrisina stresa problēmas, neuzlabo cilvēka fizisko, emocionālo un garīgo pašsajūtu. Svarīga ir konstruktīva reakcija.

Personīgais līmenis 

Pirmais auglīgais solis, ko priesteris var spert atbildēdams stresam, ir vienkārši pievērst uzmanību tā simptomiem un sākt meklēt cēloņus. Tas nav viegli, īpaši tad, ja šie cēloņi jau ielaisti un kļuvuši grūti pamanāmi. Lietderīgi būtu pārskatīt arī četras jomas, no kurām atkarīga optimālā eksistence: lūgšana, darbs, draudzība un brīvais laiks. Ja viss laiks tiek veltīts darbam, priesteris zaudē līdzsvaru. Neskaitāmo darbu dēļ viņš nepievērš uzmanību draudzības saitēm. Ironiski, bet tieši tas traucē viņa darbam. Lūk, viena no būtiskākajām īpašībām, kuru cilvēki gaida no priestera – spēja saprast un just līdzi. Šīs īpašības draudzība uztur un attīsta.

Vispārēja sabiedriskā situācija

Jaunākie pētījumi atklāj, ka stresu rada trīs faktori: 1) apkārtējie apstākļi; 2) subjektīva situācijas izpratne un vērtēšana; 3) pēc tam rodošais emocionālais un fizioloģiskais stimuls. Aizvien vairāk jāuzsver, ka liela nozīme stresa izraisīšanā ir tam, kā mēs paši vērtējam apkārtējos apstākļus. Stresu rada cilvēka pārliecība, ka kaut kādi notikumi uz viņu atstās negatīvu iespaidu. Līdz ko noformulējas šāda negatīva nostāja, pati no sevis rodas emocionāla un fiziska reakcija, radīdama sasprindzinājumu.

No tās izriet trīs veidi, kā sasprindzinājumu mazināt. Visupirmām kārtām varētu mēģināt mainīt apkārtējos apstākļus, lai izvairītos vai norobežotos no tā, kas rada stresu. Tālāk varētu pacensties mainīt savu viedokli pret mūs kaitinošām lietām un, visbeidzot, ārstam palīdzot, meditēdami, sportodami vai pielietojot citus līdzekļus, mazinātu savas emocionāli un fiziski sāpīgās reakcijas.

Priesteris nav spējīgs būtiski pārveidot sabiedrību, kurā dzīvo, tomēr var mainīt savu viedokli pret sabiedrību vai censties aizvien vairāk atpazīt Dieva darbību tajā.

Neskaitāmās prasības 

Priesterim būtu ļoti lietderīgi, ja viņš, vienodamies ar līdzstrādniekiem, pacenstos formulēt savas apustuliskā darba prioritātes un noteiktu darbus, kuri neprasa pārmērīgas pūles. Konkrēts savas lomas formulējums un reāli mērķi būtu pirmais solis, kurš palīdzētu orientēties neskaitāmo prasību vidū.

Lai priesteris būtu kompetents, sevis noteiktā pamatloma tiek pastāvīgi pilnveidota. Priesteris, kurš pūlas neatpalikt teoloģijas jomā, kā arī iegūt jauniem apstākļiem nepieciešamās iemaņas, parasti strādā, paļaudamies uz sevi.

Un visbeidzot, kas, varbūt, ir pats svarīgākais, aizvien labāka sevis pazīšana palīdzētu priesterim reāli vērtēt uz viņu liktās cerības. Piemēram, darbīgām, nekad nenorimstošām personībām stresu var radīt pārāk mazas pārmaiņas, tajā pat laikā mierīgam cilvēkam – pārāk lielas. Tādejādi pūles sevi labāk pazīt varētu būt pozitīva darbība mazinot saspīlējumu.

Atzinība un cieņa.

Priestera īpašību atzīšana ne vienmēr ir atkarīga no paša priestera. Bet viņš var parūpēties, lai vienmēr justu citu atbalstu. Tas ir svarīgi, jo persona reti, un, iespējams, ka pat arī nekad, nespēj atvērties un sevi īstenot viena pati. Priesteris vienkārši nepamana visas savas iespējas, nespēj pārveidoties vai pietiekami nopietni apdomāt savu stāvokli, vēl jo vairāk saņemt atsauksmes par sevi.

Atbalstu priesteris var sagaidīt neformāli, uzturēdams draudzību ar personām, kuras viņu mīl un novērtē, vai arī formāli – iesaistoties priesteru brālībā vai grupā. Mūsdienās priesteri aizvien vairāk cenšas izveidot dažādas priesteru brālības un uzņemties atbildību vienam par otru.

No otras puses, ir nepietiekoši, ka priesteri novērtē viņa vecākie, līdzbrāļi vai ticīgie. Gribēdams papriecāties par citu cilvēku novērtējumu viņam arī pašam sevi vajadzētu atbilstoši novērtēt. Ir priesteri, kuri nespēj pieņem citu atzinību, jo pašiem par sevi nav pilnīgi nekāda viedokļa. Tādā gadījumā viņi cenšas saglabāt savu pašvērtību, būdami pārspīlēti kritiski vai naidīgi attiecībā pret citiem. Tomēr tas, kurš godīgi sevi vērtēs, ne tikai sajutīs, ka viņam nevajag necienīgi meklēt citu atzīšanu, bet pieredzēs arī daudz mazāk stresa situāciju.

Fiziskā veselība 

Rūpēties par savu fizisko veselību ir autentiski kristīga sevis paša mīlestības izpausme. Rūpes par sevi izpaužas visvienkāršākajās lietās: ēdam tik daudz, cik vajag, pietiekami izguļamies, regulāri vingrojam, pārbaudāmies pie ārsta, pārmērīgi nelietojam alkoholu.

Emocionālā pašsajūta 

Priestera labam emocionālajam stāvoklim, pašvērtības apziņai un labai pašsajūtai nozīmīga ir intensīva sakaru uzturēšana ar draugiem, kuriem varētu atvērt savu sirdi un atklāt savas rūpes. Vienā otrā kritiskā dzīves momentā var būt nepieciešama arī speciālista palīdzība.

Zināma ietekme ir arī priestera darba apstākļiem. Izšķiramas divas telpas: darba un dzīves. Attiecīgās vietās diacēžu priesteri mēģina dzīvot kopā un atzīst tāda dzīvesveida labumu.

Saglabāt labu emocionālo pašsajūtu palīdz arī mīlams darbs, kuru spēj labi paveikt. Pat ja ir vieni un tie paši pienākumi, reizēm var būt lietderīgi no jauna pārdomāt savas saistības. Piemēram, daļai priesteru savus talantus palīdzēja atklāt jaunas kustības vai lūgšanu grupas.

Reizēm emocionālo sasprindzinājumu iespējams novērst vienkārši iemācoties atbrīvoties un mainot domāšanas modeļus, kad tie sāk radīt saspīlējumu. Kā jau tika minēts, apstākļi un notikumi ir neitrāli. Tie kļūst par stresa cēloņiem tikai tad, kad tos sākam negatīvi vērtēt.

Stresu personīgajā dzīvē var radīt arī priestera identitātes problēma. Šeit nav vieglu atbilžu. Tomēr jo vairāk priesteris lūgšanā, apcerē, savstarpējās sarunās atklās savu aicinājumu, jo mazāk būs iespēju rasties emocionālām grūtībām.

Garīgā dzīve 

Garīgās dzīves grūtības mūsdienu priestera dzīvē visbiežāk rodas tādēļ, ka viņš nespēj atrast pietiekamu laiku lūgšanai un vientulībai. Priesteris, daudzu lūgumu un prasību spiests, var aizmirst, ka viņa darbības kvalitāte ir nozīmīgāka par kvantitāti. Visbiežāk cilvēki viņu gribētu redzēt kā garīgo vadītāju, kurš palīdz iepazīt Jēzu un atrast Viņa mieru. Pastāvīgs lūgšanas laiks katru dienu, meditācija, garīgās literatūras lasīšana priestera dzīvē ir noteikums sine qua non.

Regulārs gara sakopošanas laiks un pārrunas ar garīgo vadītāju tāpat ir neaizvietojamas lietas. Stress bieži rodas tad, kad priestera izturēšanās vai dzīvesveids nonāk pretrunā ar sludināmām vērtībām, kaut arī viņš pats to nesaprastu. Daudzi uzskata, ka garīgajam vadītājam vajadzētu būt vecam, gudram un īpaši svētam priesterim. Palūkojoties apkārt, diez vai tādu atradīsim. Tad rodas kārdinājums vispār atteikties no garīgā vadītāja idejas. Tomēr vajag saprast, ka tāds priekšstats ir nereāls. Patiesībā par garīgo vadītāju vajadzētu izvēlēties draugu, kurš izceļas ar stipru ticību, veselīgu teoloģiju un praktiskumu, ar kuru būtu iespējams regulāri aprunāties par savu garīgo dzīvi. Viņš nav tas, kurš “pavēl” savam vadāmajam vai viņa vietā lemj. Viņam palīdzot, priesteris varēs vienīgi skaidrāk saprast Gara darbību savā dzīvē.

Priestera garīgums ir pamats, kurš ļauj apzināties dzīves sasprindzinājuma neizbēgamību un caur to saskatīt tās pozitīvos aspektus. Zināmā mērā sasprindzinājums ir pastāvīgs priestera, kā Kristus mācekļa, pavadītājs, un samierināties ar to uzupurēšanās garā būtu īsta askēze. Visbiežāk stresu nosaka tas, ka priesteris pārāk maz domā par savu dzīvi un pārāk maz to pārbauda lūgšanā. Tieši Evaņģēlija gaismā viņš varētu savādāk saprast būtiskos savas dzīves notikumus, vilšanās, bailes.

Reizēm stress neizbēgami pavada to, kurš paliek uzticams savai kalpošanai mūsdienu sabiedrībā. Labā Vēsts jau Jēzus laikā aicināja peldēt pret straumi, tāda tā ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Bez mīlestības piedzīvotas ciešanas rada īgnumu, ar mīlestību – spēj atspirdzināt. Ja priesteris izjūt stresu un atzīst, ka tas ir neizbēgams autentiska Evanģēlija kalpošanas noteikums, viņš spēs to drosmīgi un radoši pieņemt. Tādos gadījumos priesteriskās kalpošanas teoloģija stresam piešķir jēgu, aicinādama dziļāk ieiet Kristus ciešanu un augšāmcelšanās noslēpumā, kas priesterim un kopienai ir jaunas dzīvības avots. Savā kenozē priesteris satiekas ar cietošo Dieva Dēlu, kurš vienmēr ir klātesošs ikvienā cietējā.

Institucionālais līmenis 

Katrā bīskapijā vajadzētu būt paredzētai iespējai priesteriem piedalīties speciālās programmās, kuras, tāpat kā nepārtrauktas izglītošanās programmas, mācītu, kā izvairīties no krīzes situācijām, pareizi izmantot laiku, saprast savu seksualitāti un tml. Atsevišķos gadījumos būtu lietderīgi, lai bīskapijas kūrija precīzāk formulētu draudzes ganītāja un viņa palīgu funkcijas. Ordinārs varētu uzrakstīt gana rakstu, kurā tiktu izklāstītas pārdomas par priesterības ideju. Bīskapiem un klosteru vecākajiem vajadzētu prātīgi un apdomīgi dot priesteriem divkāršus pienākumus. Svarīgi, lai bīskapi un vecākie atzītu un novērtētu labi izdarītu darbu. Bīskapijās vajadzētu noteikt zināmu novērtēšanas un atzinību sistēmu.

Lai saglabātu fizisko veselību, priesterim ir svarīgas regulāras atpūtas dienas un reizi gadā atvaļinājums, viņam jābūt laikam, ko veltīt grāmatu lasīšanai, kultūras mērķiem. Semināros vajadzētu veicināt semināristu izpratni attiecībā uz fizisko veselību un regulāras vingrošanas nodarbības.

Runājot par emocionālo stāvokli, ieteicams, ja vien ir iespējams, veidot priesteru grupu, kura labi pārzinātu priesteru vajadzības, spējas, intereses. Dalot pienākumus, šai grupai vajadzētu palīdzēt novērtēt, vai uzdevums būs atbilstošs priestera spēkiem un vai viņš spēs to labi paveikt. Lietderīgas būtu arī personas, kuras uzklausītu priesteru sūdzības, palīdzības programmas priesteriem kā arī kopā dzīvojošu priesteru grupas. Tāpat bīskapija varētu paredzēt iespēju, ka stresu piedzīvojušiem priesteriem dotu padomus speciāli konsultanti (dekāni, vikāri, psihiatri, ārsti).

Pirmā nosūtīšana uz kādu draudzi un aiziešana atpūtā ir kritiski momenti priestera dzīvē. Šeit jauniem priesteriem varētu palīdzēt sagatavošanās garīgas aprūpes darbam, kā arī savstarpējās palīdzības programmas. Tā kā pirmajiem pieciem priesterības gadiem ir īpaša nozīme, šādas programmas palīdzētu izvairīties no vilšanās, neapmierinātības, frustrācijas, veiksmīgi ievadītu presbitera kalpošanā.

Garīgās dzīves dēļ, svarīgi, lai bīskapi un klosteru vecākie mudinātu priesterus piedalīties dažāda rakstura ikgadējās rekolekcijās kā arī veicinātu tam pozitīvus apstākļus, mudinātu viņus izmantot personīgo garīgo vadītāju, vienmēr veltīt laiku vientulībai, kā arī lūgšanai.

www.sj.lv