„Kaut gan cilvēku valstība dabā ir visattīstītākā, tai nepieder nekādas īpašas tiesības, attiecībā pret citām valstībām, konkrēti – pret dzīvnieku valsti. Būdamas dzīvas radības, dzīvnieki tāpat ir Visuma Dvēseles datu nesēji un attīstās pēc viņiem raksturīgiem likumiem. Tādā nozīmē viņi līdztiesīgi piedalās Kosmiskajā Evolūcijā un ieņem savu cienījamo vietu Dievišķajā Plānā.” S.Tusēns

Masu mēdijos jau ir izskanējis, ka š.g. 17.septembrī Saeima iecerējusi otrajā un galīgajā lasījumā skatīt grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā. 10.septembrī, pirmajā lasījumā steidzamības kārtībā ir pieņemti grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredz lauksaimniecības dzīvnieku nogalināšanu saskaņā ar reliģisko kopienu tradicionālajām gaļas ieguves metodēm – ātra rīkles pārgriešana ar ļoti asu nazi dzīvam, pie pilnas apziņas esošam dzīvniekam, pārgriežot kakla priekšējo daļu un pēc tam ļaujot dzīvniekam noasiņot.

Saskaņā ar mēdijos publicēto informāciju, Zemkopības ministrija ir skaidrojusi, ka šādas izmaiņas nepieciešamas, lai pavērtu iespējas Latvijas uzņēmējiem, šādos reliģiskos rituālos kauto lauksaimniecības dzīvnieku gaļu eksportēt ārpus Latvijas, turklāt tas arī nodrošinātu Latvijas gaļas ražotāju konkurētspēju citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū.

Protams, daudzi no mums nebūt nav veģetārieši un pārtikā izmanto gaļu, pie kam nemaz neaizdomājoties, kādas ciešanas tas sagādā nogalinātajiem dzīvniekiem, tomēr jaunā ziņa rada virkni satraucošu pārdomu.

Diez vai būs daudz tādu, kas pārzina jau esošās metodes, ar kurām kautuvēs tiek „sagatavota” mums maltīte, tāpēc nav viegli nespeciālistiem spriest – būs jaunie grozījumi likumā cietsirdīgāki vai arī atvieglos dzīvnieku nāvi. Tomēr ir skaidrs, ka nevar būt tādu argumentu, lai pieļautu vai atbalstītu cietsirdīgu apiešanos ar nevarīgākiem par mums un vairotu ciešanas.

Šajā kontekstā tikpat vēlams (vai pat nepieciešams!) būtu pārskatīt jau esošos dzīvnieku nogalināšanas paņēmienus kautuvēs. Cik gan dzīvnieku tiek pakļauti mokām aiz neziņas vai nevēlēšanās zināt par lielo lomu, kāda tiem pieder Dzīvības ķēdē!

Šeit nenorādīsim uz to vai gaļas lietošana uzturā būtu nosodāma, taču viennozīmīgi nosodāma ir slikta apiešanās ar dzīvniekiem un mokoša dzīvības atņemšana, lai kādas metodes arī netiktu izmantotas.

Katrā ziņā, mums, kā civilizētai sabiedrībai, kura sasniegusi zināmu attīstības pakāpi, būtu jādara viss iespējamais, lai savā attieksmē un uzvedībā iemiesotu patiesas Cilvēka cienīgas vērtības.

Nežēlība un ciešanu vairošana nav savienojama ar vērtībām, kuras personificē izaugsmi sasniegušu personu. Gribētos stipri cerēt, ka pieņemot vai noraidot jaunos a.m. likuma grozījumus, likuma devēji ņems šo apstākli vērā.

Kas vēl šķiet svarīgi – cilvēka attieksme pret dzīvnieku lieliski parāda to, kāda ir iespējamā viņa attieksme pret cilvēku! Ja savā ikdienā esi gatavs pieļaut un sagādāt neaptveramas ciešanas nevarīgākiem par sevi un saviem līdzcilvēkiem, tad par kādu ieinteresētību mūsu sabiedrības attīstībā var būt runa?! Un šeit tiek runāts tikai par nežēlīgas izturēšanās ētisko pusi, nemaz nerunājot par tādas rīcības sekām no karmiskā un Kosmiskās evolūcijas viedokļa.

Žēlsirdība, miermīlība, labdarība vienmēr ir iezīmējusi Dievišķās Gudrības izpausmi mūsu uzvedībā. Kādā mērā Dievišķo Gudrību paužam savā uzvedībā mēs?

Ja atgriežamies pie sākumā minētajiem iespējamiem grozījumiem dzīvnieku aizsardzības likumā, rodas zināmas neskaidrības – ko gan nozīmē „reliģisko rituālu tradīcija lopu kaušanā” un kā šeit norādītā rituālā kaušana “iet kopā” ar tirgošanu? Kāds ir tās īstais mērķis – vai tas būs zieds, upuris dieviem, jeb tomēr tirgus prece? Galu galā – kādi reliģiskie likumi valda Latvijā, ja reiz tiek uzskatīts, ka valsts ir šķirta no Baznīcas?!

Vai tiešām preču aprite un ražošana (likumu ietvarā) ir mūsu sabiedrības galvenā un „svētā govs”? Tie jau ir pilnīgi cita rakstura jautājumi, kuri paliek atvērti.

„Miermīlība nedrīkst aprobežoties vienīgi ar harmonisku attiecību saglabāšanu starp cilvēkiem. Tai jānosaka arī mūsu attieksmi pret dabu. Cik daudz skaistu dabas stūrīšu iznīcināts bez kādas nožēlas un bieži vien nelikumīgi! Cik dzīvnieku tiek pakļauti mokām barbarisku tradīciju vārdā vai dēļ necienīga vai nepareiza priekšstata par zinātni! […] Tādēļ cilvēkiem, kuri pienākuma dēļ ir spiesti dzīvniekus nogalināt, lai ražotu pārtiku, vairāk jādomā kā to izdarīt, lai pēc iespējas mazāk liktu tiem ciest un domās tiem jāpateicas, jo viņu nāve – tas nav viņu pienākums pret mums. Tāpēc miermīlība attiecas uz visu dzīvo uz Zemes.„ S.Tusēns