Runājot par politiku, uzsvērsim, ka tai nepieciešama nepārtraukta atjaunošanās. XX gadsimtā par visspilgtākajiem piemēriem šī principa neievērošanā kļuva marksisms-ļeņinisms un nacionālais sociālisms, kuri pamatojās it kā uz pabeigtiem sociāliem postulātiem un noveda sabiedrību līdz veselā saprāta zaudēšanai un beigās līdz barbarismam. Determinisms, kas raksturīgs šīm totalitārisma ideoloģijām, nonāca neatrisināmās pretrunās ar cilvēka prasību pēc patstāvīgas sava likteņa izlemšanas, atņēma tiesības uz brīvību un līdz ar to vēsturē ierakstīja dažas visdrūmākās lappuses.

Tomēr vēsture visas šīs ideoloģijas atmaskoja, – cerēsim, ka uz visiem laikiem. „Monoloģiska” tipa politiskas sistēmas, kuras pamatojas uz vienprātību, ir līdzīgas ar savu tieksmi uzspiest cilvēkiem „mācību par izglābšanu”, atbrīvošanu no dzīves grūtībām un aizvešanu „paradīzē”. Starp citu, vairums totalitāro ideoloģiju no pilsoņiem prasa nevis domāšanu, bet ticību, kas radnieciski „augstākās sabiedrības reliģijām”.

Filozofija, kuru atbalsta rozenkreiceri, gluži pretēji, nav monoloģiska, bet pēc būtības dialoģiska un plurālistiska. Tas ir, tā veicina dialogu un cilvēcisku saskarsmi. Bez tam tā apsveic viedokļu plurālismu un dzīvesveidu dažādību. Domu apmaiņa, mijiedarbība un pat pretēju viedokļu sadursme veicina tādu zinātņu attīstību, atšķirībā no totalitāras ideoloģijas, kura nepieļauj kaut ko tādu ne sev, ne citiem.

Tieši tāpēc Rozenkreiceru filozofija nekad nebija cieņā nekāda tipa totalitārā režīmā. Kopš rašanās laika mūsu Brālība nemainīgi sludina cilvēku tiesības uz domas un vārda brīvību. Tāpēc ne visi rozenkreiceri ir brīvdomātāji, toties visiem ir tiesības uz domas brīvību.

Ņemot vērā mūsdienu stāvokli, demokrātija tāpat kā iepriekš mums šķiet vispilnīgākā vadības forma, bet tas neizslēdz dažus trūkumus. Patiesībā jebkura demokrātija pamatojas uz viedokļu brīvību un to brīvu paziņošanu, tātad – uz tendenču dažādību – gan valdības aprindās, gan tautā. Par nelaimi šī dažādība bieži rada domstarpības un ar tām saistītus konfliktus.

Tāpēc demokrātisku valstu vairumā redzam pastāvīgus un gandrīz sistemātiskus dažādu politisku tendenču konfliktus. Visbiežāk tas ir vairākuma partijas un opozīcijas konflikts, kura mūsdienu sabiedrībai kļūst nepieņemama un traucē garīgai cilvēces atdzimšanai.

Katras valsts ideāls ir valdības izveidošana no viskompetentākajām personām valsts pārvaldes darbā neatkarīgi no to politiskajiem uzskatiem. Turpinot šo ideju, mēs sapņojam par nākotnes Vispasaules valdības aparātu, kurā pārstāvētas visas tautas. Par pirmo tādas valdības formu var uzskatīt tagadējo Apvienoto Nāciju Organizāciju.