Veltījums 7. Latvijas čempionātam zāles pļaušanā ar izkaptīm.
Auns veikli strīķē izkaptiņu un metas vālā, steigā nepamana pēc dažiem metriem zālē ieaugušo akmeni un ar spalgu metālisku un skaļu mutisku krešendo beidzas pirmais vāls. Kādas muļķības, šie aizvēsturiskie instrumenti, – nospļaujas auns un dodas pēc pļaujmašīnas.Vērsis ieņem platu stāju, mierīgi un nesteidzīgi sāk pļaut norādītajā virzienā, kož dunduri un galvu karsē saule, bet vērsi tas netraucē. Pļavas malā sarkans lakatiņš gan iedarbojas kā toreadora izaicinājums…Nemaisās te man pa kājām! – uzsauc vērsis un šņākdams izraujas finišā!

Dvīnis ātri aizskrējis turp atpakaļ gar pļavas malu, saskaitījis metrus, ņēmis vērā nogāzes slīpumu un vēja virzienu, apēsto brokastu kaloriju atbilstību padarāmā darba enerģijas izlietojumam, – nospriež, ka labāk pavēros citu darbošanos un pēc tam visiem par to pastāstīs.

Vēzis novērtē zilo zvaniņu un sarkanā āboliņa vienreizējo skaistumu, iedomājas, cik ērta un skaista siena kaudzīte šeit izveidosies, kad zāle būs izkaltusi, un ar baudu atvēzējas pirmajam cirtienam, domās jau līzdams siena gubiņā un izņemdams no kabatas līdzpaņemtās pusdienas.

Lauva nesteidzas spļaut saujās, neuzkrītoši paskatās apkārt, varbūt te ir kāds, kurš par nelielu samaksu varētu to izdarīt viņa vietā? Taču visi uz viņu skatās, Lauva sakāro šlipsi un skaisti atvēzējas – Kurš te priekšnieks…ceļu!

Jaunava pļauj čakli, klusi dungodama „Div pļaviņas es nopļāvu”, visi rugāji vienā garumā kā friziera mākslasdarbs. Kad vāls nogāzts, skaidri saprot, ka sauso zāli, ko sauc par sienu, kā ekoloģiski tīru barību būtu jāved uz Eiropas tirgu…nez kādas cenas…?

Svari ar prieku piedalās talkās. Sāk ar to, ka iepazīstas ar izkapts uzbūvi, noskatās, kā dara citi, un „visi dara tā”. Kolektīvā pļaujot, galvenais – piedalīšanās! Un pats galvenais – noslēguma daļa, bet kā tu, cilvēks, dosies pa taisno uz noslēgumu, ja nebūsi turējis rokās izkapti. Pavicināsim…

Skorpions ierauga pļavā pretējo dzimumu un pļauj šķērsām tieši uz turieni, cerēdams, ka tā nav mirāža, jo te nav tuksnesis. Pļaušanai ar senču metodēm jāpiešķir dziļāku jēgu; Dzimtās zemes atbrīvošana no aizaugušām platībām, kas savukārt pavasaros var pasargāt no vilinājuma pielikt degošu sērkociņu. Tātad pļaušana – cīņa pret kūlas dedzināšanu! Urā, uz priekšu!

Strēlnieks pļauj ticībā zemes varenajai auglībai un enerģijas nezūdamības likumam, darba gaitā dalīdamies ar padomiem pa labi un pa kreisi, kā vislabāk nopļauto sienu samest kaudzītē.

Mežāzis apzinīgi dara to, kas jādara, un neapspriež priekšnieka pavēles. Mērķis ir konkrēts un skaidrs. Darbs vienalga jāpadara. Kaut vai rāpus. Un jāsaņem nopelnītā alga. Kaut vai rāpus.

Ūdensvīrs pļauj šķērsām, uz riņķi, pa spirāli. Nav svarīgi, pa kuru ceļu sasniegts rezultāts, galvenais, ka interesanti. Ja kādam zināms vēl kāds paņēmiens, tad pasakiet ūdensvīram! Kam interesē, ka vāls taisns, vai tāpēc siena vairāk vai govis labāk ēdīs? Un mūziku, mūziku uzlieciet tango ritmā!

Zivis līdzjūtīgi nopūšas, ar acīm noglāstot krāsaino pļavas ziedu klājienu un smilgu gludās muguriņas, prātā ienāk arfa… un filozofiskā mierā atzīst: govīm būs brangs Pļavas piens. Lauku piens. Siers. Sviests… Un, kamēr sapņo, sviestā ir visa pļaušana, jo nu jau ir iepļauts blakus augošajās auzās.