Mūzikas filosofija
Lielā mērā ir iespējams, ka grieķu iniciētie ir saņēmuši savas zināšanas par filosofiskiem un terapeitiskiem mūzikas aspektiem no ēģiptiešiem, kuri savukārt uzskatīja Hermesu kā mākslas pamatlicēju.
Pamatojoties uz leģendu, šis dievs ir konstruējis pirmo liru, uzstiepdams stīgu uz bruņurupuča čaulas. Ozīris un Izīda bija mūzikas un poēzijas patroni. Platons, aprakstot ēģiptiešu antīkās mākslas, saka, ka dziesma un poēzija bijusi ēģiptiešiem vismaz 10 tūkstošgadu ilgi, un, ka šīs mākslas bijušas tik gaisīgas un apgarotas, ka tikai dievi vai dieviem līdzīgie cilvēki spējuši tās radīt.

Mistērijā lira skaitījusies slepens cilvēka konstitūcijas simbols – instrumenta korpuss atainojis fizisko ķermeni, stīgas – nervus, bet muzikants – garu.

Spēlējot uz nerviem, gars tādā veidā radīja normālas mūzikas harmoniju, kas savukārt pārvēršas disharmonijā, ja cilvēka daba ir izvirtusi.

Ja senie ķīnieši, indusi, persieši, ēģiptieši, izraēlieši un grieķi savās reliģiskajās ceremonijās izmantojuši vokālo un instrumentālo mūziku kā papildinājumu poēzijai un drāmai, tad Pitagors paaugstinājis mākslu līdz atbilstošam līmenim, nodemonstrējot to matemātisko pamatojumu. Kaut gan pats viņš neesot bijis mūziķis, diatoniskās skalas atklāšanu uzskata tieši kā Pitagora devumu.

Saņēmis pamatliecības par dievišķās mūzikas teoriju no dažādu Mistēriju, kuru iniciācijas bija saņēmis, skolotājiem, Pitagors pavadīja vairākus gadus, domādams par likumiem, kuri vada saskaņu un disonansi. Kā tieši viņš atradis atbildi, nav zināms, bet tiek pieņemts sekojošs paskaidrojums.

Turpinājums sekos