Protams, tie ir salti un labi tēmēti meli. Bet kā to darīt zināmu tīnītim, kurš nupat, nupat pirmoreiz pamēģinājis smēķi, un saņēmis atbalstošu uzmundrinājumu no saviem draugiem. Tas viņam ir daudz nozīmīgāk, nekā sen apnikušais un trafaretais lozungs par smēķēšanas kaitīgumu. Jo šādā veidā iegūtā pašvērtības sajūta ne ar ko neliekas atsverama.
Gribu teikt, ka smēķēšana ir smalki plānota un perfekti realizēta vardarbības akcija. Cik zinu, jebkurš organisms, pirmreiz sastopoties ar cigaretes dūmu, reaģē noliedzoši. Taču cilvēks ir uzstājīgs un turpina nodomāto. Turpina tik ilgi, līdz organisms ir pieradis un vairs nepretojas. Var gadīties, ka uzskati par smēķēšanu šai īsajā pierašanas periodā mainās, bet atskārsme nāk mazliet par vēlu, un cilvēka organisms jau brēc: “Kur ir mana cigarete!”
Kādēļ gan cilvēka prāts tik neatlaidīgi tiecas pēc šīs “zārka naglas”? Tādēļ, ka tas ir pienācīgi sagatavots. Tabakas industrijā darbojas izcili sava darba pratēji. Ražotāji reklāmas kampaņām sekmīgi piesaista psihologus, kinoļaudis, modeļu aģentūras un citus profesionāļus (retais spēj atteikt, ja ir iespēja labi nopelnīt). Rezultātā mēs saņemam apdullinoši skaistus, svētlaimi sološus reklāmas klipus. Diez vai kāds pīpmanis – iesācējs zina, cik mokoši ilgi ar tuberkulozi mira slavenākais “Marlboro” reklamētājs, jo tāda informācija neveicina cigarešu pārdošanas apjomu palielināšanu…
Normālam cilvēkam no dabas dota spēja atšķirt labo no sliktā. Senāk jau rakstīju, ka gadījumos, kad grūti pieņemt lēmumu, ir vērts ieklausīties sirdsbalsī. Tā nekļūdīgi pateiks, kas ir patiesība, kas nē. Taču sirdsbalss ir jāsadzird, jo prāts vienmēr darbojas skaļāk un ar loģiskiem spriedumiem pamatos vislielākās blēņas. Un ja no malas vēl iedarbojas attiecīgā reklāma… Sirds paliek vien kā mēms notiekošā liecinieks.
——————————————————————————–
Šeit vietā ir pastāstīt kādu līdzību. Reiz dzīvoja kāds stipri dievticīgs vīrs, kam piederēja lauku saimniecība. Viņš centās, cik spēja, skrēja un darīja dažādus darbus, bet saimniecība kā bija, tā palika nolaista un nedeva nekādus ienākumus. Tad viņš sirsnīgi uzrunāja Dievu: “Mīļo, Dieviņ! Tu taču redzi, cik čakls esmu, kā pūlos – iedod man kārtīgu palīgu, kas palīdzētu tikt ar visiem darbiem galā. Es Tev būšu ļoti pateicīgs.” Dievs ilgi klusēja. Kad jau zemnieks pārstāja gaidīt atbildi, pēkšņi atskanēja Dieva balss: “Došu tev palīgu. Viņš visu izdarīs, bet tiklīdz viņam nebūs darba, viņš tevi nogalinās.” Vīrs sabijās, bet pēc apdomāšanās brīža piekrita šim noteikumam.
Gāja laiks, saimniecība uzplauka, zemnieks piepirka klāt un iekopa jaunas platības. Pašam vairs nebija jāstrādā, vien jāplāno darbi un jāaiziet līdz baznīcai, lai pateiktos Dievam. Taču kādā novakarē viņš izbīlī konstatēja, ka nākamajā dienā kalpam nebūs ko darīt. Nu viņš atkal izmisīgi metās lūgt Dieva palīdzību. Uz to Dievs atbildēja: “Es taču tevi brīdināju! Vaino vien tagad pats sevi!” Zemnieks turpināja izmisīgi lūgt palīdzību, līdz Dievs apžēlojās un teica: “Tā kā tu esi bijis Man uzticīgs visus šos gadus un šobrīd atkal lūdz no visas sirds, palīdzēšu tev vēlreiz. Rīt no rīta liec kalpam ierakt pagalmā stabu. Pēc tam pavēli viņam tajā uzrāpties. Kad viņš būs augšā, liec rāpties lejā. Tā dari ikbrīd, kad nav neviena darba viņam ko dot. Tā tu izglābsies.” Vīriņš tā arī izdarīja un droši vien laimīgs dzīvo vēl šodien.
——————————————————————————–
Kāda ir morāle? Mūsu prāts ir ļoti spēcīgs palīgs un ierocis, bet tas var mūs pazudināt, ja ļaujam tam brīvu vaļu. Laimīgs tas, kurš spēj turēt mierīgu prātu. Laimīgs tas, kurš savam prātam prot atrast lietderīgu nodarbi. Jo prāts ir ļoti viltīgs. Ko, piemēram, var izdomāt, ja intervijai ar teologu vai ārstu pievienota fotogrāfija, kur redzams, ka intervējamais burtiski meditē ar cigareti rokās? Katrs izdara savus secinājumus. Vai autoostā, kur uz viena soliņa sēž jauna māmiņa ar zīdainīti, bet blakus divi nopietnā sarunā iegrimuši pīpmaņi. Sēž, kamēr māmiņai jāceļas augšā un jāiet kaut kur tālāk stāvēt kājās ar bērnu uz rokām. Katrs izdara savus secinājumus… Vai iedomājamies daudzdzīvokļu māju karstā jūlija vakarā. Visos dzīvokļos logi līdz galam vaļā. Pīpmanītis iziet uz balkona, labpatikā ieelpo pirmo vakara vēsmu, noļuļķē savu ļuļķīti, aizšļūc līdz gultiņai un, tīksmē izstiepies, aizmieg. Un viņam nav daļas par kaimiņiem, kas pēc tam divdesmit minūtes caur savām plaušām filtrē viņa “dāvanas”.
Raksta sākumā lietoju vārdu “vardarbība”, kas tieši saistās ar smēķēšanu. Tā ir vardarbība pirmām kārtām pret savu organismu. Taču tā ir vardarbība, kas ir “sarunāta”. Sak, es te pats ar sevi vienojos un indēju paša organismu! Bet kā ir ar citiem? Smēķētājs vienpusēji rezervējis sev tiesības sabojāt gaisu, ko daba ir attīrījusi lietošanai visiem. Attīrījusi lietošanai VISĀM dzīvajām būtnēm. Vai tas nav absurds, ka cilvēks, uzskatot sevi par radības kroni, tērē milzu līdzekļus, lai pieradinātu savu ķermeni (kas arī ir dabas dots) pie daudzu indīgu vielu klātesamības organismā. Un iegalvo sev, ka tas ir normāli, jo tā, lūk, dara liela daļa mūsdienu sabiedrības. Es negribu, kā saka, tagad ar mietu dzīt zemē visu lielo smēķētāju armiju; negribu arī kļūt par mnoralizētāju. Manuprāt, nepieciešams plašākas aktivitātes pretsmēķēšanas jomā. Lai ir apnikuši “teksti”, ka tabaka ir kaitīga! Tas ir tāpat kā ar visu citu reklāmu. Simts reizes neviens var neieklausīties, bet simtpirmajā jau kāds nodomās – jā, tas laikam patiešām tā ir!
Katram, kurš paņem rokās cigareti, allažiņ derētu atcerēties, ka uz šīs pasaules cilvēkam nekas nepieder – viss ir nodots tikai lietošanā. Un nākamajā dzīvē būs jāuzturas vidē, kādu būsim pēc sevis atstājuši tagad. Tieši tādēļ, ka pie mums oficiāli netiek atbalstīta atkalpiedzimšanas filozofija, cilvēkam viegli “iebarot”, ka: “Tas ir tev vienīgajam; tu jau to sen esi pelnījis; mūsu produkts ir vislabākais; to lietojot, tu būsi priekšgalā”. Un ko nu tad daudz prātot par augstām lietām – jāķer, ko var! Un, lai nokļūtu pie mērķa, līdzekļi netiek šķiroti, tādējādi nodarot pāri gan sev, gan citiem.
Aicinu padomāt par to, ka cilvēkam atkārtoti jādzimst un jāmirst tik ilgi, līdz viņu šeit vairs nesaista iepriekšējās darbības. Tādēļ ir vērts padomāt – vai ļoti iepriecinoša ir perspektīva nākotnē piedzimt un jau no mazotnes elpot gaisu, ko intensīvi maitā dažādu atkarību nomākti laikabiedri.