Ja mēs palūkojamies cilvēces vēsturē, no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām, mēs pamanīsim, ka tā ir pārsātināta ar kariem. Kā likums, katram no šiem kariem piemīt ekonomiska, politiska vai reliģioza ieinteresētība: piesavināties to, kas pieder kādai no tautām; uzspiest citiem savu pārvaldes sistēmu; pievērst citas tautas savai reliģijai un tamlīdzīgi. Bet, lai kādi arī nebūtu iemesli, kopīgs tajos ir tas, ka tos nosaka un rada cilvēki. Un tieši cilvēki ir atbildīgi par šausmām, kuras pavada karus, un nevis gadījums vai liktenis, un vēl jo vairāk, ne Dievs. Daudzus gadsimtus kari sev līdzi ir nesuši miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu nāves, sējot sāpes un izmisumu miljonos ģimeņu. Šodien situācija kļuvusi vēl satraucošāka, tādēļ, ka cilvēce jau pārvalda planētas mēroga pašiznīcināšanās līdzekļus.

Un, ņemot vērā, ka kara izraisītāji ir cilvēki, tad vajag pajautāt sev, vai pats cilvēks mēdz būt agresīva, konfliktējoša un kareivīga būtne? Diemžēl, tā ir, vismaz līdz tam brīdim, kamēr viņš rīkojas, vadoties pēc sava ego pašām negatīvākajām pusēm, tādām kā vēlēšanās valdīt, iegūt īpašumu, apspiest un paverdzināt. Tādēļ visu konfliktu dziļākā būtība, kas iznīcina pasauli, atrodas pašā cilvēkā, precīzāk – viņa trūkumos un vājībās, kas rodas no viņa gara tumsības (neizglītotības) esošajā brīdī un dvēseles evolūcijas nepietiekamības. Paskatoties plašāk, šie konflikti ir rezultāts tam, ka cilvēkam piemīt varas brīvība un spēja to izmantot negatīvi. Attiecībā uz šo cilvēcisko perspektīvu – vienīgais, kurš ir spējīgs uz pašiznīcināšanos sava naida ietekmē.

Ja pieņemam to, ka kara izraisīšanas pamatā ir cilvēciskās nepilnības, tad no tā nākas secināt, ka miers pasaulē var iestāties, tikai cilvēku pilnveidošanās rezultātā. Tas nozīmē –cilvēkiem pašiem jāspēj atrasties ideālā stāvoklī, vadoties pēc savas brīvās gribas un saviem paša spēkiem. Miers būs iespējams tikai tādā gadījumā, ja viņi strādās (pilnveidos) ar sevi, izlabojot trūkumus, kas rada konfliktus, tādus trūkumus kā lepnība (augstprātība), neiecietība, skaudība, ļaunatminība, aizkaitinātība un, protams, naids. Ja paskatās uz problēmu no šī skatpunkta, tad mēs varam teikt, ka miers uz Zemes būs iespējams, kad visi ļaudis, kā pie varas esošie, tā vienkāršās sabiedrības pārstāvji, attīstīs sevī augstu personīgo ētiku un paudīs savā uzvedībā tādus tikumus kā pieticība, pacietība, neuzpērkamība, piedošana, labsirdība un, protams, mīlestība.

Cilvēks sevi var izpaust trīs veidos: ar domām, vārdiem un darbiem. Un atkarībā no tā, kā viņš to pielieto savā ikdienas dzīvē, viņš kļūst par miera vai kara ieroci. Mēs to varam neapzināties, bet tas, ko mēs domājam, rada vibrācijas, kas var būt pozitīvas vai negatīvas, harmoniju veicošas vai to graujošas. Tādā pašā veidā tas, ko mēs runājam, nes labumu vai ļaunumu, jo mūsu izteiktais vārds sevī nes domas un jūtas, diapazonā no mīlestības līdz naidam. Un, beidzot, katrs zina, ka darbības var būt gan radošas, gan iznīcinošas, pat vienkārši iesitot cilvēkam, var nosist viņu. Tādēļ individuālā līmenī mums ir jāseko tam, ko mēs domājam, runājam un darām – lai mūsu uzskati un mūsu rīcība sekmētu mieru. Tāds ir patiesa pacifista viedoklis.

Pagājušie gadsimti ir ievērojami ar kara un vardarbības kultūras pilnveidošanos. Lai cilvēce izdzīvotu, ir nepieciešams neatliekami attīstīt miera kultūru, un īpaši jaunāko paaudžu vidū. XX gadsimta sākumā Nikolajs Rērihs, mākslinieks un filozofs, mēģināja iedibināt Rietumos šādas kultūras pamatus. Diemžēl, to sadzirdēja tikai nedaudzi. Lūk, ko viņš rakstīja šajā sakarā vienā no saviem rakstiem: „Kultūra – tā ir mīlestība pret cilvēci; tā izpaužas kā sasniegumu sintēze, kas paaugstina un iedvesmo… No tās var izveidoties patiesas Zināšanas, kas balstās uz patiesu pacietību; no šīs patiesās pacietības rodas absolūtā izpratne; no šīs absolūtās izpratnes dzimst tiekšanās pēc miera, kas apgaismo un attīra visu pasauli”.