Mūžīgā dzīve ir tik gara! Pat, ja mēs esam nolēmuši neatlaidīgi celties augstāk, nekad nenovirzoties no ceļa, kurš ved pie Tēva, vai tiešām mums nebūs ļautas pieturas? Dievs, kurš ir tik labs, speciāli radīja (vai precīzāk ļāva radīt) šajā pagurumā un uz šīs pārbaudījumu bagātās zemes, mīkstu zālīti un Ilūziju patīkamo paēnu
Prieks, ietverts patīkamā godīgas sirds normālā formā vai tad tā, galu galā nav Izredzēto mūžīgā prieka modalizācija un adaptācija zemes laicīgajā vidē?. .. Ja mēs esam tik strauji nonākuši šajā zemākajā pasaulē, tad vai nav loģiski un dabiski, ka mūsu mierinājums, baudas un īslaicīgie prieki ir neizbēgami proporcionāli mūsu pagrimušajai (tas ir, mazāk pilnīgai) dabai, un paši neesam pilnīgi, neesam eņģeļi? Katons, viens no stoiķu pagānisma svētajiem teicis: Homo sum et humāni nil a me alienum puto (Es esmu cilvēks un nekas cilvēcisks man nav svešs. Lat.). Vārsma pieder Terencijam, bet pati doma Katonam.
Acīmredzot labāk pateikt nav iespējams. Paskāls pats komentēja šos lieliskos Katona vārdus, kad rakstīja savās Domās, ka cilvēks tas nav eņģelis un nav zvērs, un tā tālāk. Iespējams, Katons un Paskāls, ja viņi būtu izglītoti un viņiem būtu jāizvēlas, starp pasīvu Svēto Reintegrāciju un aktīvu Titānu Reintegrāciju, priekšroku dotu pēdējai.
Turklāt nav nekādas izvēles, ja mēs tiecamies pēc kabalistiskas varas vai tikai pēc piekļūšanas svešās pasaules noslēpumiem, negribēdami pamest pasauli un ieslēgt sevi klosterī, fiziskā vai morālā
Tikai Reintegrācija aktīvā formā pieļauj relativitāti.
Te slēpjas vislielākās briesmas, ar kurām klosteris apdraud dažas dvēseles, kuras bez ierunām un ierobežojumiem nav pilnīgi gatavas kā upuri ziedot pašas sevi un savu gribu. Tās atdodas pasīvi. Vai tās meklē aplinkus ceļus? Vai tās kaut kādā veidā pūlas no jauna atgūt sevi? Dzīvesbiedri tās atstāj (jo pasīvā formā tās ļauj sevi iegūt, bet pašas neiemanto neko), un tās nonāk Naidnieka varā. Viņu atturīgais aicinājums beidzas ar bojāeju.
Tāpēc nekad nevajag svārstīties aizbildinoties ar cieņu pret brīvu izvēli pirms izjaukt ar pasaulīgiem pārbaudījumiem aicinājumu kļūt par mūku vispār, bet it sevišķi jaunu meiteņu nodomus, kuras jūt apcerīgas dzīves aicinājumu. Ja viņu aicinājums ir īsts, tad izrādīsies nemainīgs un Debesu līgavas šos pārbaudījumus izturēs godam un ar panākumiem uzveiks šķēršļus. Jebkuras jaunas grūtības tikai vēlreiz apstiprinās viņu sākotnējo gribu.
Bet, ja runa ir par, piemēram, augstākās sabiedrības meitenēm? Mēs uzskatām to par noziegumu, ja vecāki ļauj viņām iesvētīties par mūķenēm, ar varu neievedot sabiedrībā un nevis vienkārši aizvedot uz vakara pieņemšanu, bet uz balli!… Ja šo dvēseļu aicinājums būs dzirdams pēc tādas novirzīšanās, ja viņu nosliece uz reliģiozu dzīvi šī šķīdinātāja rezultātā paliks nemainīga, tātad, viņas ir kā metāls, kuru nevar saēst īslaicīga skābes iedarbība, un nekāds Alkagests vienalga, Paracelsa vai Van Gelmonta, – neviens šķīdinātājs, lai cik kodīgs tas būtu, neko nespēs viņām padarīt. Taču, ja kaut kāds zemes raugs, ja kaut kāds pasaulīgs ieraugs slēpjas viņu bezapziņas dzīļu slēptuvēs, tad tas viņas ietekmēs un nerātnais Amors, bez šaubām, agri vai vēlu trāpīs ar savu bultu iespējams ja vien reāli neievainos.
Taču atgriezīsimies pie Reintegrācijas formām.
Par reintegrētu mēs saucam (Indijas mistikas ortodoksālajā skolā par Jogu) to, kurš katru reizi, kad vien pats to vēlas, pilnībā pārvalda savu ārējo Es sajūtu, lai abstrahētos garā un iegrimtu caur iekšējo virsjūtīgo Es kolektīvās dievišķās Patības okeānā, kur viņš no jauna apzinās savstarpējo Mūžīgās Dabas un Dievišķības pentagrammas papildināšanos.
Par otrreiz dzimušu mēs saucam (Indijas mistikas skolā par Dvidžu) to, kurš var savu materiālo ķermeni atstāt, lai ar astrālā vai ēteriskā ķermeņa palīdzību atrastu astrālajā okeānā atbildes uz noslēpumiem, kurus viņš sevī glabā.
Iekšējo Garīgo reintegrāciju var nosaukt par aktīvu Ekstāzi. Bet siderālas formas projekciju pieņemts saukt par Iziešanu fluīdu (vai astrālā) ķermenī
Turpinājums sekos