Pārdomām par okultiem darbiem ļaujas tikai tā pētnieku lielākā daļa, kura pilnībā nodevusies mistikas problēmām; mēs runājam par visnopietnākajiem pētniekiem (bet nenopietnie, šie tirgus slaisti, staigā no viena balagāna pie otra, meklējot fenomenus). Varētu domāt, ka izglītošanas darbs aprobežojas tikai ar teorijas apgūšanu! Skolotāju izdotos darbus nedrīkst nesodīti ignorēt kas gan to apšauba? Mēs nepievēršam lielu nozīmi arī pašpārliecinātiem novatoriem, kuri dižojas ar to, ka it kā ar savas iztēles bagātību aizpildījuši Ezotērisma klasiķu padziļinātu studēšanu.
Tomēr nepietiek tikai ar studēšanu. Par to vēl jāmaksā pašam ar savu personību un jādodas Patiesības iekarošanā, caur nezināmās pasaules tumsai. Tādā veidā, atšķiroties no vienkārša erudīta, kurš domā tikai par to, lai iesaistītos viedokļu kaujā, okultists tiecas izprast lietu būtību un pat atšifrēt Dabas pieminekli, kurš izrakstīts kā no ārpuses, tā no iekšpuses.
Iedomājieties pergamentu, kurš noklāts ar hieroglifiem no abām pusēm un piestiprināts pie tāfeles. Šīs puses rakstu zīmes, neatkarīgi no tā, vai mēs tos varēsim atšifrēt vai ne, mūsu acīm būs redzamas, bet tajā pašā laikā zīmes pergamenta otrajā pusē spēs uztvert tikai mūsu dvēseles redze, bet tas nozīmē, ka tos spēs saskatīt tikai labs gaišreģis.
Tā ir tikai metafora, – un neofīts aizietu pa nepareizu ceļu, ja tagad secinātu, ka magnētiskā redze ir galvenā spēja un adepta augstākā prerogatīva, kuru nepieciešams sevī attīstīt. Eksistē vairākas gaišredzības pakāpes, līdzīgi tam, kā eksistē vairākas redzes zonas.
Cik slavenu gaišreģu nebija tādi fiziskajā plānā! Tieši tāpat sastop apbrīnojamus gaišreģus parastajā vārda nozīmē, kuri vienalga ir galīgi idioti, – divas īpašības viena otru neizslēdz, pieredze to daudzreiz apliecina.
Kam tādā gadījumā ir nozīme, ja mēs gribam savu intuīciju padarīt pilnīgu? Svarīgi jau šajā saulē reintegrēties dievišķajā Savienībā (cik to atļauj giliskās barjeras), lai reizē ar visiem pasaules Izredzētajiem un Apgaismotajiem pievienotos Absolūta noslēpumiem.
Galu galā ģeniāls cilvēks ir neviens cits kā intuitīvs un stihisks adepts, pārsteidzoši nepilnīgs, bet kuram piemīt tik retas spējas, kuru bieži pietrūkst visdiženākajiem mistiķiem: estētiska pārejas spēja no prātam aptveramā uz sajūtamo un dievišķā Vārda uzrunu cilvēkā.
Tādas izteiksmes spējas nevar iegūt; ģeniālam cilvēkam tās dod dievišķas tiesības un Dieva žēlastību, kura dota vēl pirms tam; bet adeptu raksturo cilvēciskas tiesības un turpmākie sasniegumi, un tādu viņu padara viņa brīvprātīgais darbs. Kad noskaidrota šī fundamentālā atšķirība, mēs varam un mums jāturpina analoģija.
Turpinājums sekos