Pienenītes, pienenītes, sēd uz zaļas pakalnītes,
Siltā Saule gaºām iet: dod visām laburītu.

Pienene, Taraxacum officinale, L.; norv. val. – l¸vetann; vācu val. – L�zahn; franču val. – dent-de-lion, pissenlit.

Astroloģiskā atbilstība: Saule, Saturns, Venera, Plutons.
Simboliskā atbilstība: Dzīvības un nāves cikliskumā pienene kā daudzgadīgs augs simbolizē dzīvības atjaunotni – pēc noziedēšanas un sēklu izkaisīšanas tā neiet bojā, bet nākamajā gadā uzzied atkal. Viduslaiku kristietības ikonogrāfijā pienene simbolizē kristīgo mācību un tās izplatīšanos – gluži kā pienenes spārnotās sēklas lido lielos tālumos, tā kristīgā mācība viduslaikos izplatījās tālu pasaulē. Arī šis augs bieži ir saistīts ar Mariju, Kristu un Veroniku. Auga latīniskais nosaukums ir cēlies no arābu valodas vārda, kura nozīme ir “rūgts augs”. Taču ģermāņu cilmes vārdos to var tulkot kā “Lauvas zobs”. Latvijā to mēdz dēvēt arī par cūkpieni.

Pienene ir rūgtvielām bagāts augs ar spēcīgu, gaļīgu mietsakni. Rozetē izvietotas zobainas lapas. Virs tās uz aptuveni 30 cm gara kaila kāta laikā no maija līdz jūnijam uzplaukst koši dzeltens zieds. Pieneņu ziedēšanas laikā pļavas pārvēršas skaistā, dzeltenā paklājā. Kad ziedēšanas laiks beidzies, to galvas “pārvēršas” lielos apaļos viegli pelēkos pūku kamolos, kas saceļoties vējam, vienā mirklī var aizlidot gaisos – tā notiek pieneņu vairošanās. Katra no vieglajām sēkliņām ir “apbruņota” ar lidspārniņu un var aizlidot pat 10 km tālu. Pienenes ir sabiedrisks augs – tās vienmēr aug cilvēku mājvietu tuvumā. Pienene īpaši neraizējas par to, ka daudzviet koptajos zālājos tiek uzskatīta par nezāli, bet aizvien priecīgi uzplaukst tur, kur tās spožais gaišums dod prieku cilvēkiem, bitēm un rukšiem, kuriem še tā treknākā sakne rokama. Pienene aug mērenā klimatā barības vielām bagātās augsnēs. Jo vairāk trūdvielu un mitruma, jo leknākas pienenes lapas un krāšņāks zieda dzeltenums.

Lietošana: Pienenes ir medus bagātas un tāpēc tās iecienījušas bites. Tie, kuri iecienījuši ziedputekšņus, varbūt labi zin, ka tieši pienenes ir ziedputekšņiem bagātākie ziedi. Un tajos gan no rūgtuma ne miņas. Cilvēki labprāt uzturā lieto svaigo pieneņu lapu salātus – lai atbrīvotos no spēcīgās rūgtās garšas, pirms lietošanas, vēl augošus augus kādu laiku vēlams nosegt ar tumšu, saules gaismu necaurlaidīgu trauku. Līdzīgi, kā mēs to darām ar cigoriņu un dažu šķirņu salātu lapām. Pienenēm piemīt spēcīgas asinis attīrošas īpašības, tāpēc tās ļoti noder pavasarī attīrīšanās kūru laikā. Kosmētiskiem mērķiem lieto pienaino, ziedkātā esošo sulu – tā dziedina furunkulus, karbunkulus, kašķi, ēdi, kārpas, kā arī citas ādas saslimšanas. Pret vasaras raibumiem lieto šādu losjonu: vienu pilnu sauju pieneņu ziedu aplej ar vārošu ūdeni tik daudz, lai ziedi būtu pilnībā apņemti. Ļauj atdzist, tad nokāš un regulāri viegli mitrina ādu ar šo šķidrumu. To var izmantot arī matu skalošanai: tas patiks gaišiem matiem. Pienene stiprina viegli lūstošus, sausus, kā arī taukainus matus. Tā palīdz atbrīvoties no blaugznām. Bet jābūt piesardzīgam un vispirms jāpārbauda ādas reakcija, nedrīkst lietot šos preparātus pārlieku daudz un spēcīgus izvilkumus – tas var izraisīt ādas iekaisumus vai citas nepatīkamas kairinošas sajūtas. Rudenī ievāktas pieneņu saknes sakaltē, nedaudz apgrauzdē un kā kafijas aizstājēju lieto vai nu kopā ar cigoriņiem un ozolzīlēm vai vienas pašas. Islandē šīs saknes sacep un lieto uzturā.

Ziedus izmanto kā krāsvielu sviesta vai omletes iekrāsošanai skaistā dzeltenā krāsā. No tiem mēdz gatavot sīrupu. 11. gadsimtā arābu ārsti pieneni izmantoja dziedināšanā. Pieneņu ekstraktu lieto aknu, žultspūšļa, nieru un locītavu saslimšanu ārstēšanā. Pienenes ir to zāļu sastāvā, kuras izmanto, lai dziedinātu no dzeltenās kaites. Pienenēm piemīt urīndzenošas īpašības.

Eiropas teritorijā pieneni izmanto Samheina naktī gaišredzības veicināšanai, buršanas un vārdošanas spēka vairošanai.

Par pienenēm arī šeit: Stāsts par pienenēm