Philips ievilka dziļi elpu, lēnām izelpoja un mēģināja nomierināties. Bija pagājusi stunda kopš tikšanās ar mecenātu padomes gudrajiem, bet viņš vēl nespēja atgūt iekšējo mieru. Philips pietiekami ilgi bija pacietis šo prātuļotāju laipno nekaunību, bet šodien viņa pacietības mērs bija pilns un viņš burtiski uzsprāga, dzirdot to kārtējo ideju. Viņu sadarbība aizsākās Tēbās, kur jaunais un perspektīvais troņmantinieks apguva pasaules zinības. Mecenātu skolās Philips iemācījās vairumu no tā, ko zina un, klausot viņu padomiem, Philips kļuva par faktisko Hellādas valdnieku. Visu šo laiku viņiem bija viens kopējs mērķis Hellādas spēku apvienošana un persu sakāve. Tagad iebrukuma priekšdarbi ir gandrīz pabeigti un helēņi beidzot ir gatavi pārdrošai, bīstamai un daudzsološai militārai kampaņai.
Varbūt tāpēc, ka Philipa kvēlākā sapņa piepildījums bija tik tuvu, viņu aizvien vairāk mocīja apziņa, ka valdniekam līdzšinējos un gaidāmajos notikumos labākajā gadījumā ir tikai otršķirīga nozīme. Lai gan pavalstnieki un viņa tuvākie līdzgaitnieki uzskatīja Philipu par gudru, drosmīgu, tālredzīgu valdnieku, pateicoties kura spējām ir gūti panākumi, rūgtā patiesība bija tāda, ka Philipa lielākā gudrība izpaudās spējā klausīt tirgoņu padomiem un izliekties neredzam, ka īstie lēmēji un vadītāji ir viņi.
Nē, nebija tā, ka viņi neizrādītu Philipam cieņu, gluži otrādi, padomnieki paši viņam mācīja nepaciest publisku necieņas izrādīšanu, jo tas mazina valdnieka autoritāti citu acīs. Toreiz viņš viltīgi pajautāja, vai arī no viņiem, uz ko gudrie atbildēja, ka ne no viena. Pat sarunās bez lieciniekiem filozofi vienmēr bija savaldīgi un laipni. Viņi nekad nepretojās Philipa lēmumiem, tie vienkārši prata panākt, ka viņš tos maina. Ar mierīgu, pazemīgu, bet stingru pārliecību mecenāti pamatoja savu viedokli, viņu argumenti vienmēr bija loģiski, viegli saprotami, valdnieka vērtību sistēmā balstīti un, pats galvenais, neapgāžami. Lai cik arī nepareizs nebūtu Philipa viedoklis, gudrie vienmēr ļāva viņam saglabāt pašcieņu. Viņu sadarbība būtu ideāla, ja vien Philips nebūtu pārāk gudrs, lai nesaprastu, ka īstais valdnieks nav viņš, pārāk godkārīgs, lai negribētu to mainīt un pārāk mērķtiecīgs, lai necenstos to īstenot. Iespējams šodien to beidzot saprata arī viņi.
Mecenātisma kustībai ir sena vēsture. Ar tās atbalstu tika dibinātas pirmās filozofu skolas, kurām strauji izplatoties, hellēņi, kļuva par gudrāko nāciju pasaulē. Philips bija dzirdējis, ka viņu senči bija sava laika varenākie Ēģiptes priesteri, kuru ietekme sniedzās daudz tālāk par atsevišķu valstu un reģionu robežām. Philips ticēja šiem stāstiem un bija pārliecināts, ka mecenātu padomes vara ar laiku nav mazinājusies. Tāpēc tagad, pirms iebrukuma nav labākais brīdis ar viņiem strīdēties. Philips gribēja kļūt par pasaules valdnieku, nevis atkārtot Krēza likteni.
Liela auguma, cpēcīgs stāvs ienāca telpā un nokārtu galvu apstājās pie durvīm. Tas bija Philipa uzticīgais kalps un miesassargs. Viņš pašaizliedzīgi kalpoja vēl Philipa tēvam, kurš savulaik izglāba tā dzīvību, izpirkdams no viena nežēlīga persu augstmaņa. Sirmais milzis rokās turēja sudraba dzīru kausu, kurš līdz malām bija pilns ar tumšu šķidrumu. Krūkā bija spēcinošs balzāms, ko pēc gudro receptes Philipam ik dienas gatavoja tā ārsts. Viņam garšoja šī dzira un tagad bija īstais laiks to iedzert. Philips ar roku norādīja uz tuvējo galdu un atgriezās savā domu pasaulē.
Vērtējot mecenātu padomi, Philips bija nonācis līdz atziņai, ka to darbības viena no augstākajām prioritātēm ir jaunā paaudze. Tagad, atskatoties atpakaļ viņš saprata, ka jaunatnes audzinātājiem ir lielas salīdzinošās priekšrocības, to ietekmēšanā, kad tie būs izauguši. Philips to zināja pēc sevis, jo, pat pārzinot gudro metodes, pret saviem skolotājiem viņš izjuta cieņu un bijību.
Šodienas strīds bija saistīts ar jaunatni. Filozofi prasīja papildus valdnieka finansējumu skolu tīkla izvēršanai un uzturēšanai. Viņi teica, ka jāpalielina apmācāmo skaits, ka tik lielu projektu paši nespēj finansēt un ka valdnieks kā nekurš cits ir ieinteresēts gudros un izglītotos pavalstniekos. Bet Philips teikto dzirdēja savādāk. Klausi mums, mēs Tavā labā tik daudz esam darījuši, tie viņa prātā diedelēja. Piekrīti, Tev nav citas izvēles, padomnieki uzstāja. Ja noraidīsi mūsu lūgumu, tad ., valdnieks saklausīja draudus. Un Philips beidzot neizturēja, pasakot stingru un kategorisku nē. Jūs pārāk daudz atļaujaties, teica Philips, paceldams balsi. Neredzēt jums kā savas ausis, ne tirdzniecības monopolus, ne zeltu akadēmijām, viņš kliedz, triekdams dūri pret galdu un sviezdams zelta traukus pret sienu. Arvien vairāk iekarsdams, Philips draudēja padomniekus izraidīt trimdā, tiesāt un atņemt tiem īpašumus. Viņš uzvedās kā nepieredzējis, izlutināts puišelis, kurš tikko uzkāpis tronī. Pat Aleksandrs spēja būt savaldīgāks, kā viņš tobrīd.
Philips lepojās ar savu dēlu, viņš bija drosmīgs, spēcīgs un gudrs. Pārlieka impulsivitāte un nesavaldība bija vienīgie Aleksandra trūkumi. Philips cerēja, ka tas drīzumā pāries, jo arī viņš kādreiz bija jaunības ideālisma, taisnuma un nepacietības pārņemts, bet laiks, zināšanas un pieredze darīja viņu rāmāku. Aleksandra skolotājs bija viens no izcilākajiem Hellādas filozofiem. Philips labprāt būtu pasargājis dēlu no mecenātu ietekmes, bet viņam nebija izvēles, gan tāpēc, ka pašam valdniekam neatlika laika dēla apmācībām, gan arī tādēļ, ka mecenātu padomes skolotājiem nebija līdzvērtīgu alternatīvu.
Līdz šim savas šaubas Philips glabāja dziļi sevī un nekad, nevienam tās neizrādīja. Pēc šodienas histērisko dusmu lēkmes tik lielai piesardzībai vairs nebija nozīmes.
Aleksandrs bija vienīgais, kam varēja un bija jēga uzticēties. Viņam Philips gribēja nodot visus valdīšanas noslēpumus, dzīves laikā iegūtās atziņas un pieredzi. Aleksandram viņš pastāstīs par mecenātu padomes patieso ietekmi un to darbības metodēm. Dēlam ir jākļūst par Philipa darbu turpinātāju un, ja viņam pašam tas neizdosies, jāatbrīvojas no šo tirgoņu varas.
Philipa garastāvoklis uzlabojās un viņš sāka pārdomāt turpmākās darbības. Pirmais, kas ir jāizdara, jāatgūst padomnieku uzticība. Philips neatvainosies, jo tas ir valdnieka necienīgi, bet viņš dos tiem, ko tie vēlas – apsolīs valdnieka finansējumu un lūgs padomu. To viņš izdarīs rītdien. Pēc tam ir jāparunā ar Aleksandru. Philips dēlam pastāstīs cik valdnieka vara ir ierobežota un kādi smalki, neredzami spēki nosaka patieso lietu kārtību. Pirmā saruna būs kā ievads daudzām turpmākajām un tai ir jānotiek pirms uzbrukuma. Kad tas būs izdarīts, viņš mierīgu sirdi varēs nodoties kara lietām un piepildīt visu helēņu ilgi loloto sapni par Persijas sagrāvi.
Philips pašapmierinātībā pasmaidīja un pielika pie lūpām sudraba dzīru kausu. Ar katru spēcinošā balzāma malku viņš arvien vairāk aizmirsa dusmas un nemieru, un viņa ķermeni pārņēma slābinošs miers. Iztukšojis trauku, Philips apgūlās un aizvēra acis, cerot kā parasti pamosties možs un spēku pārpilns