Iedomājieties, ka jums atlicis dzīvot tikai dažas minūtes, varbūt stundu, ka jūs kaut kādā veidā uzzinājāt precīzu savas miršanas laiku. Ko jūs darītu pēdējā dārgajā dzīves stundā uz šīs zemes? Ja jūs šajā pēdējā stundā spētu pabeigt visus iesāktos darbus, vai jūs zināt, kā jūs to darītu?
Vai, izdvešot pēdējo elpas vilcienu, būsiet apmierināts ar to, ka dzīvē paveicāt visu iespējamo, lai izpildītu savus pienākumus dabas un savas sirdsapziņas priekšā?
Svarīga nav tikai pēdējā stunda, svarīgi ir arī pēdējie iespaidi. Tie veido pāreju uz nākamajām dzīvēm, ja tādas būs. Atbrīvošanās no zemajām vibrācijām neko nedod, jo galu galā viss aizmirstas, un tevi no jauna atgriež šajā pasaulē. Aizmirstas pat tas, ka tu gribēji tapt brīvs, lai kļūtu par Budu.
Reālajā Pasaulē visi kosmosi eksistē vienlaicīgi, pastāvīgā vibrācijā, pastāvīgā gaidīšanā – tāpat kā dēls gaida tēvu jūrnieku. Materiālajā pasaulē visam ir sākums un gals. Reālajā Pasaulē viss eksistē, bet kādā jaukā dienā jums ļauts visu aizmirst un atstāt uz visiem laikiem.
Brīvība ir miljons reižu vērtīgāka kā atbrīvošanās. Brīvs cilvēks arī verdzībā ir saimnieks pats sev. Es jums kaut ko iedošu, piemēram, mašīnu, kurā nav degvielas, un auto nekustēs no vietas. Jūsu mašīnai nepieciešama īpaša degviela, bet tikai jūs paši varat noteikt, kas tā par degvielu un kur to iegūt.
Jums pašiem jāizdomā, kā apstrādāt manas idejas, lai tās kļūtu par jūsējām un tikai jums piederošām. Jūsu auto nevar braukt ar to degvielu, ar kādu braucu es. Es jums varu piedāvāt tikai izejmateriālu. Jums no tā jāiegūst savām vajadzībām nepieciešamā degviela. Drošāk sēdieties pie stūres!
Organiskā dzīve ir ļoti trausla. Jebkurā mirklī planetārais ķermenis var nomirt. Tas vienmēr atrodas par mata tiesu no nāves. Ja jums izdevās nodzīvot vēl vienu dienu, tā ir tikai nejauša dabas dota iespēja. Ja izdosies nodzīvot kaut vēl vienu stundu, jūs varat uzskatīt sevi par veiksminieku! Kopš ieņemšanas mirkļa mēs dzīvojam laikā, kurš mums dots kredītā.
Dzīvojot šai pasaulē, mums ik mirkli jāsajūt nāve, tāpēc turiet savus darbus kārtībā, pat savā pēdējā stundā. Bet kā uzzināt, kura stunda tiešām būs pēdējā? Būs pareizāk, ja visas attiecības ar dabu un sevi katru jums atvēlēto dzīves dienu turēsiet kārtībā, tad netiksiet pēkšņi pārsteigti. To cilvēkiem jau skolā vajadzētu mācīt, tāpat kā pareizu elpošanu, ēšanu un kustības. Tam jākļūst par izglītības programmas daļu. Programmā jāiekļauj sava Es demonstrēšanas tāpat kā apziņas formēšanas priekšmeti.
Jautājums: kā rīkoties, ja nejūti, ka kaut kas palicis neizdarīts?
G. neatbildēja uzreiz. Viņš nopūtās un tad atbildēja:
Pajautā sev, kam klāsies slikti, ja tu nomirsi kā suns. Nāves brīdī sevi jāapzinās un jāsaprot, ka esi darījis visu iespējamo, lai doto dzīvi izmantotu visā pilnībā.
Tagad jūs par sevi nezināt sevišķi daudz. Taču katru dienu jūs rokat šajā kaulu maisā arvien dziļāk un uzzināt arvien vairāk. Katru dienu jūs uzzināsiet, ko vēl nepaspējāt izdarīt un kas no padarītā jāatkārto labākā līmenī. Reāls cilvēks ir tas, kurš no dzīves ir ieguvis visu, kas bija vērtīgs, un var teikt: Tagad es varu mierīgi mirt. Jācenšas dzīvi nodzīvot tā, lai jebkurā mirklī varētu teikt: Es varu kaut šodien mirt un neko nenožēlot.
Nekad neizšķiediet velti savas dzīves pēdējo stundu, jo tā var izrādīties visvērtīgākā stunda. Ja to izlietosiet slikti, var nākties nožēlot. Dvēseles satraukums, kuru tagad sajūtat, var kļūt par varenu avotu tam spēkam, kas var jūs sagatavot nevainojamai nāvei. Zinot, ka nākamā stunda jums būs pēdējā, baudiet iespaidus, ko tā dod, kā īsts gardēdis. Kad Nāves Kundze jūs aicinās, esiet tai gatavi. Meistars zina, kā no katra garda kumosa saņemt visvērtīgāko pilienu. Mācieties kļūt par dzīves meistariem.
Jaunībā es mācījos smaržu izgatavošanas arodu. Es mācījos iegūt no dzīves tās esenci un slēptās īpašības. Visā meklējiet vērtīgāko, iemācieties atšķirt smalko no rupjā. Tas, kurš iemācās iegūt esenci – vērtīgāko no katra dzīves momenta – iemanto visu līmeņu apziņu. Viņš vairs nespēj rīkoties tā, kā ar pasauli varētu rīkoties mežonis.
Varbūt dzīves pēdējos mirkļos jums vairs nebūs izvēles, kur un ar ko tos pavadīt kopā, bet jums būs izvēle, cik vērtīgi jūs tos pavadīsiet. Prasme no dzīves saņemt vērtīgāko – tas ir tāpat kā ņemt no uztura, gaisa un iespaidiem tās substances, kuras nepieciešamas augstāko ķermeņu uzbūvei. Ja gribat no dzīves iegūt visvērtīgāko, jums jākalpo augstākiem mērķiem; sev pietiek ar mazumiņu. Strādāt ar sevi, lai citiem būtu labāk, – viltīgs paņēmiens, kā no dzīves saņemt labāko. Ja jūs ar savu pēdējo stundu nebūsiet apmierināts, jūs nebūsiet apmierināts ar dzīvi kopumā. Nomirt – tas nozīmē iziet caur kaut ko tādu, ko nevar atkārtot. Velti tērēt laiku – tas nozīmē atņemt sev iespēju no dzīves gūt visvērtīgāko.
Nodzīvot šo dzīvi no sākuma līdz beigām – tā ir vēl viena Absolūtā izpausme. Visi lielie filozofi ļoti rūpīgi gatavojas pēdējai stundai. Un tagad es jums piedāvāšu vingrinājumu, lai sagatavotos savas dzīves pēdējai stundai uz zemes. Mēģiniet šajā vingrinājumā nesagrozīt ne vārda.
Vingrinājums
Atskatieties uz iepriekšējo stundu – uz stundu, kura tikko pagāja, – it kā tā būtu bijusi jūsu pēdējā stunda uz zemes un jūs pēkšņi saprotat, ka esat miris. Pajautājiet sev, vai esat apmierināts ar šo savas dzīves pēdējo stundu.
Bet tagad atkal kļūstiet dzīvs un nospraudiet mērķi nākamajai stundai (ja jums laimēsies to nodzīvot) – saņemt no dzīves mazliet vairāk nekā iepriekšējā stundā. Nosakiet, kur un kad jums vajadzēja būt apzinīgākam, kur vajadzēja vairāk likt lietā iekšējo uguni.
Un tagad atveriet platāk acis. Ar to es domāju: atveriet sevi lielākām iespējām, esiet drosmīgāks nekā iepriekšējā stundā. Tā kā jūs zināt, ka šī ir pēdējā stunda un jums nav ko zaudēt, kļūstiet vīrišķīgs kaut vai tagad. Protams, tikai bez muļķībām.
Iepazīstiet sevi labāk, paskatieties uz savu mašīnu it kā no malas Tagad, kad jāmirst, nav jēgas domāt par to, kā saglabāt reputāciju un prestižu.
Un turpmāk līdz pašam nāves brīdim neatlaidīgi centieties no dzīves saņemt pēc iespējas vairāk vērtīgo, attīstiet intuīciju. Katru stundu uz mirkli bez liekām emocijām atcerieties iepriekšējo stundu, bet pēc tam noskaņojieties tā, lai no nākamās stundas iegūtu vēl vairāk.
Ja katru stundu uzskata par atsevišķu dzīves vienību, – tad dariet visu, kas jūsu spēkos, lai katru vienību izmantotu pēc iespējas pilnīgāk. Piespiediet sevi atrast paņēmienu, kas katru nākamo stundu padarītu labāku kā iepriekšējo un vienlaicīgi dotu iespēju norēķināties ar parādiem. Pašapziņas pieaugums un paškontroles prasme ļaus mainīt mašīnas, kura buksē, darbu, un tas kalpos kā norādījums par reālām pārmaiņām. Un pilnīgi nesvarīgi, ko par to domā pati mašīna.
…Nodzīvot atlikušo dzīvi, stundu pēc stundas izmēģinot savu nāvi, – tā nav patoloģija. Neviens nespēj no dzīves iegūt vairāk kā vēža slimnieks, kurš aptuveni zina, kad viņš mirs. Un, ja viņš ir rūpīgi pārdomājis, kā pavadīt atlikušās dienas, viņš savu dzīvi nemainīs pašos pamatos, taču var atļauties aizbraukt uz turieni, kur jau sen ilgojās nonākt, bet parastajos apstākļos nevarēja atļauties.
Cilvēks, kurš zina, ka drīz mirs, centīsies maksimāli izmantot katru atlikušo stundu. Tieši to domāja Kristus, kad teica, ka pēdējās dienas pienāks drīz – dienas pirms Bargās Tiesas. Mēs visi nonāksim Tiesas priekšā, taču mūs nesodīs citi cilvēki – mēs paši novērtēsim savu nodzīvoto dzīvi. Mēs nedrīkstam izkrist pēdējā visnopietnākajā eksāmenā, kur visnopietnākais tiesnesis ir mūsu Es.
Katrs moments pārstāv mūžīgās Radības daļu. Tātad jebkurā mirklī ir iespējams iegūt vissmalkākās substances, kuras var nosaukt par dzīves esenci. Iztēlosimies substanci gaiss vai substanci iespaidi. Un beigās iztēlosimies substanci mirklis. Jā, tā patiešām ir substance – pat laika mirklis.
Ja mums izdosies no šīm rupjajām substancēm iegūt smalkākas, tad agri vai vēlu par to nāksies maksāt. Šo likumu sauc par Līdzsvara Likumu. Tāpēc mums nāksies nekavējoties iemācīties maksāt par to, ko saņemam no dzīves. Tikai tādā gadījumā mums nebūs parādu. Maksāt nekavējoties – tas nozīmē reāli darīt. Darīt nozīmē domāt, just, kustēties, bet reāla aktivitāte maksāšana nekavējoties.
Darīt var nozīmēt tikai vienu: iegūt no katra dzīves mirkļa kvintesenci un vienlaicīgi maksāt dabai un sev visus parādus. Taču nomaksāt nekavējoties var vienīgi tad, ja apzināmies savu Es.
Īstas dzīves būtība neslēpjas aktivitātes mainīšanā, bet gan aktivitātes kvalitātes mainīšanā. Liktenis ir liktenis. Katram jāatrod sava vieta lietu vispārējā kārtībā. Vēl nav par vēlu to darīt arī tagad, kaut gan dzīves lielāko daļu jūs velti izšķiedāt gulēdami. Sākot ar šodienu, jūs varat sākt runāt par nāvi un tajā pašā laikā paaugstināt dzīves kvalitāti. Nekavējieties sākt, varbūt jums patiešām atlikusi tikai stunda.
Jautājums: Vai par to visu drīkst stāstīt cilvēkiem? Es visu šeit dzirdēto uzskatu par svarīgu.
Jūs to varat atkārtot vārds vārdā, bet, kamēr paši nebūsiet to pieņēmuši, citiem tas neko nenozīmēs. Eksistence ir līdzeklis jeb instruments rīcībai. Padomājiet par šo tēmu un uzzināsiet, kāpēc tā ir.
Jautājums: Tātad mēs nevaram atdot parādus, ja mēs neeksistējam un neeksistē Es?
Bet kāpēc pastāv vajadzība atdot parādus? Par ko? Ja dzīve ir tikai nejaušība, tad nav jēgas turpināt. Tas nenozīmē, ka dzīve jābeidz pašnāvībā. Pavisam otrādi – jāpieliek visas pūles, lai turpinātu. Parasts cilvēks dzīvo, vienmēr tikai peldēdams pa straumi. Viņš nevis vienkārši guļ, bet ir pilnīgi miris. Lai patiešām dzīvotu, jāveicina dabīgie procesi, jādzīvo aktīvi, nevis pasīvi – kā pagadās.
Ņemot no dzīves vērtīgāko, jāprot vadīt savas vēlmes.
Pasekojiet, cik bezkaislīgi jūs spējat novērtēt paši sevi. Pavērojiet sevi un jūs atklāsiet, cik daudz ir apbrīnojamu veidu, kā kļūt bezkaislīgam attiecībā pret sevi. Katru reizi domās atzīmējiet vēlmju rašanos. Dariet visu kā iepriekš, tikai obligāti apzinieties vēlmju esamību. Pārlejiet dzīvē daļu savu asiņu, bet tagad dariet to augstākā līmenī.
Katras stundas beigās, novērtējis tās vērtību, iedomājieties, ka pamostaties pilnīgi nepazīstamā pasaulē. Jāatzīmē, ka šķietamais iepriekšējās dzīves turpinājums patiešām katru stundu mainās, kaut gan priekšmeti un cilvēki liekas tie paši. Ar laiku jūs varēsiet iemācīties sevi redzēt kā kādas substances tēlu, kurš kā neaicināts dabas viesis pāriet no vienas pasaules otrā.
Skatoties no tāda viedokļa, novērtējiet visu ikdienā darāmo. Redzot savu pagātnes saspringto pūļu rezultātus, padomājiet par to, kāds labums no tā visa ir tagad, dzīves pēdējā stundā. Tie, kas aizņemti Darbā, šai pasaulei lielā mērā ir miruši, bet vienlaicīgi dzīvāki par visiem dzīvajiem. Darbs Kaut kas dīvains, nemanāms, bet daudziem dzīve bez tā nav iedomājama.
Parastā nozīmē dzīve ir rosīšanās un kņada. Lai cik lieli liktos sasniegumi pēc zemes mērogiem, agri vai vēlu tie kļūst par zaudējumiem. Laiks arī smiltis pārvērš putekļos. Pat vēstures ievērojamākos cilvēkus agrāk vai vēlāk aizmirst. Lai izprastu dzīves patiesās vērtības, jāatrod tas, ko šai dzīvē var sasniegt un kas būs reāli noderīgs Reālajā Pasaulē.
Uzmanīgi papētiet ievērojamu cilvēku dzīvi to cilvēku, kuri komandējuši armiju, vadījuši masas. Kāds no šiem sasniegumiem labums tagad, pēc nāves? Pat viņu dzīves laikā visi šie sasniegumi bija ne vairāk kā tukšas ilūzijas. Mēs šeit neesam tāpēc, lai sevi cildinātu un apbalvotu; vispretīgākais, ko var iemantot parasts cilvēks, ir prasme pēc iespējas ātrāk apmierināt savu miesu.
Vairākums atrod milzumdaudz attaisnojumu, lai ar sevi nestrādātu. Viņi pilnīgi nonākuši savu vājību gūstā. Bet tagad runa nav par viņiem, bet par jums! Saprotiet mani pareizi: man nevajag sekotājus, es drīzāk esmu ieinteresēts atrast labus organizatorus, īstus cīnītājus jaunajai pasaulei. Es saprotu organizēšanas vājumu, jo šajā gadījumā neiet runa par vienkāršu organizēšanu, kuru izsaka iniciatīva.
Vēlreiz atgādinu: mācieties ar maksimālu labumu nodzīvot katru stundu. Lai saprastu, kā jāmirst, jums būs dziļi jāiesakņojas dzīvē, tikai tad varēsiet nomirt kā cilvēks, nevis kā suns. Taču ne katram ļauts nomirt. Var kļūt par mēslojumu mūsu planētai, bet tas nenozīmē nomiršanu. Nomirt uz mūžiem šai zemei – tas ir pagodinājums. Par tādu godu jāmaksā ar apzinīgu darbu un plānotām ciešanām. Tādas tiesības jānopelna.
Mēģiniet relatīvi skaidri iztēloties savu pēdējo stundu uz šīs zemes. Uzrakstiet it kā scenāriju savai pēdējai stundai, it kā runa būtu par filmēšanu. Uzdodiet sev jautājumu Vai tā es gribu izmantot pēdējo stundu?. Ja atbilde jūs neapmierina, pārrakstiet scenāriju tik ilgi, kamēr tas jums patīk.
Skatieties uz dzīvi kā uz biznesu. Laiks – tā ir dzīvības nauda. Kad jūs ieradāties šajā pasaulē, jums tika ieskaitīta zināma summa, kuru nedrīkst pārsniegt. Laiks ir vienīgā valūta, ar kuru maksā par dzīvi. Tagad jūs zināt, cik muļķīgi izniekojāt lielu daļu dzīves.
Jūs pat neesat sasnieguši vienkāršu dzīves mērķi – atpūtu! Kā biznesmeņi jūs neesat izdevušies, kā dzīves izmantotāji – paši sevi piemānījāt. Visu dzīvi jūs domājāt, ka viss jums tiek par velti, bet tagad uzzinājāt – tā nav! Jūs maksājat par laika izmantošanu, tāpēc katrs mirklis, atrodoties šeit, kaut ko maksā.
Kā lai jūs tomēr kādreiz atlīdzinātu šos zaudējumus? Pārbaudiet, vai jūsu rēķinā tie ir pastāvīgi vai īslaicīgi zaudējumi. Jūs zaudējāt savu kapitālu vai izdevīgi ieguldījāt? Ja visu naudu izlietojāt atvaļinājumam, jums neatliek nekas vairāk kā skumt par pagātni.
Ilgus gadus jūs tērējāt laiku tā, it kā vecāki jums būtu atvēruši bankā neierobežotu rēķinu. Bet nu īpašums ir notriekts, jūs bankrotējat un atklājat, ka esat viens un nav uz ko paļauties. Bankas rēķinā laika vairs nav. Tagad katra dzīves stunda jums ir jānopelna. Visu dzīvi jūs rīkojāties kā bērns, bet laiku tērējāt kā jaunlaulātie.
Mūsu galvenais ienaidnieks, kurš traucē pielikt vajadzīgās pūles, ir bezcerība. Zinu, jums būs daudz atrunu un attaisnojumu, lai sevi negatavotu pēdējai stundai. Ieradums ir liels spēks, bet, ja nu reiz esat sācis, ar katru reizi jūs varat iemācīties vairāk un vairāk.
Nezaudējiet velti nevienu dienu, piespiediet sevi kaut stundu dienā papūlēties, citādi zaudēsiet visu, ko ieguvāt. Par savas pēdējās stundas reputāciju domājiet kā par baleta nodarbību – ar to jānodarbojas visu dzīvi. Es šim vingrinājumam katru dienu ziedoju četras stundas, bet jaunībā tam veltīju divreiz vairāk laika.