Par to, kas ir pēcnāves dzīve, dzīvie spriež pēc savas izpratnes. Mirušais pakļaujas nemainīgiem likumiem, kurus nosaka Daba, un turpina savu evolūciju neatkarīgi no viņa ticības. Jā kāda mūsu daļa, par ko es esmu pārliecināts, turpina eksistēt citā dimensijā, par to agrāk vai vēlāk mums katram nāksies pārliecināties. Kāpēc priekšlaicīgi strīdēties?Tā kā fiziskie sakari starp dzīvajiem un mirušajiem beidzas, tiesības autoritatīvi izteikties par šo problēmu uzņemas dzīvie – atbilstoši katra prāta brieduma pakāpei.

Vienai daļai nāve nozīmē visa iepriekšējā Dabas darbības procesa apturēšanu. Prāts, jūtas, pieķeršanās, – tas viss pēkšņi zūd, bet ķermenis pārvēršas par zāli vai minerāliem, vai dūmiem.

Citiem nāve – tā ir atbrīvošanās. Dvēsele, būdama absolūta gaisma, atdalās no mirušā ķermeņa un eņģeļu un slavas garu ielenkta paceļas debesīs. Taču, ja vaicās manu viedokli, atbildēšu tieši: mirušie Zemes iedzīvotāji iegūst jaunu dzīvību citā evolūcijas plānā.

Kad viens no jūsu tuviniekiem aizbrauc uz tālām zemēm, jūs, saglabājot dvēseles mieru, domās viņam sekojat. Glabājiet sevī sajūtu, ka arī mirušie nepazūd: arī viņi atrodas ceļā un tagad ceļo pa citiem esības līmeņiem, – tiem, kuros mums visiem ātrāk vai vēlāk būs jānonāk… kad patiesas jūtas vai karsta lūgšana, kurai seko žēlsirdības akts – materiāls, morāls vai intelektuāls – ļauj atbrīvotai dvēselei sevi pieteikt, tas vienmēr notiek tā, lai nenobiedētu cilvēkus.

Mācieties gaidīt, kamēr jūsu ceļinieks atsūtīs vēsti. Ar mierīgu sirdi lūdzieties, lai jums ļauj pārliecināties par viņa tagadējo esību… viņā saulē, – nepārtraukti par viņu domājiet, „magnetizējiet” viņu ar savu mīlestību, nevis ar izmisumu un asarām. Un tad pamazām aizkars pacelsies, maigi čuksti piepildīs sirdi, jūs sajutīsiet trīsas no saskaršanās ar viņpasauli un pakāpeniski atklāsies lielais noslēpums