Nolēmu uzrakstīt savas domas par Patiesību. Tās ir ienākušas manī caur dzīves pieredzi, kurā svarīgu vietu ieņem tāda īpašība kā vērīgums – spēja redzēt visu tā, kāds tas ir patiesībā. Tā ir spēja ielūkoties savā patiesajā būtībā, kāda piemīt katram dzīvam organismam uz zemes, bet kuru daudzi tā arī neatklāj sevī. Patiesība ir tepat mums līdzās. Tā nav jāizgudro no jauna. Kamdēļ kaut ko jaunu izgudrot, ja vecais ir labāks par jauno? Vecais ir pamatu pamats, uz kura balstās viss jaunais. Tas ir Mūžīgas patiesības pamats. Tas nemainās, jo to nevar izmainīt. Cilvēki ir pārklājuši visu savu pasauli ar jauno – jaunām zināšanām, filozofijām, jaunām ticībām…
Bet tas neizmaina Patiesību. Cilvēks var to nezināt, neieraudzīt sevī, ignorēt, apmelot, bet tas neizmaina Patiesību. Tā stāv pāri visam. Cilvēks var teikt, ka viņš Tai netic, bet, lai kā varbūt negribētos to pieņemt, viņš vienmēr ir no Tās atkarīgs. Taurenis, lidodams pļavā, nezin, kas ir Saule. Mēs savukārt domājam, ka esam to zināmā mērā kaut cik tuvāk iepazinuši. Taurenis ir prāta līmenī zemāk attīstīts. Viņš to nezin.
Bet vai ir jāzin?
Toties šim skaistajam lidotājam ir zināšanas par Saules gaismu un siltumu, no kuras viņš ir atkarīgs. Tā ir Patiesība – pats pamats. Cilvēks ir apaudzējis šo pamatu ar zināšanām par Saules virsmas un iekšienes temperatūru, diametru, procesiem Tajā. Vīņš aizvien mazāk redz pašu pamatu. Taurenis to redz. Viņš par to priecājas. Saules gaisma un siltums ļauj viņam dzīvot un priecāties par dzīvi.
Mēs savukārt, šķiet, ka esam nemitīgā zināšanu badā. Gribam zināt vēl un vēl. Bet tā ir atkarība – līdzīgi kā alkohols vai narkotikas. Zināšanām nav gala un malas. Tās mums tik ļoti ir vajadzīgas. Vai maz ir iespējams tās visas ielikt sevī? Ja gribat uzzināt Patiesību, tad netiecieties pēc šim zināšanām kādu laiku. Īstā Patiesība ir daudz vienkāršāka un daudz tuvāk, nekā jūs domājat.
Patiesība ir vienkārša.
Tā kā cilvēkiem ir savi viedokļi par to, tad mēs to esam sarežģījuši, pazaudējuši, padarījuši līdzīgu sev. Patiesība ir Mīlestība. Tas ir Augstākais prieks. Mīlēt patiesībā ir tik vienkārši, tik dabiski un saprotami. Un tomēr mēs nespējam saprast. Kāpēc saprast? Mīlestību nevar definēt. Mēs to laižam caur savu prātu, lai varētu ietērpt vārdos. Ko gan Mīlestības formulas vārdi ir devuši labu sabiedrībai ? Vai ir beigušies kari un iestājies miers? Mīlestība ir jāpiedzīvo sevī, savā dzīvē, citos cilvēkos.
Tā atklājas darbībā. Tā ir aktīva, ne pasīva. Mīlestība ir vienkārši jādod, un tā aizvien vairāk augs jūsos. Mīlestība ir Augstākā patiesība. Tā ir augstākā ticība. Mīlestība ir gaiss, kuru mēs elpojam. Cilvēki mēdz jautāt – vai tu mani mīli? Jūs tātad nezināt, kas ir gaiss. Ja jūs man ticētu, jūs zinātu, ka mīlu vienmēr. Mīlestība taču ir gaiss. Tā vienmēr ir. Tad šis jautājums izzudīs. Patiesība ir cilvēks. Mīli sevi un apkārtējos – tā ir Patiesība.
Izbrīvējiet sev kaut vai vienu dienu – tikai sev. Aizmirstiet par visām dzīves problēmām. Izlaidiet visas savas domas ārā no sevis. Pavadiet laiku klusumā. Staigājiet klusējot, sēdiet klusējot, ēdiet klusējot, sarunājieties ar kādu klusējot… Izejiet sabiedrībā, dabā… un pavērojiet kā dzīve plūst un mainās, kā laiks rit tajā. Vērīgi ielūkojieties it visā – gan taurenī lidojošā pļavā, gan mākonī aizslīdošajā debesīs, gan saules gaismā visu aptverošajā, gan puķes ziedā – tik mazajā, bet visu dzīvību sevī ietilpstošajā, gan cilvēkā, ikdienas darba rūpju vai izklaides prieka pārņemtajā. Un kad jūs tā vērīgi uzlūkosiet visu apkārt esošo ar tīrām, skaidrām, brīnumainām, debešķīgām bērna acīm, tad jūsos sāks ieplūst šis begalīgi lielais prieks, kuru rada mīlestība.
Šī mīlestība, kā lietus lāses tuksneša smiltīs, aizvien vairāk atveldzēs jūsu izslāpušo dvēseli un sniegs jums tik nepieciešamo enerģiju, barību. lai jūsu sirdīs iedēstītā milestības sēkla varētu sākt raisīties vaļā no zemes un tiekties pretī Saulei.
Tad jūsu acis saredzēs to, ko tās nekad nav sakatījušas, jūsu ausis sadzirdēs to, kurā tās nekad nav ieklausījušās, jūsu deguns saodīs to, ko nekad nav uzdrošinājies paostīt, jūsu mēle sagaršos to, no kura agrāk tā riebumā atsacījās. Visas šīs patiesās izjūtas jūsos rada mīestība, kura ir Dievs. Jūs mīlot redzat, mīlot dzirdat, mīlot saožat, mīlot izgaršojat. Ieraugiet, saklausiet, saodiet, izgaršojiet patieso dzivi. Tā nes jūsos vislielāko gudrību, vislielāko svētību. Visas jūsu vājības, ciešanas, kārdinājumi, baudas kļūs nenozīmīgas, mazvērtīgas, izgaisīs kā pelni vējā.
Tagad jūs ziniet, kas ir patiesā Bauda. Jūsu vecais, pelēkais ķermenis būs noskalots Dieva svētajā ūdenī un visas pasaules cilvēku skatienam atklāsies jaunā mīlestības laikmeta cilvēks – visu pasauli, visus cilvēkus jeb patieso Dievu no visas sirds dziļumiem mīlošs cilvēks.
P.S. – Ainārs Lignarskis