Reiz dzīvoja vieds večuks. Viņa sieva bija mirusi agri un atstājusi viņam trīs dēlus un mazu meitiņu.
Zēni auga ātri, un nezināja ne slimības, ne asaras, ne skaudības. Viedais tēvs nekad viņus nesita, un nelasīja garas un gudras morāles, bet ar personīgu piemēru iemācīja trīs noteikumus:
1. Nekad ne no kā nebaidīties;
2. Nedomāt par nākotni, bet darboties no visa spēka tagad;
3. Neņemt svešu un būt žēlsirdīgam, netiesājot cilvēkus.
Dēli izauga un pielietoja tēva noteikumus savā dzīvē. Toties meitiņa auga, no visa baidoties, nekad ne ar ko nebija apmierināta, nemanīja, kā aiziet viņas tagad un tikai sapņoja, kad beidzot viņai sāksies īstā, spožā un aizraujošā dzīve – trokšņaina un brīnišķīga. Uz tēva un brāļu jautājumiem, par ko viņa sapņo, kāpēc nebauda dzīvi, kalnu un avotu skaistumu, upes un mežus, meitene atbildēja:
– Kas tā tāda par dzīvi? Dzīvojam mēs biezoknī kā lāči. Tiesa skaisti šeit, tik skaisti! Tālienes plašās ir atvērtas, pļavas un dārzi, ziedi un putni, cilvēku dziesmas viss ir skaisti. Bet ļaužu šeit maz, cilvēki pelēki, šā-tā apģērbti! Vai tad tā ir dzīve? Dzīve, droši vien ir tur, kur trokšņo pūļi pilsētās, kur cilvēki daudz ko zina, kur dziesmas ir citas, kur tērpi ir krāšņi, kur lietas no zelta.
–
Brāļi smējās, nepārmeta māsiņai par bērnišķīgajiem sapņiem, bet labsirdīgi jokoja, ka viskrāšņāk par visiem kaut kur dzīvo princis, un viņš jau noteikti pēc viņas atbrauks priecāties par viņas skaistumu, un aizvedīs uz savu tālo un trokšņaino karaļvalsti. Viens no brāļiem atnesa viņai reiz spoguli, lai viņa varētu tīksmināties par sevi ne tikai upes atspīdumā.
Pieauga dēli, pieņēmās spēkā, un teica reiz viņiem viedais tēvs:
– Lūk, kas, mani bērni, man jums jānodod. Atnāca pie manis svētais tēvs no tālā klostera un vēlēja man laist jūs visus tālajā pasaulē. Teica viņš man, ka esmu audzinājis jūs stingros goda un labsirdības likumos, un, ka jums tos jānes pasaulē, lai cilvēkiem būtu vieglāk un priecīgāk dzīvot jūsu tuvumā. Ejiet, mani mīļie. Katrs no jums lai dodas viens; neņemiet līdzi daudz lietas un ēdamā. Jūs esat jauni, šur tur piepelnoties, nokļūsiet līdz trokšņainai pilsētai. Tur šķirsieties katrs savā virzienā, un katrs atradīsiet sev pilsētu, kur dzīvot starp ļaudīm, tiem kalpojot kā prot. Tā jums lūdza pateikt svētais tēvs.
–
Noskuma brāļi, ka jāatstāj tēvs, dzimtās mājas, mīļās vietas, meži un kalni, kuru skaistumu viņi tik ļoti novērtēja. Bet mierināja viņus viedais tēvs, atgādinot viņiem, ka nav nekā mūžīga uz Zemes, izņemot tos mīlestību un mieru, ko cilvēks nes sevī. Agri vai vēlu nāksies šķirties, nāve noteikti izšķirs. Nu, bet mīlestības un miera droši vien cilvēkiem trokšņainās pilsētās trūkst; un kalpot ar to cilvēkiem ir katra pienākums, kurš nonācis līdz tādam priekam, ka spējis tos atrast sevī.
Dēli, ja arī nenomierinājās uzreiz, tad samierinājās ar savu likteni, un drīz vien arī nomierinājās, saprata, ka ne jau viens viņu ciems uz pasaules, ne jau viens viņu nams un iela uz Zemes, bet visur ir cilvēki, visur dzīve, un visu vajag vienot mīlestībā.
Toties meitene palīka nesamierināma. Ne jau šķiršanās ar brāļiem viņu sarūgtināja. Bet tas, ka brāļi aizies plašā pasaulē, dzīvos krāšņumā un pilsētu troksnī, bet viņa paliks biezoknī un nezināma, pelēkā ikdienā. Viņu smacēja niknums uz svēto tēvu, ka tas vēlēja doties prom brāļiem, tiesa viņi ir stalti, visu atzīti skaistuļi, – bet viņai, pašai pirmajai skaistuma ziņā, ne tikai pašas mājā, bet arī visā apkārtnē, liek sēdēt mājās.
Un, jo tālāk ritēja dienas, jo dziļāk viņu māca vilšanās; negribēja viņa pat palīdzēt brāļiem sakravāties. Neticēja viņa, ka viņiem grūti šķirties no mīļotā tēva un viņas pašas. Daudz reižu centās viņus pierunāt visus kopā ņemt viņu līdzi, bet brāļi viņai atbildēja, ka ir devuši vārdu tēvam un viņiem tas jātur. Un ne tāpēc, ka nevēlas ņemt viņu līdzi, ka viņiem nav tā dārga, bet tāpēc, ka viņi tic tēvam, mīl viņu un ir priecīgi izpildīt viņa gribu.
Katrs, viņi teica viņai, ka vislabprātāk paliktu mājās, svētīgajā klusumā, un mainītos lomām ar viņu, bet tēva pavēle ir viņu pašu mīlestības un gribas likums viņiem, un, lai cik grūti nebūtu šķirties, ka tik un tā to uzveic prieks kalpot cilvēkiem tur un tā, kur un kā vēlas viņu viedais tēvs.
Nokaitinātā meitene sašuta, pilnīgi nevaldot pār sevi apvainoja brāļus par meliem un liekulību, centās pārliecināt, ka viņu tēvs jau sen pārstājis būt vieds, ka aiz vecuma zaudējis veselo saprātu un visu pārprot iespējams, pārpratis arī svētā tēva vārdus, kurš, arī ir ne gluži normāls.
Katru reizi atduroties pret savu brāļu nesalaužamo nelokāmību un redzot savu pūļu neauglību panākt kaut ko no visiem brāļiem kopā, meitene nolēma pamēģināt iežēlināt viņus katru pa vienam.
Vecākais brālis iedeva māsai asu atbildi pēc jau pirmajiem viņas vārdiem un norādīja uz viņas svēto pienākumu: aprūpēt tēvu, ja viņa uzskata to par vāju un nespējīgu. Daudz skarbu un rūgtu patiesību izteica viņš viņai un piemetināja, skarbi uz viņu paskatoties:
– Nežēlīgais bērns, bez līdzjūtības, neapmierināts ar savu māju, nespējīgs novērtēt tās ērtības, prieku un tīrību, nespēsi tu nekur sadzīvot ar cilvēkiem. Nevis gaidīt vajag, lai kāds tevi sveicina ar mieru, bet pašam ir jātur rokā miera zars un jāpasniedz to katram, ar ko satiecies. Ja tā rīkosies, tu ieraudzīsi, ka visi tev apkārt nomierinās un norimst, tāpēc, ka tu viņiem atnesi savu miera zaru. Žēl man tevis, mās bet palīdzēt nespēju. Tikai tev pašai jānomierinās, un tad tu ieraudzīsi, kāds pārsteidzošs brīnums ir mūsu mājas un tēvs.
–
– Nevajag man tavas pamācības, – aizkaitināta atbildēja māsa. Iedomājies, ka, ja esi pats vecākais, tad vari man sprediķus lasīt. Es tik un tā no šejienes aiziešu, un veidu, kā izrauties spožā un gaišā dzīvē es atradīšu. Esmu brīnumskaista, gribu dzīvot slavā un bagātībā, un nevis strādāt kā kalpone.
– Nabaga, nabaga māsiņ manu. Un kurš tā saduļķoja tavu garu? Kad tu mūsu starpā esi redzējusi strīdus un neapmierinātību? No kurienes tev radusies tā kaislība uz bagātību? Vai tad tā spoža dzīve, kas mirdz no ārpuses? Es nezinu kāda ir dzīve pilsētās, kur tēvs mani sūta. Bet es labi zinu, ka spožākas dzīves, kā mana viedā tēva dzīve, es nesastapšu, kaut būtu redzējis tūkstošiem ārēji spožu dzīvju. Toties tu, nabaga māsiņ, paliksi pati nelaimīgākā, kamēr jebkāda sveša dzīve tev šķitīs vilinoša, kamēr neiemīlēsi darbu un neatradīsi mieru savā pašas vienkāršajā darbā. Var jau būt, būsi arī bagāta, bet tevi vienmēr uztrauks cilvēki, kuru dzīve būs vēl bagātāka, un šķitīs tev vēl krāšņāka.
–
– Apklusti, lūdzu, – ar rūgtumu pārtrauca viņu māsa. nešķiedies ar pamācībām, es jau to reiz tev teicu. Es šeit par visām skaistākā, un šeit ir daudz skaistu. Droši vien jebkur nepalikšu kaunā ar savu skaistumu. Nevēlies man palīdzēt, nu arī nevajag. Tikai nav ko slēpties aiz tēva vieduma ta’ savas dēla paklausības. Par sevi vien domā! Kā pienāca tavas mīlestības pārbaudījums pret mani, tā es ieraudzīju, ko tā vērta. To pašu arī maksā tavs šķietamais miers. Brauc projām, lūdzu, arī bez tevis tikšu galā.
–
Aizcirta durvis dusmīgi māsa, aizskrēja prom no vecākā brāļa un devās meklēt vidējo, kurš vienmēr centās viņu ar kaut ko palutināt, vienmēr bija pret viņu īpaši laipns un labsirdīgs. Sēdēja šis brālis zem koka un piemēroja siksnas ādas somai, kuru vēlēja tēvs ņemt līdzi ceļā. Pienākot pie viņa, apskaujot, maigi teica brālim māsa:
– Mīļo brālīt, vienmēr tu esi bijis pats labsirdīgākais no visiem, mūsu mājā. Droši vien neatteiksi manu pēdējo lūgumu.
– Protams, neatteikšu, mana mīļā. Vai tad tev var būt kāds lūgums, lai kāds tev varētu ko atteikt? Saki ātrāk, tūlīt visu izpildīšu.
– Nu, tā jau arī domāju, ka tavā labsirdībā kļūdīties nevarēšu. Lūk, ko es vēlos, brālīt. Es gribu klusiņām aiziet kopā ar tevi uz trokšņaino pilsētu, tieši uz to, kur dosies tu. Es dzīvošu ar tevi kopā un visu tev darīšu. Bez tam, tu taču esi tik labsirdīgs, visi tevi apbižos un apkrāps, bet es neļaušu tev darīt pāri. Šeit man no visa ir bail, bet tur es nebīšos nekā. Un tev ar mani bailīgi nebūs.
–
Iesmējās labsirdīgais brālis par savas māsas bērnišķību, un atbildēja:
– Tu vēl esi pavisam bērns, māsiņ, kaut gadu tev jau piecpadsmit. Ko nozīmē tavs ikdienas bailīgi? To es nekad neesmu sapratis un tagad nesaprotu. Visādi nieki tevi vienmēr ir biedējuši, par kuriem nemaz runāt nav vērts. Es tevis dēļ dzīvi atdotu, ja būtu tevi jāaizstāv vai ar savu darbu uzturētu, lai tik būtu apmierināta. Bet to, ko šobrīd prasi? Es taču varu tev tavu lūgumu piedot, tikai tāpēc, ka pati nezini, ko prasi. Tu vēlies, lai es nododu tēva pavēli? Vai viņam maz ir viegli sūtīt prom mūs trīs un palikt vienam, vecam, un rūpēties par mājām, saimniecību, lauku? Vai tad tu esi viņam palīgs? Viņš arī rūpes par tevi tagad uzņemsies viens. Bet viņš nebaidās savas smagās nastas. Viņš labi saprot, ka šķiršanās ar mums kaut kad būs neizbēgama. Tādēļ, ka viņš ir vieds un gādīgs, viņš viegli sūta mūs tālēs, lai jau viņam dzīvam esot mēs sāktu dzīvot patstāvīgi, un, iespējams, viņa mīlestība palīdzēs katram no mums sameklēt pareizo ceļu, ja mēs nomaldīsimies. Ja tu nebūtu tik ļoti aizņemta pati ar sevi, tu spētu būt vienkārši labsirdīga, lai ar mīļumu un maigām rūpēm palīdzētu tēvam izturēt smago mājas klusumu bez mums, kur vienmēr ir bijis tik daudz ļaužu, tik daudz smieklu, dziesmu, prieka, pie kā viņš ir pieradis, un ko tik ļoti mīl.
– Ak, tad, lūk, ko ir vērta tava labsirdība un mīlestība pret mani! Lūk, kāda labsirdība un mīlestība! Un tu sprediķus man lasīt esi sadomājies? Tad, lūk, uzticamais brālis, – indīgi iesmējās māsa.
– Nabaga māsiņ vēl reiz maigi noteica brālis. Tu aiz tuvredzības un nesapratnes vaino mani neuzticībā. Nē, mans draugs, es esmu ne tikai uzticīgs līdz galam tev un mūsu draudzībai. Es arī mūsu tēvam esmu uzticīgs un būšu uzticīgs visu mūžu. Tāpēc, ka gan viņš, gan es mēs esam vienādi, kā vienas rokas pirksti. Un mana draudzība ar viņu mūsu vienotā mīlestība, vienotā sirds un vienotā gudrība. Brāļiem un tev es esmu uzticīgs, kā viena ķermeņa otrai rokai. Mūsu ceļi var būt atšķirīgi, bet stumbrs būs viens. Un nespēju es šķelties savā uzticībā, varu tikai svēti nest savu tīru uzticību, patiesi mīlot ikvienu no jums. Labsirdība mana, kuru tu vaino un sauc par liekulību, tā nevar būt, jo tā ir visa mana dzīve. Nav man izvēles, saproti, ja tēvs teica, kā man tālāk dzīvot. Dievs redz, kā es vēlētos mainīties lomām ar tevi, palikt šeit, šajā svētīgajā klusumā, šajā pasakainajā gaisā. Kur vēl ir šādas pļavas un ziedi? Kur vēl ir tādi meži un kalni? Šī taču ir apburoša vieta, tik daudz šeit miera un tīrības. Un atstāt visu šo gaismas un spožuma brīnumu, lai nomainītu uz trokšņainās pilsētas dubļiem un putekļiem!… Bet viedais mans tēvs redz skaidrāk par mani. Un slikta būtu mana labsirdība, ja es tik par sevi vienu domātu. Šeit visus es mīlu, šeit ļaunu nav, šeit viegli būt labsirdīgam. Droši, zina tēvs, cik ļoti nepieciešama pilsētas nogurušajiem ļaudīm labsirdība…
–
Un arī šo brāli pārtrauca māsas indīgie smiekli.
– Redzams, jūs ar vecāko brāli no viena miera smērēti, pirksti un rokas no viena ķermeņa. Tava tā saucamā labsirdība ir vienas vērtes ar viņa sprediķiem par mieru. Tad ta’ brāļus man liktenis atsūtījis! Vari nomierināties, vairs ar lūgumiem tevi neapgrūtināšu. Tikai domāju es, ka kādreiz pats atlīdīsi pie manis ar lūgumiem, kad es būšu pie varas un slavas tikusi. Nāksies tev caur pagalma durvīm palūgties pie manis manā brīnišķīgajā mājā.
–
– Nabaga māsiņ… Kā gan es priecātos par tavu slavu! Bet Dievs redz, slavu un spožumu tu savdabīgi saproti. Esi svētīta, nabadzīt. Smagi cilvēkam tādā tumsā, kā tavējā dzīvot.
–
Vēl reiz iesmējās māsa, izdarīja pāris neglaimojošas piezīmes par brāļa muļķa labsirdību un devās prom. Ilgi staigāja pa lielo tēva dārzu, kur ziedēja brīnišķīgas puķes, meitene, bet nekam nepievērsa uzmanību. Viņas sirdi grauza ilgas, viņa vēlējās cilvēkos, cilvēkos un cilvēkos, gribējās, lai visi apbrīnotu viņas skaistumu, gribējās valdīt, nekad nebūt vienai, redzēt balles, izrādes, bagātus namus un tērpus. Klejojot no celiņa uz celiņu nonāca meitene līdz stāvai kraujai un ieraudzīja tur sēdošu uz liela akmens trešo, jaunāko brāli. Skumīgs, ai, cik skumīgs bija jauneklis! Acis ar ilgām lūkojās bezgalīgajās tālēs, kas pavērās no stāvās kraujas un asaras tecēja pār viņa skaisto seju.
Un nobrīnījās māsa. Nekad viņa nebija redzējusi asaras savā ģimenē, izņemot savas pašas, kad raudāja, dusmojoties un kaprīzējot vai kaut kā baidoties. Ar īpaši jautru un vieglu raksturu atšķīrās šis trešais brālis, un viņa smiekli skanēja dienām, piepildot māju ar jautrību, it kā šķindētu zvaniņi.
Saprotot visu bēdu dziļumu, kurš skuma par šķiršanos ar dzimtajām vietām, izdomāja māsa viltīgu plānu. Klusām pielavoties pie brāļa, viņa apkampa viņa kaklu ar rokām, savām lūpām noslaukot un izdzerot viņa asaras un, apsēžoties uz viņa ceļiem, maigi piekļāvās viņam.
– Mīļais, mīļais brālīt. Mēs ar tevi esam vistuvākie viens otram. Neskumsti un nebaidies. Tu neaizbrauksi no šejienes. Es izdomāju plānu. Vakarā, kad sāks brāļi posties ceļā, es pārģērbšos tavās drēbēs, bet tu manējās. Tu piesegsies ar manu šalli, it kā tev sāpētu zobi, un es noslēpšu bizes zem tavas cepures, kā ne reizi esmu to darījusi pa jokam. Līdzīgi taču mēs esam kā dvīņi, bieži arī tēvs mūs sajauca. Katrs būs aizņemts ar sevi, neviens nepievērsīs uzmanību mūsu karnevālam. Tu tik skaties, nesāc smieties, tāpēc, ka tieši ar smiekliem jau mēs tik ļoti atšķiramies. Krēslo tagad agri, notēlot tavu gaitu es spēšu. Tikai no mājas tikt laukā, un tad jau es izdomāšu kā iekārtoties. Un tad arī brāļi ieraudzīs, ka visas viņu pamācības neko nav panākušas, un pamest mani ceļa vidū viņi neuzdrīkstēsies. Bet tu vari būt mierīgs, atpakaļ jau nu droši vien neatgriezīšos, un tu paliksi mājās manā vietā. Tev taču tik ļoti patīk mūsu mājas un šejienes dzīve.
– Ak, Kungs, kāds gan tu vēl esi bērns, māsiņ. Es, goda vārds, domāju, ka tu jau labāk saproti meitas un vienīgās mājsaimnieces dzīves pienākumus, bet tu vēl esi pilnīgs bērns. Mēs ar tevi bieži vēl joprojām aizraujamies ar bērnu spēlēm, maināmies ar drēbēm, un smejamies, kad tēvs mūs uzreiz neatpazīst. Bet lai tu nopietnās lietās būtu tāds bērns, to es pat iedomāties nespēju.
– Kas gan tevi tā pārsteidz? Kāds tam sakars ar manu bērnišķību? Es taču tevi tik ļoti mīlu, ka esmu gatava tavā vietā no šejienes aiziet. Tev šeit būs labi, bet par mani neraizējies, man būs visur labi, – maigi pieglaužoties brālim, jautri teica māsa, ar rūgto dubultas izgāšanās pieredzi izmācīta pie vecākajiem brāļiem.
– Nabaga, mīļo māsiņ, – atbildot uz māsas glāstiem, teica trešais brālis. Tu pat nesaproti, savā tīrībā un nevainīgā naivumā, ka centies pierunāt mani iziet uz meliem un krāpšanu. Nu, kā gan var samelot tēvam un brāļiem un sākt jaunu dzīvi bez patiesības? Kāda gan būtu tā dzīve? Dzīve taču tas ir prieks. Viss dienas spēks ir tajā, ka vari priecāties par skaistumu bez pārmetumiem sirdī par to, ka tu brīvi un mierīgi vari jūsmot par pasaules un cilvēku skaistumu. Tad arī dziesma skan priecīgi, tāpēc, ka sirdī ir viegli un brīvi. Tad arī ģimeni un mīlestību novērtē, kad meli nenospiež. Katra tava rīcība ir patiesa un brīva un ar savu prieku tu vari palīdzēt katram cilvēkam izpušķot dzīvi, ja tevi nenospiež liekulība. Un vajag man iet pasaulē, ja reiz tēvs tā saka. Maz ir pilsētās droši vien prieka cilvēkiem, un vajag man to nest katru dienu, cik vien spēju.
Pielēca kājās māsa no brāļa ceļiem kā dzelta, smagāk kā iepriekš sadusmojoties par neveiksmi. Piesita ar savu smuko kājiņu, iecērtot smukās dūrītes sānos un iebļāvās:
– Un tu arī ar pamācībām lien? Kurš gan lai lasītu man sprediķus, tik ne no tevis man tos klausīties! Zem sava deguna neredzi! Nesaproti, kā es tevi vienmēr apmuļķoju, cik un kad tik gribēju! Un še tev! Lien pie manis ar savu patiesumu ta’ prieku. Ko jūs, visi kopā prātā jukuši uzreiz, vai? Ko jūs, sarunājuši mani piemuļķot, ja? Noticēšu es jums, ka cilvēki jums dārgi un jūs viņiem kalpot gribētu. Padomā tik, pravieši atradušies! Priecīgi no biezokņa aizbēgt, tik kauns atzīties, ka laimīgi tēvu pamest un no māsas tikt vaļā, kura patiesību redz, ta katrā brīdī atklāt var. Prieku stulbenītis sprediķo, – viņa nerimās, ar vien negantāk smejoties, ar vien vairāk pieņemoties dusmās un azartā un redzot brāļa sejā, ka no viņa neko nepanākt ne ar glāstiem, ne ļauniem vārdiem. Tavam priekam kapeiku ir vērtība, ja tu esi cietsirdīgs egoists. Svešs večuks pasaka, redz, nu arī skrien pie svešiem, lai savējie izdzīvo, kā vēlās, lai sapūst tumšā kaktā. Toties mēs paši izpriecāsimies pa pilsētām! Ak, liekuļi, ļaunie, nelietīgie meļi, kas jums jūsu asinsradinieki!
Piecēlās jauneklis no akmens, uz kura sēdēja, un tumšāk par negaisa mākoni kļuva viņa brīnišķīgais vaigs.
– Jā, patiešām, tev taisnība, nabaga māsiņ, ka esmu līdz šim bijis pilnīgs muļķis. Bet tu man palīdzēji šajā brīdī atbrīvoties no akluma, ir atvērušās manas acis. Palīdzēji arī manai sirdij tu acumirklī novecot uz daudziem, daudziem gadiem. Pazina mana sirds vienu prieku un redzēja vienu laimi patiesumu cilvēkos. Neredzēja tā ne melus, un nebija tajā skumju. Man bija viegli vienmēr būt priecīgam un jautram šādos apstākļos. Tik tagad mana sirds saprata to šausmīgo cilvēkā: viņa melus un skaudību. Un sapratu es tagad, cik grūti saglabāt prieku, cik stingri jāturas, lai nenomirgotu prieks sirdī, kad meli sit un skaudība plosa pašu visskaistāko, kas tikai cilvēkam ir dots no Dieva. Vēl es sapratu tagad, ka dzīvs ir Dievs cilvēkā, kad viņš spēj noturēties, un neiekrist grūtsirdībā, ja ierauga otrā, kā iekšēja pūšana plosa viņa ārienes skaistumu. Mācība no tevis man, muļķītim bija nepieciešama. Visu savu mūžu slavēšu Žēlsirdību, kas atvēra man acis atbrīvoja no brīnišķā ilūzijas. Es sapratu, kas ir pats skaistākais cilvēkā un kas ir tikai tā apvalks. Ak, Kungs, kas ar mani būtu, ja ne šeit es būtu uzzinājis patiesību, bet tur, trokšņainajā pilsētā. Es būtu domājis, ka tikai tur cilvēkā mīt viss sliktais, ka tikai tur cilvēki pūst melos un kārdinājumā, bet šeit dzīvo viss svētais, par ko uzskatīju tevi. Tagad es sapratu, ka viss mīt cilvēkā, un ne jau apkārtne veido cilvēku, bet viņš rada savu apkārtni. Es sapratu, kādam izturīgam un vīrišķīgam ir jābūt, cik mierīgi ir jāpieiet darbiem un tikšanām, cik klusam ir jābūt iekšēji cilvēkam, lai viņa prieks nekad nenomirgotu. Es tikko biju tik ļoti skumjš, tik ļoti skumu par šķiršanos ar dzimtajām mājām un par visu vairāk par šķiršanos ar tevi. Tagad es sapratu, ka tikai tev vienai vēl turpina šeit dzīvot tēvs, bet sūta mūs, lai mēs norūdītos kalpojot cilvēkiem, kalpodami Dievam un Viņa diženajiem. Es protu tikai dziesmas dziedāt, un ar tām iepriecināt cilvēkus. Kāda laime, ka šeit, caur tevi, es sapratu, kas var dzīvot cilvēkā un cik tālu var būt viņš no iekšējas tīrības. Kā gan es spētu dziedāt, ja šis trieciens mani būtu trāpījis un es būtu noasiņojis tur? Mana dziesma iestrēgtu man kaklā. Tagad man ir laiks norūdīties. Un tici, ne uz mirkli neietrīcēsies man sirds, nedz mana balss. Par tevi es šeit nobirdināju manu pirmo dzīvē asaru. Lai tā būtu arī pēdējā! Es dziedāšu par godu dzīvei un priekam, es centīšos modināt cilvēkā visu to labāko, viņa mīlestību un žēlsirdību, viņa netiesāšanu un vienkāršību un nekad vairs negaidīšu no satiktā viņa dāvanas, bet nesīšu viņam savu stipro, visam gaišajam uzticīgo prieku. Ejam, māsa, Dievs tavs tiesnesis, un nevis es. Esi svētīta, kāda esi. Ja tēva tuvumā tu neizaugi gaiša, redzams, pašai tev ir savs ceļš jāatrod. Neviens to norādīt tev nespēs. Bet atceries, dārgā, nesāc nekādu jaunu ceļu ar meliem. Tu tajā nekā nesasniegsi, melos laimes nav ne tāpēc, ka tā grēcīga. Bet tāpēc, ka melis pats sevi iesēdina cietumā, pats sevi piekaļ pie staba ar ķēdēm.
–
Brālis mēģināja paņemt māsas roku un pateikt vēl kaut ko, bet meitene izrāva roku, asi iesmējās un iebļāvās:
– Lūk, vēl viens pravietis atradies. Trīs pravieši dodas uz pilsētu apgaismot cilvēkus un mācīt viņiem jaunu dzīvi. Ka tik neiesēdina tevi aiz restēm, cietumā, par tavu stulbeņa patiesību, atsūtīsi pie manis vēstnešus lūgties atbrīvošanu, tad atcerēšos es tev šito stundu. Visu tev atcerēšos un paņirgāšos par tevi ne mazāk, kā tu par mani šobrīd.
–
Un aizskrēja meitene, noslēpās no visas ģimenes un nevēlējās ne atvadīties no brāļiem, ne pavadīt viņus līdz pirmajam pagriezienam, kaut viss ciems, no maza līdz lielam, iznāca pavadīt trīs jaunos ceļiniekus.
Turpinājums sekos…