Iepriekšējās pasakas
Pasaka par Viedumu I
Pasaka par Viedumu II
Pasaka par Viedumu III
Pasaka par Viedumu IV
„Vai atceries, Apollon, kā dažus gadus atpakaļ tu sēdēji un šī paša soliņa, skumju domu pilns par šķiršanos ar mani? Toreiz mana balss tevi uzmundrināja, un norādīja tev ceļu, kā iet tālāk drosmīgi, neizrādot ne reizi bērniem savu grūtsirdību, kā iepotēt viņos ticību saviem spēkiem visās neveiksmēs un stiprināt viņos prieku ar savu mierīgumu. Tava uzticība maniem baušļiem nav sašķobījusies. Tu nesalūzi tādēļ, ka es, iedodot tev par bausli plašo, pūlim kalpošanas, pieredzi, sasaistīju tevi ar diviem nabadzīgiem bāreņiem un viņu pavadoni – suni.

Tagad tavi bērni ir pastāvīgi un lielas vienības savās mākslās, un tev ir pienācis laiks viņus atstāt, ļaujot viņiem, savukārt, kalpot ar skaistuma veidiem cilvēkiem, kā paši spēj un prot.

Lai tev nenotrīs sirds, atstājot bērnus, kurus mīli, kā savus vistuvākos radiniekus. Atstāj pēdējo, personiskas pieķeršanās, ilūziju un dodies uz turieni, kur tev norādīšu.

Nav uz Zemes māņticīgi svētu vietu. Bet ir vietas, kur daudzu praviešu, pašaizliedzīgu un tīru, ilgiem tīra prieka gadiem ir attīrījuši par daudz, daudz jūdzēm Zemes atmosfēru ap šīm vietām.

Uz dažām šādām vietām tu dosies un atstāsi tur Vieduma Evanģēlijus, kurus es tev norādīšu, kurus tu pats pierakstīsi. Daļu no tiem, ko tev norādīšu, tu iznesīsi cilvēkiem dziesmās un lūgsnās, ar tiem visur tikdamies. Vissvētāko tā īpašo daļu tu noslēpsi zem akmeņiem un zemes. To gaismas spēks būs redzams tiem, kuru sirdis būs tīras. Un daudz gadsimteņus tur apmetīsies tie, kas meklē Patiesību un Tās ceļus.

Nedomā, ka apejot pasauli, tu atstāsi manus baušļus noteiktām sektām un cilvēkiem, kuri redz Dievu šauri, vienos noteiktos cilvēku tērpos. Ne priekš taisnajiem, bet grēciniekiem, kas meklē un slāpst atbrīvoties, tu tos nesīsi.
Šeit tu sēdēji dažus gadus atpakaļ kā jauneklis, kurš nepazīst visu grēku un skumju bezdibeni, visu krišanas tumsu un cilvēku liekulību. Šeit tu piedevi un svētīji sievieti, kas tevi apšļāca ar lāstu un melu indi par atraidīto miesas mīlestību. Un kā tava sirds prata tai nespriest tiesu, bet pasniegt Vienotā mīlestības dāvanu, tā mana sirds saplūda ar tavējo Vienotā Mīlestībā, lai strādātu kopā ar tavu katru baltu dienu.

Kas netiesājis un piedevis ienaidniekam, piedevis ne no prāta, bet no visas dižās, samierinājušās Mīlestības – ir brīvs, un Dievs dzīvo un staro viņā.

Kas nepieņēmis ārēju dāvanu spožumu, bet atdevis dzīvi žēlojamam, saskatot viņā Mani, – ir brīvs, un Dievs dzīvo un staro viņā.

Kas atstājis ģimeni un sapratis mīlestību kā Mūžīgā kodolu katrā sastaptajā, kas nežēlojas par pagātnes svētlaimi, neskumst par tagadni, nešausminās par nākotni – ir brīvs, un Dievs dzīvo un staro viņā.

Dodies uz tām vietām, kuras tev norādīšu bezbailīgi, viegli, priecīgi. Ieliec tajās ceļu uz tiekšanos un atbrīvošanos apspiestajiem, lai spētu pietuvoties sapratnes laiks, kā savu dvēseli par draugiem-tuvākajiem atdevušais norok Gaismas sēklu, un kā dzimst jauns atbrīvošanās spēks cilvēkos.

Ne nastu es uz taviem pleciem uzveļu. Ne par nastu mans darbs ievijas tavās dienās, bet Mīlestības kausa skaistumu nesīs tavas rokas, lai es varētu dalīt citu cilvēku nastu un ciešanas. No Dzīves Kausa ielej Liesmu tajās vietās, kur apraksi Vieduma Evanģēlijus, lai vieglāk būtu cilvēkiem atvērt sevī sirds tīrību un sadzirdēt manu apgaismošanu.

Nekad nesauci tu mani, mans uzticamais dēls, bet rīkojies uz Zemes, kā es tev norādīju. Ne sapņos un solījumos bija tava uzticība man, bet vienkāršos ikdienas darbos. Atvēries tagad ir Prieks tevī. Dodies, izpildi manu uzdevumu un gaidi turpmākos norādījumus”.

Vairs ne tas Apollons, gandrīz bērns, sēdēja tagad uz soliņa, atminoties tālo dienu ainas, pirmo klejojošo priekšnesumu ainas, kad sastapa mazos bāreņus.
Zēns-vijolnieks, daudz kopš tā lika strādājis un mācījies, tagad pārsteidza pasauli. Meitenīte-dziedātāja un dejotāja, kļuva par slavenību. Bāreņi neaizmirsa arī savu novecojušo suni, redzēja viņā tagad vienu no saviem labākajiem draugiem un lutināja viņu, kā vien spēja, izpušķojot viņa eksistenci. Viņi pierunāja Apollonu apciemot to vietu, kur kādreiz ar viņu satikās, un sniegt koncertu tajā pilsētā, kur viņus tik cietsirdīgi uzņēma septiņus gadus atpakaļ.

Tagad uz soliņa sēdēja jauns, pieaudzis vīrietis, plecīgs, liela auguma un ar starojošu seju. Bet kaut kas tāds bija šajā jaunajā sejā, kas neļāva cilvēkiem viņa klātbūtnē brīvi izturēties, runāt viņa klātbūtnē par banālām lietām un lamāties. Katram gribējās noslēpt savu dzīvniecisko pusi un izrādīt pēc iespējas vairāk iekšējā skaistuma un sirsnības, kad Apollona starojošās acis un viņu skatījās.
Tagad, izdzirdot tēva balsi, kuru viņš nebija dzirdējis kopš tās tālās reizes, kad sēdēja šeit pirmoreiz un viņa sirds asiņoja, viņš viss bija burtiski pārvērties. Tagad viņam likās, ka tieši šo tēva aicinājumu viņš tikai arī vien gaidīja jau dažas dienas. Viņš saprata, ka viņa uzdevums, uzdevums, kas viņu aizkavēja pirms krietni lielāka rīcības plāna, tagad ir izpildīts.

Toreiz viņš nožēloja, ka viņam nav ģimenes, ka viņš ir vientuļš un bez pajumtes, – un dzīve iedeva viņam ģimeni, māju, ērtības. Viņš uzzināja visu personisko ģimenes dzīves laimi, un saprata, ka arī tā ir ilūzija, ka Mūžība nav tur, kur ir pārejoša laime, bet tur, kur dzīvo Viņa Pati. Bet dzīvo Viņa tur, kur cilvēks rada.

Apollona domas virpulī iztraucās cauri visu šo nodzīvotā laika pieredzi. Viņš saprata, ka cilvēkiem ir jāmeklē ceļu pie radīšanas, citādi viņi nosmaks tajā nāves atmosfērā, kas kļūst par valdnieci visur, kur beidzas brīvības un miera meklējumi.
Viņš saprata, kāpēc tēvam ir vajadzīgi Gaismas pavardi, kāpēc ir nepieciešamas vietas, kur dzīvo atbrīvojušies no kaislībām cilvēki, un jauns laimes un sajūsmas vilnis piepildīja viņa sirdi. Kāda viegla un niecīga viņam likās šķiršanās no bērniem, tādiem tuviem un mīļiem un vēl skaidrāk viņš saprata, kāpēc viņa tēvs neraudāja un neskuma, sūtīdams visus savus bērnus tālumā. Saprata Apollons, ko saskatīja tēvs katra dēla ceļā un Kam viņš kalpoja, atraujot viņus no savas sirds un dzimtās ligzdas.

Apollons jau gribēja celties augšā no soliņa un doties uz veco iebraucamo sētu, kas tagad bija pārtapusi par lepnu viesnīcu, kad viņu apturēja šallē ievīstīta sievietes figūra.

– Kungs, pažēlo, nāc man līdzi. Šeit netālu ir manu kungu māja. Es esmu veca, savas pašreizējās kundzes, kalpone. Re’, jau drīz būs apkārt septiņi gadi, kā mana kundze sirgst un vārgst no nevienam nesaprotamas slimības. Neviens ārsts nespēj viņai palīdzēt. Mums stāstīja, ka kopā ar vijolnieku ir atbraucis viņa ārsts, ka tu esi augstu izskolots lielās pilsētās. Nedusmojies, ka es iztraucēju tavu mieru. Manas kundzes vīrs tev pateiksies ar lielu naudu. Taču es, mūžīgā Dieva vārdā, tev lūdzu, nāc man līdzi. Mana kundze nekam netic un, kad es viņai stāstu par Dievu, lamā mani un jautā, kāpēc mans Dievs nav atbrīvojis mani no verdzības, kāpēc es neizlūdzos viņas veselību un palīdzību no Viņa? Apžēlojies, kungs, – raudot un nokrītot ceļos, sacīja sieviete. – Nē, necel mani augšā, ļauj man pabūt pie tavām kājām. Kā svētīgs siltums ieplūst manas sirds rētās, un mans senais grēks mani vairs nededzina. Pie visa vainīga esmu es viena, kungs. Biju es neparasti skaista, un nopirka mani mans vecais saimnieks savai meitai, kurai es iepatikos, pūram. Laipna bija mana jaunā saimniece, žēloja mani un mīļoja. Kādu laiku viss gāja labi, tak’ sāka manī vairāk un vairāk jaunais saimnieks ieskatīties. Aizgāja viss līdz tam, ka es paliku stāvoklī un piedzima man meita, mana pašreizējā saimniece. Nezinu es, kas notika manu saimnieku starpā, tikai otrajā dienā pēc dzemdībām paņēma no manis meitu, bet uz vakaru aizveda mani uz kungu māju, un es tiku iemitināta blakus manas labās saimnieces guļamistabai. Ilgi, ļoti ilgi es viņu netiku redzējusi. Jau palika meitenei divi gadi, kad ļāva man reiz ieiet pie manas kundzes. Ak, kungs, ilga kopš tās reizes ir pagājusi dzīve, bet tās nelaimīgās tikšanās minūtes joprojām ir manu acu priekšā. Sažuvusi, gandrīz pilnīgs skelets, dzeltena kā vasks, gulēja viņa uz gultas, un viņas acis spīdēja, kā starojošas lampas.

– Pienāc tuvāk, nabaga neuzticīgā verdzene, – klusi, klusi viņa man teica.

– Paņem šo kaklarotu. Neviens nezina, kāds ir tās vecums, tā ir dārglieta. Daudz asarām, vaidiem un žēlabām es to apraudāju, bet arī ar manu vislielāko piedošanu tā ir piesūcināta. Man to iedeva mana vecmāmiņa, sakot: „Tajā ir tava laime ieslēpta”. Ak, kā es raudāju, kad tu man atņēmi vīru. Spiežot manu kaklarotu pie krūtīm, es visu laiku prasīju: kur tad ir mana laime? No asarām un bēdām izžuva manas krūtis, un jo vairāk es cietu, jo skaidrāk es sapratu, ka nekāda laime nav mūžīga, tik viena labsirdība ir mūžīga. Un piedevu es tev, liku tavu meitu reģistrēt, kā manis pašas bērnu. Dzīvo ar viņu kopā manā mājā, paņem kaklarotu, lai tā ir tava laime un iemāca tev piedot un mīlēt tā, lai tu redzētu ne tikai tavu, bet arī citu laimi. Nāve ir jau atnākusi pēc manis. Nebiedē tā mani, un tu no tās nebaidies. Tā atbrīvos mani no ciešanām un atbrīvos tev vietu labākai dzīvei šajā mājā. Tikai vienu atceries: esi līdz galam uzticīga tiem cilvēkiem, kurus tu pati esi izvēlējusies, un iemāci viņiem mīlestības svētību. Viņa pasniedza man kaklarotu un nokrita bez elpas. Es domāju, ka viņa jau ir mirusi. Mani pārņēma šausmas. Es jau gribēju bēgt, kad ienāca saimnieks un paskatījās uz mani ar naidu. Pamanījis man uz kakla dārglietu, viņš metās man virsū ar kliedzienu: ”Jau apzagusi? Dod šurp, tūlīt!” Bet pēkšņi kundze piecēlās un ar kaut kādu, ne savu, sēcošu balsi pateica: „Ne viņa, bet tu mani esi apzadzis un viņu. Atdod viņai kaklarotu. Glabā meitas piedzimšanas noslēpumu un lai mana verdzene dzīvo pie viņas par aukli un zīdītāju tik ilgi cik dzīvos uz zemes.” Ar šiem vārdiem viņa otrreiz nokrita, lai vairs neceltos. „Ej pie sevis un neuzdrošinies šurp atnākt. Dzīvo, kā tava kundze pavēlējusi, bet netrāpies man acīs”, – skarbi noteica man saimnieks. Kopš tā laika dzīvoju es par aukli pie manas jaunās saimnieces, bet mīlestību, par kuru runāja nelaiķe, es iemācīt viņai nepratu. Mana dzīve jau vienmēr bija šausmīga tajās mājās, es baidījos lieku reizi iziet no istabas, bet kopš tā laika, kā saslima mana tagadējā kundze, es lūdzos tikai par nāvi un cenšos atrast kaklarotā mīlestības spēku, kuru man nodeva mana labā mirusī kundze. Iesim, kungs, varbūt tu izglābsi slimnieces dzīvību. Nāvē, tiesa, ir vieglāk, kā manā dzīvē, bet tāpēc, ka man bail, ka neatradīs dvēseles mieru nelaimīgā mana meita. Melnais naida dēmons, ļaunās mīlestības dēmons, es esmu pārliecināta, tur cieši viņu savos nagos, kā tas turēja un tur mani līdz pat šai stundai. Neatsaki apskatīt slimnieci, nāc man līdz, – raudāja sieviete, ķeroties Apollonam kājās.

Ar grūtībām piecēlis sievieti, viņš apsēdināja uz sola sevi blakām, paņēma viņas roku savējā un maigi sacīja:

– Nomierinies, draugs. Līdz tam brīdim, kamēr tu pilnībā nenomierināsies, mēs ar tevi nekustēsim no vietas. Jo ātrāk tu vēlies, lai atnāktu cilvēkam palīdzība, jo ātrāk tev jāatgūst pilnīga paškontrole, jāaizmirst par sevi un jādomā tikai par viņu. Tagad tu lūdz par meitu. Paskaties atpakaļ uz savu dzīvi. Pārstāj raudāt un padomā, kāpēc tu nespēji izpildīt savas nomirušās kundzes vēlējumu, kurai tu biji vistuvākā draudzene, kura tev uzticēja visus savus noslēpumus un kuru tu tik cietsirdīgi piekrāpi. Ja tu būtu viņai visā atzinusies, viņa būtu tev piedevusi. Un, ja arī jūsu mājā nedzīvotu laime, tad dzīvotu miers. Ja tu nebūtu savā sirdī glabājusi melus un neaprunātu savu kundzi viņas vīra klātbūtnē, jūsu mājās dzīvotu miers. Tu mīlēji un mīli meitu, bet viņa ir uzņēmusi sevī caur tavu pienu gan liekulību, gan skaudību, un aizvainoto lepnumu, un pārlieku jūtīgo patmīlību – vergu īpašību. Iesim. Piespied sev klāt kaklarotu un piesauc tev visu piedevušās dvēseles, aizgājējas visu mīlestību. Sajūti sevi šo vienīgo dzīves stundu brīvu no visām melu važām, ko tu pati un citi cilvēki tev ir uzlikuši, un stāvi Dieva priekšā, un tikai Dieva priekšā, it kā viss būtu pazudis, bet tu jau būtu mirusi un stāvi visa visuma, visā savā patiesībā, Viņa priekšā.

Apollons piecēla sievieti, kura bija pilnīgi nomierinājusies, un sekoja viņai jau atnākušās nakts tumsā. Ceļš izrādījās īss. Sieviete ieveda viņu mājā, kas gulēja mierīgā mierā dziļā tumsā, ieveda viņu ar iedegtu svečturi lielā, greznā, tik tikko izgaismotā un tukšā, istabā, un aizgāja aiz smaga priekškara, kas atdalīja tālāko istabas daļu.

Pēc dažām minūtēm viņa no jauna parādījās, uzaicināja viesi sev sekot, pieceļot viņa priekšā to pašu priekškaru, un klusējot ielaida viņu otrā pusē. Spēcīgs aromāts piepildīja gaisu, gaiss bija sastāvējies, smags, karsts. Vairāki svečturi ar aromātisko eļļu dega grezni iekārtotās, austrumnieciskās istabas stūros. Un neskatoties uz gaismu, kas dega vairākās vietās, istaba šķita tik tikko izgaismota. Apollons saskatīja uz augstas gultas guļošu nekustīgu sievietes figūru.

– Auklīt, vai tā esi tu? – atskanēja balss no gultas.
Balss bija vāja, un Apollonam šķita, ka viņš jau reiz kaut kur ir dzirdējis šo, sauso un aso, balsi.
– Es atvedu tev jaunu ārstu, kundze. Par viņu šeit visi runā, ka viņš ir augstu skolots un daudziem ir palīdzējis, – neparasti maigi un glāstoši atbildēja auklīte.
– Tu kļūsti aizvien muļķīgāka ar katru dienu, ne tikai katru gadu, – ar milzīgu sarkasmu atbildēja kundze. – Cik reižu man nepieciešams tev atkārtot, ka es nevēlos redzēt nekādus dakterus un man ir pietiekoša pieredze, lai zinātu viņu īsrocību manā slimībā. Taču gaišreģi tu atvest man nespēj. Atvainojies savam dakterim, ved viņu projām. Par traucējumu palūdz vīram samaksāt, – neatverot acis, turpināja slimniece.

Apollons piegāja pie viena no svečturiem, paņēma to rokās un pacēla augstu virs slimnieces galvgaļa. Pēkšņi izgaismota ar spožu gaismu, slimniece plaši atvēra acis un strauji piecēlās gultā. Spriežot pēc naidīgās sejas izteiksmes varēja sagaidīt smagus vārdus jaunajam dakterim, kurš uzdrošinājies iztraucēt mājā ieviesto kārtību. Bet jau pirmais skatiens, kas uzmests uz ienākušā seju, aprāva viņas teikumu. Ieurbjoties viņa sejā ar nekustīgu skatienu, slimniece iekliedzās:
– Tu? Tu? Vai tas ir iespējams? Tak’ visa mana slimība – tas esi tu, ļaunais dēmon! Kā uzdrošinies tu pārkāpt manu slieksni? Lasies projām vecā muļķe! – uzbļāva viņa auklei, norādot tai uz durvīm. – Neuzdrošinies šurp ienākt, kamēr es tevi nepasaukšu. Ja kāds šeit ienāks, kamēr es runāju ar šo cilvēku, tava galva ripos.
Pazemīgi paklanījusies savai bargajai kundzei, aukle uzmeta lūdzošu skatienu viesim un klusām izgāja no istabas.
– Tu, kādēļ šurp ieradies? Vai zināji, kurp tiec vests? – vērsās slimniece pie Apollona.
Nolicis svečturi vietā, pēdējais atgriezās pie sievietes gultas un teica:
– Es nezināju, kur mani ved un ko es šeit sastapšu. Taču es zināju, ka eju pie sirgstošas dvēseles, tāpēc arī atnācu.
– Tad, lūk, kā! Tu noteikti sapņoji sastapt jaunu skaistuli, un cerēji nolasīt viņai sprediķi, – indīgi iesmējās slimniece. – Vari papriecāties par savu roku darbu. Kur mana jaunība? Kur manas krāsas? Aiz ilgām, aiz burvestības, ar kuru tu mani apbūri, es visa izžuvu. Papriecājies tagad par savas rīcības sekām! Tu meti man ugunīgus skatus, apbūri ar tiem, bet pēdējā brīdī nobijies un aizbēgi, pamezdams mani. Labi, ka tu ieradies pats. Es tik un tā biju nolēmusi tevi uzmeklēt un iesēdināt cietumā aiz restēm par burvestību.
– Man ļoti žēl, nabaga sieviete, ka tu visu laiku esi palikusi tajā ļaunumā un naidā, ar ko aizgāji no dārza septiņus gadus atpakaļ. Vesela mūžība ir aizritējusi kopš mūsu pirmās tikšanās, bet tu neesi izkustējusies uz priekšu, un viss tev apkārt runā par naidu. Padomā, kam, sākot no sevis pašas, ir kļuvis priecīgāk vai vieglāk dzīvot no tā, ka tu savu kļūdu centies pierakstīt man vai manai burvestībai. Ja mans mērķis būtu izveidot sev karjeru ar bagātas ģimenes un nama palīdzību, arī tad es nespētu dalīties ar tevi mīlestībā, tāpēc, ka tu gribēji uzcelt savu laimi uz bāreņu nelaimes, tikšanos ar kuriem man atsūtīja dzīve. Es esmu tālu no domas tev kaut ko pārmest. Vēl tālāk es esmu no vēlmes rakāties pagātnē, kuras vairs nav. Ja es par to tagad ierunājos, tad tikai tādēļ, lai paskaidrotu tev, ka es ne reizi neredzēju tevi savu priekšnesumu laikā. Un mani ugunīgie skatieni, ja tie tev tādi izlikās, bija veltīti tām dziesmām, kuras es dziedāju, tām darbībām, kuras es darīju kopā ar maniem mazajiem māksliniekiem, un man neatlika laika nodarboties ar publikas apskatīšanu. Gan dziesmās, gan priekšnesumos es izdziedāju mīlestību un prieku manam tēvam, kurš sūtījis mani izpildīt vienu no saviem uzdevumiem. Ja es censtos izskaidrot tev, kāds ir šis uzdevums, tu tajā nekā nesaprastu. Bet saprast, ka, lai izpildītu kaut kādu nebūt dzīves uzdevumu, cilvēkam ir no savu dienu pieredzes jāzina, kas tas ir – pašaizliedzīga mīlestība, – to tu spēj un tev to vajadzētu saprast.

Asi smiekli pārtrauca Apollonu.

– Vai sprediķa pie soliņa turpinājums? Muļķis, bija nožēlojams āksts, izsitās skolotos dakterīšos un tiecies tagad kļūt man par ne mazāk nožēlojamu un liekulīgu morālistu?! Tad tādēļ man dzīve iedeva otro tikšanos ar tevi! Indi sirdī tu man ielēji, ar nāvīgu zāli pieplūda visas manas vēnas, ne barība, ne greznība mana, ko es tā mīlēju, nekas nespēj mani izklaidēt, ne nomierināt, nedz atpestīt no tava neciešamā tēla. Tavs ienīstamais augums dienu un nakti izdedzina manas smadzenes, kaltē manu ķermeni, izrauj matu pa matiņam no manām bizēm. Un tu uzdrošinies runāt par pašaizliedzīgu mīlestību? Jā tāda ir tava nostāja, tev vajadzēja pamest visu un dzīvot pie manis. Tu liekulīgais cilvēk, visi tavi vārdi par mīlestību un palīdzību ir nekas cits, kā izdilušas vecas monētas, ar kurām tu žvadzini, kārdinot nelgas.

– Es strīdēšos ar tevi. Katra cilvēka diena – tā ir viņa rīcība tajā, nevis vārdi. Uz tevi skatoties, redzot tavu nelaimīgo situāciju, es redzu arī tavu rīcību visos šajos gados, un tai es neesmu tiesnesis. Ja tu gribi redzēt manu rīcību pa šiem gadiem, gribi spriest kaut par dažiem manas pašaizliedzīgās mīlestības augļiem, atnāc rīt uz koncertu un paklausies manus mazos bāreņus. Ja tu vispār seko līdzi kaut kādām jaunām vērtībām mākslā, tu noteikti būsi dzirdējusi vārdu Monko, zem kura uzstājās mans atradenis, tagad slavenākais vijolnieks, ar savu māsu, ne mazāk slavenu dziedātāju un dejotāju. Ja tu patiesi nolemtu noklausīties viņu koncertu, mans padoms tev: pavēli iznest sevi no šīs šausmīgās smacības svaigā un tīrā gaisā un iedzer sešas reizes diennakts laikā, lūk, šos pulverīšus. Tas tevi stiprinās, iedos tev miegu, bet svaigais gaiss aiznesīs daļu indes, ar kuru tu sevi esi saindējusi, ieelpojot smacējošo, savu smaržu aromātu.
Apollons nolika uz galda mazu lādīti ar pulverīšiem, kuru izņēma no kabatas, paklanījās saimniecei un izdarīja dažus soļus durvju virzienā, kad slimniece atkal ierunājās:
– Pagaidi, es nespēju noticēt, ka liktenis man atveda tevi atkal priekš sprediķa. Tev ir man jāpalīdz. Noņem no manis savu burvestību, es no tās mirstu. Vai tiešām šajā brīdī nesaproti, ka ne naids pret tevi mani pazudina, bet neprātīga, ne ar ko nenomierināma mīlestība. Nav mirkļa, nav ieelpas, nav saules gaismas stariņa un maizes, kuri nebūtu piesūcināti ar vēlmi tevi ieraudzīt, velmi, lai tu mani mīlētu…
– Padomā, vai ir jēga tavos vārdos? Ja tu mani mīlētu tā, kā saki, mērķtiecīgi, uzticīgi, līdz galam, vai tu spētu apprecēt citu? Ja mīli, ir tikai viens un citu nav. Ja saki, ka mīli vienu, bet dzīvo ar citu, pārbaudi sevi, un tu sapratīsi, ka nevienu, izņemot sevi pašu, tu nemīli. Un tā arī tas ir, nabaga draugs. Tu vienmēr esi mīlējusi un mīli tikai sevi un tāpēc nekur un nekad nevari atrast laimi un mieru. Ja arī turpmāk tu turpināsi tik pat stūrgalvīgi uzstāt uz vienu un to pašu, joprojām tāpat turpināsi savu strīdu ar Dievu un likteni, tu tikai nomērdēsi sevi, nodzīvodama savu dzīvi bez jēgas pārējai pasaulei, par nelaimi un ciešanām sev pašai tāpat kā apkārtējiem. Pārstāj domāt, ka tu esi slima. Tu esi nospiedusi savi ar domām par sevi vienu, bet cilvēks ir tā veidots, ka vienas patmīlības indē viņš dzīvot nespēj. Cilvēkam ir jābūt iespējai mīlēt kaut ko paralēli sev, lai atbrīvotu savā organismā vietu no egoistiskām domām, citādi viņš nosmaks no indes, kam vārdā – patmīlība, bailes, iemīlēšanās sevī, iedomība. Piedod. Tagad man jāiet. Tu tik un tā pagaidām mani nesapratīsi. Bet ja paklausīsies koncertu un vēlēsies vēlreiz mani sastapt, atsūti pie manis savu nelaimīgo māti-verdzeni, kurai tev jau sen vajadzēja dot brīvību.
– Labi, lai notiek pa tavam. Pamēģināšu iedzert tavus pulverīšus un paklausīties tavu mūziku. Diez vai ir tāda burvju mūzika, lai cilvēki no tās izveseļotos. Bet lai, es atnākšu. Bet mana verdzene man ir aukle, vienkārša aukle, nevis māte-verdzene, kā tu izsakies, kaut uzticīga man līdz nāvei.
– Izmēģini laimi uzreiz vairākos virzienos. Ieskaties vērīgāk savā verdzenē, kuras seju tu pat labi nepazīsti, kaut visu dzīvi viņa ir tev blakus. Var gadīties, arī šeit no patmīlības atbrīvotām acīm, uzmanīgi padomājot par viņu, nevis par sevi, tu atklāsi kaut ko sev negaidītu un jaunu.
– Mīklas liec man minēt, – nogurusi, teica slimniece. – Ej, es pacentīšos izelpot indi, ja tā ir mana pašas, ne tavējā. Tik baidos, ka visas tās ir tavas fantāzijas un, visdrīzākais, tavs spēlmanītis nav labāks par jebkuru nabadzīgu klaunu.
Viņa uzsita ar āmurīti pa mazu gongu, un aukle ienāca istabā, ar šalli piesedzot savu seju.
– Pavadi viesi un atgriezies ar četriem vergiem. Es vēlos šonakt gulēt uz plakanā jumta, – nervozi iesmējusies, viņa pateica kalponei.

Atstājis slimnieci, Apollons atgriezās atkal dārzā. Viņa domas aizjoņoja pie viņa māsas, kuras balss un rakstura skarbums viņam skaidri atgādināja pirmo un arī otro reizi šī naksnīgā tikšanās.

Atkal viņa domas atgriezās pie tēva. Kādēļ tēvs aizsūtīja plašā pasaulē visus savus dēlus, bez kuriem viņa dzīve palika tukša un nabadzīga, un paturēja meitu, kuras domas, uzvedība, ideāli un nolūki nesakrita ne ar vienu mirkli viņa darbā cilvēku labā? Kādēļ tēvam, gandrīz pilnīgam cilvēkam, bija tāda cietsirdīga, tikai saviem mērķiem kalpojoša meita?

Apollons no jauna pārdomāja savas tikšanās pa šiem gadiem. Cik daudz klosteru viņš redzēja! Cik daudz sektu un dažāda veida reliģiju viņš nesastapa! Un visur visi teica, ka meklē Dievu, meklē Viņa ceļus, bet viņu vārdi lidoja, kā uzmācīgas mušas, neatspoguļojot sevī sirds rīcību.

Reti viņš sastapa cilvēkus, kuri nerunāja augstus vārdus, bet spēja pasniegt ikvienam sveiciena smaidu. Un, satiekot tādus, Apollons vienmēr zināja, ka viņu mīlestība – ir dzīvs spēks, ka cilvēki kļūst možāki viņu klātbūtnē un aiznes tālāk šo viņu smaidu kā savu labsirdību.

Kādēļ cietsirdīga meita dzīvo pie labsirdīga un vieda tēva? Ko nozīmē šāda tikšanās dzīvē?

Un Apollons nespēja rast atbildi. Viņš turpināja vien iet uz priekšu un nepamanīja, kā ir iznācis no parka uz pļavu, pamanīja netālu ugunskuru un devas uguntiņas virzienā. Pie ugunskura sēdēja vecs, vecs vectēvs un maigi centās pierunāt savu suni neriet pa tukšo uz garāmgājēju, tāpēc, ka tas ir cilvēks labsirdīgs.

– Bet kā tu vari zināt, vectētiņ, ka es esmu labsirdīgs cilvēks? Varbūt es esmu ļoti ļauns, pat laupītājs?
– Nē, draudziņ. Es esmu vecs un gandrīz akls. Bet cilvēkus esmu redzējis daudz. Kad nāk labsirdīgs, viņš viss staro. Un elpot viņa klātbūtnē viegli. Bet iet ļauns – tumsa viņam visapkārt, un visi viņa sirds mošķi, visi meli, tā arī ložņā aiz viņa un viņam apkārt, pat smaka no tiem degunā cērtas. Būsi vecs, pats to ieraudzīsi, mošķus tos cilvēku. Tu esi jauns, un spriežat jūs visi jaunie tā: skaists – tātad labs. Nē, tu neskaties, jauns būdams, ka meitene ir skaista, tātad dvēsele viņai ir laba, un patiesība viņā dzīvo. Neskaties arī uz to, ka dzīvo viņa blakām augstam un viedam tēvam un labiem brāļiem. Gadās, dzīvo meita mierīgā ģimenē tikai tādēļ, lai viņas sirds mošķi nenožmiegtu viņu pašu, un no tēva vieduma un arī no brāļu gaišuma kļūtu bezspēcīgi galīgi pazudināt meiteni.

Brīnumaini šķita Apollonam, ka nespēja viņš atrast atbildi uz saviem jautājumiem, bet, lūk, nejauši satikts večuks, nabadzīgs vectētiņš, atbildēja viņam, kaut jautājumu savu nebija tam uzdevis. Piesēdās Apollons blakus vectēvam, sagribējās viņam uzzināt, kāpēc vecais cilvēks ir vientuļš un bez mājām.

– Sēdies, sēdies brālīt. Lūk, laikā paspēja mana putra – nenoniecini, ļauj padalīties ar manām vakariņām, – laipni teica vectētiņš, piestumjot tuvāk Apollonam savu izdilušo segu un atbrīvojot vietu tuvāk pie uguntiņas.
– Paldies vectētiņ, es neesmu izsalcis, bet pasēdēt tavā tuvumā, ja atļausi, labprāt pasēdēšu. No tiesas tu mani pārsteidzi. Gāju es un domāju: kāpēc meitene, skaistule no skata, bet cieta sirdī, dzīvo pie vieda un labsirdīga tēva? Bet ņēmi un bez manas jautāšanas atbildēji.
– Vai redzi, teicu jau tev, ka liels vecums, ja tu centies Dievam kalpot, atklāj satiktā cilvēka domas. Tiklīdz tu pienāci, ieraudzīju es meiteni, par kuru tu domāji. Ieraudzīju arī māju tavu un tavu tēvu tajā. Taču meitenes tur vairs nav, aizbēga no mājām, bagāta tagad, bet miera viņā nav joprojām.
Vēl vairāk izbrīnījās Apollons un pavaicāja:
– Kā tas pie tevis atnāca, vectētiņ, ka tu pa gabalu redzēt vari?
– Nu, visu pēc kārtas tev nemaz neizstāstīt, brālīt. Dzīvoju es ilgi par palīgu vienā klosterī. Un mūks, kuram es kalpoju, nekad ne ar vienu nerunāja, tik krelles skaitīja un lūgsnu klusu čukstēja. Un lūgšanu ar tikai vienu un to pašu. Un tā viņš to pastāvīgi čukstēja, ka pieradu es pie tās strādāt. Vai skaldu malku, vai putru viņam vāru, vai drēbītes viņa jeb arī savas laboju, visa viņa lūgsna vienkārša, kā viļņa šalkoņa, ausīs skan. Un sāku es ievērot, ka mans mūks sāk biežāk man uzsmaidīt. Bet, tā kā runāt viņš nemīlēja, klusēju arī es. Gadās, viņš pasmaida, nu un es viņam paklanos, viņš vēl platāk pasmaida un māj man ar galvu. Reizēm viņš apklust un stundām ilgi kā sastindzis sēž. Nu un es arī pieklustu, paņemu viņa krelles un atkārtoju viņa lūgšanu. Reiz atjēdzies pēc šādas klusēšanas, un tad saka man: „Rīt es miršu. Bet tu stingri zini, ka nāves nav, tikai cilvēki tā to nosaukt ir izdomājuši. Paņem manu spieķi, manas krelles un ej no šejienes. Ja dzīvosi tīri, es vienmēr būšu ar tevi, un katram cilvēkam tu zināsi ko pateikt. Es tev parādīšu to cilvēku domas, kuriem tev vajadzēt kaut ko pateikt. Un dzirdēsi tu manu balsi – kā, kam, ko teikt. Ej, nemeklē sev pastāvīgu mājvietu, atceries, ka nāves nav. Ir Dzīve mūžīga, Vienota. Tai kalpo katrā cilvēkā. Kad pienāks tev laiks atstāt Zemi, ieraudzīsi mani, ja kalposi uzticīgi Dievam katrā dzīvā dvēselē”. Ilgi es tagad klejoju, un nekur man nav nācies nepareizi nodot mana labsirdīgā mūka vārdus, viņš ir mans uzticamais pavadonis visur. Tikai kaut kur apstājos – vienmēr, vienmēr atnāk cilvēks, un, nejautājot pats, saņem savu atbildi. Tev liek nodot mans skolotājs: „Ja gāji ar uzticību, nonāksi ar mīlestību. Domāji tu, ka, proti, tikai dziedāt, bet saprati, ka arī dziesma tava ir – Mīlestība. Nedomā par to, kādēļ tev ir vēlēts īpašās vietās Vieduma likumu atstāt. Zini, ka tajās vietās visasiņainākie kari notiks ne reizi vien, un tur arī Viedums izveidos glābiņa paslēptuves cilvēkiem. Tavā priekšā ir trīs ceļi: miers, labsirdība, prieks. Bet tie visi savienojas Mīlestībā. Un tas, kurš var iet pa mīlestības ceļu, – tas uz sevis visas zemes milzīgās ciešanas uzzinās. Bet viņš arī ir vistīrāko uguni savā kausā cilvēkiem iedos. Ej no šejienes. Nekavējies. Nedomā par to, kā dzīvos tavi bērni. Dzīve katram – ir tikai viņa paša formā. Un neviens nevar tai palīdzēt līdz tam brīdim, kamēr cilvēkā dzīvo viņa kaislības, stiprākas par mīlestību. Ej, saņemies. Nedomā tagad par laicīgām tikšanās reizēm, jo uzdevums tagad tev ir cits. Bet pie saviem bērniem un ļaunās sievietes aizsūti manu vectētiņu, es viņam visu pateikšu, kā ar viņiem runāt. Viņš tiem palīdzēs”.

Ar pārsteigumu skatījās Apollons runājošā vectēva sejā, un šī seja bija arī pilnīgi savādāka – gaiša, starojoša. Ne mirkli nešauboties par vectēva vārdiem, Apollons pasēdēja vēl mazliet viņam blakus, kamēr tas apēda savu putru, palīdzēja viņam salikt viņa vienkāršo mantību maisā un aizveda viņu uz savu istabu jaunajā viesnīcā, kur visi gulēja ciešā miegā. Noliekot gulēt vectēvu, Apollons uzmeta plecos apmetni, paņēma liru, mazliet maizes un naudu un izgāja no mājas.

* * *

Ilgi gāja Apollons kopā ar karavānu, nokāpis no itāļu kuģa, un nonāca beidzot Gangas upes krastā. Un vēl tālāk nācās viņam doties, kamēr viņš nesameklēja vajadzīgo vietu Indijas mežos. Šeit viņš pēkšņi izdzirdēja tēva balsi: „Pēdējo Vieduma Evanģēliju noliec bedrē kalna pakājē, noslēp zem akmeņiem un atgriezies pie manis. Šajā vietā būs Kopiena, kas pasargās cilvēkus šausmīgos laikos. Un uz šo Kopienu varēs atnākt cilvēki pa dažādiem ceļiem, reliģijām un meklējumiem, bet tikai tie, kuru prāti un sirdis būs saplūdušas harmonijā. Toties tie spītnieki, kuri nespēs cauri savu dzīvju mūžiem un mūžiem nonākt līdz harmonijai, tie dzīvos tālākās vietās no šejienes, kur jau nav vairs tavs uzdevums nolikt manus baušļus. Atgriezies mājās, esi svētīts. Kā biji tu uzticīgs man šajā dzīvē, tā nostiprināsies tava uzticība arī dzīvē nākamajā, kur Uguns kauss būs tev vienāds ar zemes nāvi.”
Visu atpakaļ ceļu Apollons veica dziļā domīgumā, un neviens tagad neatpazītu izdēdējušajā, noplīsušajā ceļiniekā to jautro skaistuli jaunekli, kurš izgāja reiz ar liru no tēva mājām.

Bet ceļinieka askētiskā seja bija kļuvusi neparasta, gaiša no miera, viņa maigais skatiens uzmundrināja par izmisušos, un nokļuva viņš līdz mājām, ejot ļaužu pateicības svētīts, kā starojošā sfērā.”

„Tu, kas lasi šo grāmatu, jo tālāk tu ej savās zināšanās, jo vieglāk tev ir jāsaprot, kas ved tevi pa ceļu un kā tu vari ņemt dalību kopējā visuma dzīvē.

Tikai tas ieiet visuma dzīvē, kurš ir iemācījies ne tikai Dievu redzēt katrā cilvēkā, bet to nolasīt arī savā ikdienā.

Taču tas, ka ir iemācījies paklanīties sastaptā cilvēk Ugunij, nonāks saskarē ar tiem, kas iet pa priekšu savam gadsimtam kā sava laika vadītāji un Meistari.

Tas, kurš nonācis līdz šim pakāpienam, vairs neatgriežas ierindas iemiesošanās, bet pāriet uz ģēniju ceļa un iet tālāk, To vadīts, Kas nav redzami tiem cilvēkiem, kas nespēj savaldīt savas kaislības un kļūt par sevis paša pavēlniekiem, kas nespēj saglabāt pilnīgu paškontroli visos Zemes dzīves brīžos.

Tu, kas izlasīji šīs rindas, saproti vēl vienreiz: nav noslēpumu, nav pakāpju, nav nosacītas rīcības iedalītas augstākajos un zemākajos. Ir tikai atbrīvotā Griba-Mīlestība, atbrīvota no ilūzijām redze, atbrīvots no skumjām Prieks.”