Iepriekšējās pasakas:
Pasaka par Viedumu I
Pasaka par Viedumu II
Pasaka par Viedumu III
Jaunākais brālis gāja ilgāk par visiem, tāpēc, ka jau pirmajā naktī viņš sastapa trīs bezpajumtniekus, kuriem tad arī pievienojās.Nepaspēja viņš noiet ne piecas verstis, kā sadzirdēja pār zemi pārlaidušās nakts tumsā kādas klusas raudas, kā viņam izlikās bērna. Apstājās ceļinieks, ieklausījās un devās, nogriezies no lielceļa, uz koku puduri. Viņam pretī izskrēja mazs sunītis, apošņāja viņu, palecās, nolaizīja roku, un iesmilkstējies, aizskrēja pa priekšu, it kā lūdzot viņu tam sekot. Ejot aiz sunīša, zem kāda ziedoša aromātiska krūma, viņš ieraudzīja meitenīti ap gadiem desmit, kas uz saviem ceļiem turēja bērna galviņu, un rūgti raudāja.
– Par ko tu raudi, mīļā meitenīt? – pavaicāja viņš, noliecies pie bērna un maigi noglāstot galviņu.
–
Acīmredzot visu savu bēdu pārņemta, neko nesadzirdējusi un nepamanījusi, meitenīte satrūkās, pacēla savu saraudāto sejiņu, pār kuru straumēm plūda rūgtas asaras, kuras apgaismoja pa mākoņa maliņu atspīdējušais Mēness stars, un teica:
– Mans brālītis mirst, paskaties, viņš jau neko man vairs neatbild. Bet bez viņa es, un mūsu suņuks Baltītis arī nomirsim. Mēs tik no tā dzīvojām, ka mans brālītis spēlēja vijoli, es dziedāju un dejoju, bet Baltītis lēkāja un rādīja trikus, kurus mēs ar brāli viņam iemācījām. Šodien mums nepalaimējās. Mēs neko nenopelnījām, un neviens mums neiedeva naktsmājas. Es domāju, ka mēs tiksim līdz pilsētai pa gaismu, bet mans brālītis ir tik ļoti novārdzis, ka tik tikko varēja paiet, un nakts mūs pārsteidza šeit.
–
To visu meitenīte teica raudot, un tik tikko varēja saprast viņas šļupstus. Ceļinieks apsēdās uz zemes viņai blakām, atsaitēja savu silto apmetni, noguldīja uz tā nabaga zēnu, paliekot viņam zem galvas savu mazo spilventiņu, kuru viņam tēvs vēlēja paņemt līdzi no mājām un kuru viņš negribēja ņemt, uzskatot sevi par pāri nepieciešamībai pēc spilvena ceļā. Tagad viņš pasmaidīja, noliekot uz tā puisīša galviņu, un domās pateicās tēvam, kuram nācās divreiz atkārtot savu rīkojumu.
Ieklausoties vājajā, bet mierīgajā zēna elpā, viņš maigi teica joprojām raudošajai meitenītei:
– Neraudi, meitenīt, tavs brālis nav miris, viņš vienkārši ir noguris no neēšanas un darba. Man ir piens, maize un olas. Tūlīt visi būsiet paēduši. Tu iedzer pagaidām aukstu pienu, uzēd maizi un pabaro Baltīti. Es pacentīšos salasīt žagariņus un zarus, iekursim ugunskuru, uzvārīsim tavam brālim un visiem putru. Aizmirsti par savām bēdām. Tagad es esmu ar jums, un viss būs labi. Tu taču esi drosmīga meitene, lūk, arī nerādi asaras par piemēru nevienam. Savādāk pamodīsies tavs brālis un arī sāks raudāt, bet Baltītis tāpat, redzi, smilkst. Saņemies, noslauki asaras un pabaro steidzīgāk suņuku un paēd pati.
–
Jauneklis piecēlās, lai dotos pēc žagariem iekuram, bet viņu aiz drēbēm aizturēja maza bērna rociņa.
– Tu taču no Dieviņa pie mums atnāci? Tu taču esi Eņģelis glābējs? Tu taču tagad no mums neaiziesi? Neatstāsi mūs vienus? kautrīgi jautāja meitenīte.
–
Jautri iesmējās jauneklis par bērna naivumu, paspieda trīsošo rociņu, noglāstīja bērna galviņu un teica:
– Tici, tici no visas sirds, stipri, līdz galam, ka nav pamestu cilvēku uz pasaules. Visi atradīs savu laimi, ja uz to ies, godīgi strādājot. Tici, cik vien spēj. Nav svarīgi, kas es esmu. Svarīgi, ka tikšanās ar mani ir atnesusi tev prieku un lai tu un tavs brālis kļūtu možāki, jautrāki un laimīgāki. Ēd, pabaro sunīti, un ne par ko vairs nedomā. Ja reiz es teicu, ka eju pēc malkas, es to atradīšu, un mēs gatavosim vakariņas. Skaties, vairs neraudi.
–
Drīz nakts aizbildnis atgriezās ar malku, jautri uzliesmoja ugunskurs, sasildīja bērnus un suni, un, kad pamodās zēns, viņam jau bija gatava silta putra.
No pārsteiguma izsalkušais zēns ilgi nespēja aptvert, ka redz siltu putru ar sviestu ne sapnī. Un pats Eņģelis glābējs, kurš bija atteicies ņemt ceļā krājumus, bija pateicīgs brāļiem, kas uz to uzstāja, un viņa prieks nebija mazāks par viņa izbadējušos ceļabiedru prieku.
Kad sasilušie un paēdušie, siltā apmetnī ietītie nabaga klaiņojošie muzikanti aizmiga kopā ar savu suni, piespiedušies pie sava glābēja, pats glābējs sāka apdomāt savu tālāko rīcības plānu. Cik ļoti laikā iederējās pirmā tikšanās! Nevienam viņš nevarētu būt tik ļoti noderīgs ar savu liru un dziesmām, kā šiem trūcīgajiem nabadziņiem.
Atcerējās viņš par savām mājām, savu tēvu, jautro bērnību, par savu māsiņu. Cik bieži viņš centās iemācīt savas dziesmas un izklaidēt viņu ar tām! Bet katru reizi tā ar vilšanos pārtrauca viņu, sakot, ka bērnu rotaļas viņai ir apnikušas, ka viņu mājās tik bieži dzied un smejas, ka viņai jau noriebušās gan dziesmas, gan smiekli.
Atcerējās viņš arī tēva vārdus, kurus tas bieži teica, paskatījies uz saviebto meitas sejiņu: Nabaga bērns! Tikai ļaunie nepazīst dziesmas un smieklus.
Un tagad atcerējās ceļinieks, kā mocījās tēvs, redzot vienmēr sadrūmušo meitas seju. Tagad viņš atcerējās, nomierināto un iemigušo bāreņu tuvumā, arī savas sirds sāpes, vilšanos un triecienu, kuru sagādāja viņam tās vārdi.
– Ak, kaut spētu es visu savu dzīvi nest cilvēkiem mierinājumu un prieku, kā šajā brīdī. Ja cilvēku domās paliktu pārliecība un možums no tikšanās ar mani, kā šajās mazajās sirdīs, kas piespiedušās man cieši klāt šajā pirmajā naktī. Lai svētīta ir šī mana tikšanās! Aust Saule! Nodziedāšu es šo pirmo tikšanos, lai mana slavēšana lido pasaulē, varbūt kādam kļūst vieglāk no manas dziesmas. Sadzirdi mani, mans viedais tēvs, un pamāci jaunajai dzīvei!
Un, paņēmis liru, paskatījies un mierīgi guļošajiem pie viņa kājām bērniem un suni, iedziedājās jauneklis, nesot savu sveicienu austošajai dienai. Par visu viņš, likās, aizmirsa. Viņš dzīvoja tikai ar visu domas spēku šajā brīdī, skaistumā, viņš lūdzās tik par vienu: dzīvot, vienojot cilvēkus skaistumā, modināt sirdīs nepieciešamību pēc tās. Nepieciešamību dzīvot harmonijā.
Pabeidzis dziesmu, ceļinieks paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka no abām pusēm viņam blakām stāv uz ceļiem bērni, salikuši rociņas kā lūgšanā, bet pie pašām kājām stāv sunītis, pacēlies pakaļkājās un aizkustinoši mājot ar priekšējām. Jautrais ceļinieks jau bija gatavs sākt smieties, kad izdzirdēja meitenītes balsi:
– Tagad es pilnīgi noteikti zinu, tēvoci, ka tu esi Eņģelis glābējs. Tikai eņģelis var dziedāt tā. Ak, ja es spētu iemācīties šo tavu dziesmu! Tad noteikti, cilvēki vienmēr dotu mums maizi un nedzītu mūs naktī laukā no mājām. Kā tu domā Monko, vai es spēšu iemācīties dziesmu? vērsās viņa pie brāļa.
– Nē, Fannija, tā tu nodziedāt nekad nespēsi, – atbildēja zēns. Bet tu neskumsti, es visu dziesmu iegaumēju, un varēšu to nospēlēt cilvēkiem uz vijoles, tēvocis pateiks tev vārdus, un tu tos dziedāsi pa-savam. Tēvoci, vai eņģeļi nedusmosies, ja mēs tavus vārdus dziedāsim? pilnīgā nopietnībā pavaicāja viņš negaidītajam ceļabiedram.
– Dumjie, mani bērniņi, izmetiet no galvas pasakas, – jautri smejoties, viņš atbildēja Monko. Dzīve nav pasaka, un jūs to ļoti labi zināt pēc pašu pieredzes, kaut mazas, bet skumjas. Es esmu tāds pat cilvēks, kā jūs, man arī tāpat nav māju kā jums, un es ceļoju tāds pat klaiņojošais muzikants kā jūs, bez naudas un maizes. Dzīve, kura vienmēr zina, ko dara, atsūtīja mani pie jums, un jūs pie manis, lai mums kopā būtu vieglāk un vienkāršāk dzīvot uz pasaules. Izmetiet no jūsu mīļajām galviņām visādas blēņas par klejojošiem un glābjošiem eņģeļiem un stipri ticat, ka visa jūsu glābšana, tāpat kā visa jūsu dzīve, ir jūsu pašu rokās. Ja būsiet moži, neraudāsiet no smagā darba, bet strādāsiet ar prieku, jūsu dzīve būs pati laimīgākā. Netērēsim lieki laiku, savāksim malku, man ir vēl kafija un nedaudz piena, uzvārīsim brokastis un izdomāsim, kā mums tālāk dzīvot. Šodien Monko vajag vēl atpūsties, bet rīt mēs dosimies pa lielceļu. Esmu pārliecināts, ka mēs šo to nopelnīsim un badu necietīsim. Šajā, atpūtas dienā, sagatavosim jaunu programmu, pēc brokastīm par to nopietni padomāsim, bet tagad pie darba.
–
Jautri sāka vākt jaunais muzikālais artelis čiekurus un žagarus ugunskuram, tā kā vieta izrādījās par nelielu mežiņu. Laiks bērniem un apkārt skraidošajam Baltītim pagāja, kā paši jautrākie svētki. Viņiem likās, ka laimīgāka brīža par šo rītu viņi nav zinājuši. Pabarojis savu jauno ģimeni, jauneklis teica:
– Nu, bračiņ, nospēlē man manu dziesmu uz savas vijoles, es redzēšu, vai tikai lielījies, vai patiesi esi mākslinieks.
– Aj, tēvoc’, ja tu pazītu Monko, tu tā nebūtu teicis, – nosodoši nočukstēja Fannija.
–
Zēns klusējot izņēma savu vijoli, kas izrādījās par lielu, īstu, pieaugušajam paredzētu, vijoli, uzskaņoja to īpaši saudzīgi, it kā tā būtu dzīva būtne, viņš noglāstīja to, un, ar neparastu nopietnību pārsteidzot jaunekli, teica:
– Tā ir tēva vijole. Viņš spēlēja lieliski, bet teica man, ka es spēlēju labāk par viņu. Reizēm, kad es spēlēju, viņš raudāja un teica: Mans Dievs, ko gan es esmu tā nogrēkojies pret Tevi, ka man nav iespēju sūtīt mācīties šo ģeniālo bērnu? Bet tā, kā Fannija saka, ka tu esi Eņģelis glābējs, tad tu jau pats sapratīsi, vai taisnība bija manam tēvam un vai vajag man kur mācīties.
–
Monko sāka spēlēt un ceļinieks atpazina skaņās to dziesmu, kuru viņš dziedāja no rīta pretī Saulei. Bet viņa ausīm tā skanēja savādi. Viņš, kā tās autors, to gandrīz nepazina. Dziesma bija tā pati un tomēr ne tā. Zēns to pārlika tik savdabīgi, ka tā likās dziedonim daudz labāka šādā izpildījumā. Grūti bija noticēt, ka dzied mazi bērna pirkstiņi, nevis brīnišķīga būtne, kurai ir pašai sava stabule, kas prot dziedāt cilvēka balsī. Tikai vārdu trūka Monko dziesmai un tā aizpildīja visu Jaunekļa sirdi. Viņš sēdēja apburts, nenovēršot skatu no nopietnā, dziesmā iegrimušā, trauslā bērna auguma, kas bija iedziļinājies pats sevī.
Kad mazais muzikants beidza spēlēt, viņš kautrīgi paskatījās uz savu aizbildni un atkal klusi pajautāja:
– Kā tu domā, Eņģeli glābēj? Vai esmu cienīgs mācīties? Vai atsūtīja man Dievs tikšanos ar tevi, lai tu kļūtu par mūsu kopējo aizbildni un palīdzētu mums ar māsu kļūt par māksliniekiem? Ja tu tikai būtu dzirdējis, kā dzied un dejo Fannija, tad tu, noteikti, apžēlotos par mums. Tu klusē. Ļauj, es vēlreiz nospēlēšu, bet Fannija nodziedas un nodejos. Var būt tad kaut viņu tu uzskatīsi par cienīgu mācīties, dārgais, žēlsirdīgais Glābējenģeli.
–
Līdz sirds dziļumiem aizkustinātais jauneklis pieleca kājās, pacēla kā spalviņu uz rokām zēnu, piespieda sev pie krūtīm un pāris reizes karsti nobučoja:
– Tu esi ne tikai lielisks vijolnieks, tu esi brīnišķīgs muzikants, mans dārgais zēn, mans prieks, nepelnīti atsūtītā man dzīves tikšanās. Es dodu tev savu vārdu, ka tu mācīsies pie paša labākā skolotāja, kaut tādēļ nāktos jūru pārpeldēt.
–
Viņš notupās uz zemes, apsēdināja zēnu un meiteni ar Baltīti pie sevis uz ceļiem un glāstot visus trīs atradeņus, turpināja:
– Pirmkārt, mani mīļie bērni, iegaumējiet stingri, reizi pa visām reizēm: es esmu tāds pat cilvēks kā jūs, un tieši tāpatiņ kā jūs, neesmu redzējis eņģeļus un bijis viņu sabiedrībā. Tagad es esmu jūsu vecākais brālis un man jāaizstāj jūsu tēvs kā vien spēšu un pratīšu, un šis jautājums ir izlemts. Dzīve nav pasaka, visi uz zemes strādā, strādāsim arī mēs. Ceru, ka kopā ar mani jums būs vieglāk un jautrāk. Tūlīt mēs izdomāsim, kādu mums uztaisīt programmu, lai patiktu cilvēkiem un, lai mums netrūktu nekad maize un naktsmājas zem jumta. Šeit iet garām liels ceļš, mēs aiziesim līdz tuvākajai pilsētelei, kur piestāj garāmbraucēji, un tur sniegsim mūsu jauno priekšnesumu, kuru tagad izdomāsim un apspriedīsim.
–
Samērā ātri saspēlējās un sadziedājās trīs mākslinieki, bet ceturtajam Baltītim nācās iztērēt diezgan daudz laika visiem trim. Beigu beigās uzcītīgais suns saprata savu lomu visās detaļās, un no jauna izveidotā trupa, iedodot atpūsties Monko, devās ceļā.
– Tēvoci, pagaidi, – visus apturēja Fannija. Ja tu saki, ka tu neesi tēvocis Eņģelis un nevēlies, lai mēs tevi tā sauktu, tad pasaki mums savu cilvēka vārdu, citādi mums neviens nenoticēs, ka tu esi mums brālis.
– Mans vārds ir Apollons, sauciet mani par brāli Apollonu, kā mani vienmēr ir saukuši manā ģimenē, – atbildēja jauneklis, steidzinot savus ceļabiedrus, tā kā Saule bija jau augstu.
–
Tuvējā pilsētiņā jaunā muzikālā ģimene guva lielus panākumus. Bija tirgus diena, daudzi bija labvēlīgi noskaņoti labu darījumu dēļ un dāsni apbalvoja par bērnu un viņu jaunā apgādņa dziesmām un dejām.
Sen jau bērni nebija bijuši tik jautri un paēduši kā todien, sen nebija gulējuši tīrās drēbēs un tīrās gultās, kurās šodien atpūtās, tā kā viņu peļņa ļāva noīrēt atsevišķu numuru. Pēc pāris dienām viņi jau gozējās jaunos tērpos un zābaciņos, vienmēr tagad paēduši un pārliecināti par sevi. Visi trīs mākslinieki pilnībā paļāvās uz Apollonu. Reizēm tikai kautrīgi piespiedušies savam aizbildnim, glāstot viņu ar savām rociņām, viņi nokautrējušies čukstēja:
– Tu, taču, brāli Apollon, nekad mūs neatstāsi? Bez tevis mēs tagad vairs nevaram dzīvot.
– Es jūs aizvedīšu uz lielu pilsētu. Tur jūs abi mācīsieties, bet es dziedāšu cilvēkiem un pelnīšu naudu jūsu mācībām. Lūk, arī mums visiem turpmākā programma. Kāpēc jūs tik bieži domājat par to, kas būs tālāk! Jūsu īsajai un smagajai dzīvei vajadzēja jums iemācīt, ka neviena rītdien mums nav zināma, bet ir tikai šodien. Priecājieties, dziediet un spēlējiet, mācieties cītīgi, tas arī viss.
Laika apstākļi bija labvēlīgi jaunajai trupai, ne reizi vien viņiem izteica vilinošus piedāvājumus visādi uzņēmīgi cilvēki, daudzi centās aizmānīt bērnus prom no Apollona, pa kluso piesolot viņiem zelta kalnus, bet neviens to nespēja, un dzīvoja arī viņos tik viena vēlme mācīties. Līdz lielajai pilsētai bija palicis arvien mazāk verstu, katram no māksliniekiem bija ieviesies biezs naudas kušelis, tāpēc, ka viņi cītīgi strādāja, arvien vairāk paplašinot savu programmu, kurai visur bija panākumi.
– Zini, brāl Apollon, – teica reiz Monko. kaut es arī esmu pārliecinājies, ka tu nekad nesaki nepatiesību, bet tomēr es nevaru tev noticēt, ka tu neesi Eņģelis. Tu esi tik labs un tā dziedi, ka viss cilvēks aizpeld kaut kur, tevī klausoties. Pamēģini atcerēties, lūdzu, nu, droši vien kaut viens, kaut kāds vectētiņš vai vecmāmiņa tavi ir bijuši rados ar eņģeļiem. Atceries, es tevi ļoti lūdzu, droši vien tu esi aizmirsis, – aizkustinoši rādot mazā pirkstiņa pašu galiņu, teica Monko.
–
Apollons, jokojot un jautri smejoties, atbildēja:
– Vai redzi, kad tu spēlē sava tēva dziesmas, tad ne tikai viss cilvēks kaut kur aizpeld, bet arī viss visums kopā ar viņu it kā pazūd. Tavas skaņas liek visiem apklust: gan suņiem, gan putniem. Bet es tevi neturu aizdomās par noklusēšanu un nedomāju, ka tu slēp no manis savu eņģelisko izcelšanos.
– Ak, es ta esmu cilvēks, pats vienkāršākais cilvēks. Cik atceros sevi, tēvu un māti visus mūs vienmēr ir vajājuši cilvēki par mūsu ticību. Tikai es tev nemāku paskaidrot, kas tā tāda ir mūsu ticība un kāpēc par to mūs cilvēki apbižoja. Reizēm tēvs mierināja mūsu nabaga māti un teica viņai: Nebēdā, Garjaņ. Tie ir akli cilvēki, aizspriedumu pilni. Dzīvo godīgi, nenoejot no ceļa, un dzīve atalgos, ja ne mūs, tad mūsu bērnus. Tu tikai tici līdz galam un, tā vietā lai raudātu, uzsmaidi to siržu tumsonībai, kas, mūs vajājot, domā izdarīt pa prātam savam Dievam.
–
Paklusējis, Monko kautri piemetināja:
– Es domāju, ka tēvs nebūs kļūdījies. Mēs sastapām tevi, tātad, dzīve mūs atalgoja viņu vietā. Es ticu, ka tu iekārtosi mani mācīties, un es būšu mākslinieks, kā man stāstīja tēvs.
– Bet es mācīšos dejot. Neko uz pasaules es negribu tikai dejot, – teica Fannija, metoties ap kaklu savam pieņemtajam vecākajam brālim Apollonam.
– Nezinu, vai tiesa, ka tu vēlies tikai dejot, mana mīļā māsiņ, tāpēc, ka skaidri redzu, kā šobrīd tu gribi tikai saldi gulēt, – apguldot smejošos meitenīti gultā, teica Apollons. Guliet, bērni, rīt mums grūta programma. Neaizmirstiet, ka rītdienas priekšnesums, ir mūsu mēģinājums pirms lielās pilsētas. Tur mums jāpiesaista sev uzmanība, lai labi skolotāji sagribētu jūs mācīt. Atpūtieties, uzkrājiet spēkus, lai rītā būtu moži un spirgti, bet es iziešu pastaigāties.
–
Uzticot savus bērnus istabenes pieskatīšanai, Apollons izgāja no mājas un apsēdās dārzā uz viena no attālākajiem soliņiem. Viņam gribējās pabūt vienam, visu apdomāt, kas ar viņu pa šo laiku noticis. Tikko viņš sāka atcerēties par saviem brāļiem, kurus tik sen nebija redzējis, kad viņam klāt pienāca šallē ietinusies figūra.
– Es redzēju, ka tu beidzot iznāci viens, bez saviem neciešamajiem bērneļiem, kas tev mūžīgi piekarinājušies. Nedomā mani apmuļķot. Es tev sekoju jau veselu mēnesi un esmu uzzinājusi visu tavu stāstu. Cilvēki man stāstīja, ka bērni tev ir piesējušies pa ceļam, un patiesībā nav tev nekādi radinieki, kā tu visiem stāsti. Es gribu parunāt ar tevi ļoti nopietni par tavu tālāko likteni. Pēc visām tavām manierēm var redzēt, ka tu esi ļoti labas izcelsmes un nekādi nevari būt klejojošs muzikants. Es nezinu, kas tevi ir pagrūdis uz šāda ceļa, bet domāju, ka nekļūdīšos, pieņemot, ka neveiksmīga mīlestība lika tev noslēpties un noslēpt savu vārdu. Bet iespējams, ka tava nelaimīgā mīlestība nav nemaz tik nelaimīga, kā tev liekas. Tu nevarēji nepamanīt, ka es un mans tēvs sēžam uz pašiem tuvākajiem soliem, un esam paši dāsnākie no taviem klausītājiem. Es ar nolūku visur aizkavējos, lai dotu tev iespēju mūs panākt. Mans tēvs mani dievina, un darīs manā labā visu. Bet mana uzmanība ir pret klejojošu dziedoni, manis bagātākās līgavas šajā apriņķī uzmanība pret cilvēku, viņam nepazīstamu, bet viņa gaumē, tāpat kā manas pašas arī. Es atnācu, lai pateiktu, ka interesējos par tavu likteni. Kļūsti par mana tēva algotni, izrādīsi centību pret tēva darbiem, kļūsi par galveno, tad es tev pa kluso iedošu no tēva naudu un tu kļūsi par viņa kompanjonu, nu, un tad vari mani lūgt par savu sievu. Bet es uzstāju, lai tu pamestu savu pretīgos atradeņus. Mūsu lielajā pilsētā ir daudz klosteru, varēsi sūtīt viņus turp. Viņu izglītošanai nepieciešamo naudu es tev iedošu. Tagad atbildi ātrāk, vai esi ar mieru uz maniem noteikumiem. Tavu liesmojošo skatienu es daudz reižu esmu manījusi uz sevi, es zinu, ka esmu brīnišķīga un neiemīlēties manī ir pagrūti. Nesamulsti par milzīgo attālumu starp mums. Ja es ko esmu sagribējusi, es visu panākšu. Uztici visu man šajā jautājumā. Es zinu, kā tevi noteikti ir pārsteigusi šī tikšanās. Saprotu tavu apmulsumu un klusēšanu. Bet nebaidies, lai es arī esmu šejienes valdniece skaistuma un bagātības ziņā. Tādēļ jau arī esmu valdniece, lai nicinātu sabiedrības viedokli un rīkotos, kā man pašai labpatīkas. Atbildi veicīgāk, tēvs var kuru katru brīdi atgriezties no krodziņa, kur viņš mīl pasēdēt ar draugiem.
–
Meitene nosvieda šalli un pienāca tuvāk Apollonam. Viņas melno bižu smarža un mirdzošie gredzeni pirkstos, tumšās acis, visa lokanā figūra, pat balss, asa un pavēlnieciska kā tas viss atgādināja viņa māsu! Jauneklis savas sarunbiedrenes runas laikā sarkdams un bālēdams par aizskarto vīrieša godu, atcerējās par savu tēvu, atcerējās, kādēļ un kur devās, piecēlās, paklanījās nepazīstamajai meitenei, un pilnīgi savaldīgi atbildēja:
– Es esmu tev ļoti pateicīgs par tavu uzmanību pret manu likteni. Bet tu kļūdījies visā. Es aizgāju no mājām ne aiz nelaimīgas mīlestības, bet gan dēļ darbiem tēva vārdā un pēc viņa norādījuma. Es neatstāšu bērnus, tā kā viņi ir mani visīstākie brālis un māsa, un viņu liktenis ir mans liktenis, bet no sava likteņa bēgt nevajadzētu. Es esmu slikts tirgonis pēc būtības. Bet tirgoties ar mīlestību es vispār neprotu. Bez tam, ne sievietes ir tās, kas aizņem manu prātu un sirdi, bet tas Dieva ceļš, par kuru tev, acīmredzot, nav pat nojausmas. Es esmu vismazāk atbilstošākais no visiem iespējamajiem vīriem, kādu tu vien varētu sev izvēlēties…
–
Meitene pielēca kājās kā sadzelta, atkal ietinās šallē un ar spiedzošu, satracinātu čukstēšanu pārtrauca Apollonu:
– Nožēlojamais nabags! Klauns! Es atriebšos tev nežēlīgi. Ne grasi nenopelnīsi mūsu pilsētā, no bada nosprāgsi. Es atriebšos tev tā, ka līdz savai nāvei atcerēsies.
– Tā ir Dieva griba, kas ar tavām rokām pār mani piepildās, ja es šādu sodu esmu nopelnījis. Bet manā sirdī nav pret tevi naids un nebūs. Dzīvo, vienmēr manis svētīta, lai cik daudz ļauna arī tu man nenodarītu. Dievs ir dzīvs arī tevī, kā jebkurā būtnē, un agri vai vēlu tu Viņu sevī iepazīsi noteikti.
–
Kaut kas līdzīgs pārsteigumam pazibēja meitenes sejā. Bet viņa neko neatbildēja, asi iesmējās, ar ko atkal atgādināja viņam māsu, un nozuda tumsā.
Apollons iegāja vēl tālāk dārza dziļumā un apsēdās visbiezākajā tumsā, kur neviens nespēja viņu saskatīt. Kaut kādu nesaskaņu sevī viņš sajuta. Viņā nebija ne skumju, ne grūtsirdības, bet domas par tēvu, par savu vientulību bez viņa, kā nopūta, kā vaids, lauzās laukā no viņa sirds…