Runājot par pārpersonisko pieredzi un pārpersoniskajiem pārdzīvojumiem, mēs saskaramies ar nopietnām grūtībām – ar mūsu valodas nepiemērotību, kas patiesībā ir saistīta ar tās sākotnējo orientāciju. Vārdi, kuri kalpo, lai apzīmētu iekšējas psihiskas vai garīgas norises, sākotnēji bija izveidoti jūtu uztveres izpausmes un ārējās pasaules norišu apzīmēšanai. Šie vārdi ir tikai simboli vai metaforas, līdzības. Piemēram, vārda gars sakne daudzās valodās ir saistīta ar jēdzieniem, kuri apzīmē elpošanu. Šāda veida valodnieciskas grūtības ir pārvaramas, ja mēs ņemam vērā mūsu lietoto jēdzienu un vārdu simbolisko raksturu.
Ņemot vērā mūsu vēstītā simbolisko būtību, šāda veida valodnieciskie sarežģījumi ir pilnībā risināmi. Ja tie ir atbilstoši pieņemti un saprasti, simboli kalpo mums netieši intuitīvi ieplūstot būtībā, kuru tie apzīmē. Vārdi, kuri tiek izmantoti pārpersonisko jomu pārstāvošo jēdzienu apzīmēšanā, palīdz izpausties līdzībai starp ārējo un iekšējo pasauli tieši pateicoties tam, ka sākotnēji tikuši radīti vienīgi balstoties jūtu pieredzē.
Taču simbolos slēpjas citas bīstamības. Uztverot simbolu burtiski un ļaujoties tā valdzinājumam, cilvēks nespēj gūt to, ko konkrētais simbols norāda. Pie tam, visi simboli ir vienpusēji: katrs simbols spēj paust vienīgi kādu daļu no realitātes, ko tas apzīmē. No šīs vienpusējības var izvairīties vienīgi izmantojot simbolus, kuri apzīmē vienu un to pašu. Savstarpējā saplūsme, vairāku, dažādos simbolos iemiesojušos skatu punktu, sintēze var dot pilnīgu un dziļu priekšstatu par to, ko tie simbolizē.
Mēs esam izdalījuši 14 simbolu grupas vai kategorijas, kas spēj raksturot cilvēkam ārēji neredzamās, pārpersoniskās perspektīvas:
1
Pie pirmās grupas tiek pieskaitīti iekšēji vērsti, intraversionāli simboli. Intraversija mūsdienu cilvēkam ir ļoti nepieciešama kā mūsdienu civilizācijas izteiktās ekstraversijas, vēršanās ārup, pretmets. Par raksturīgu mūsdienu civilizācijas pārstāvi, aktīvu, mērķtiecīgu un pašvirzošu var sacīt, ka psiholoģiski viņš dzīvo ārpus sevis. Mūsdienu cilvēks ir ekscentrisks šī vārda visizteiktākajā nozīmē, viņš neapšaubāmi dzīvo ārpus sava iekšējā centra.
Taču tik ļoti izteikti ārēju dzīvi ir nepieciešams līdzsvarot ar iekšēju dzīvi. Nepieciešams atgriezties sevī un atteikties no tiem māņiem, kas mūs nemitīgi ved prom pašus no sevis, no satikšanās ar to, ko mēs dēvējam par iekšējo izplatījumu. Jāatceras, kas pastāv ne tikai ārējā pasaule, bet arī iekšējās pasaules un, ka cilvēks ir aicināts tās izzināt un apgūt gluži tāpat kā ārējās pasaules.
Mūsdienu cilvēks ir iemācījies pārvaldīt dabu un izmantot tās spēku, taču nezin un neapzinās, ka visi ārējie sasniegumi ir sākušies dziļi iekšienē: tie visi ir vēlmju, tiekšanos, aizraušanos, impulsu, kā arī spriedumu, pārdomu, mērķtiecības un citu psihisku, tātad iekšēji radušos, veidolu sekas. Katra cilvēka ārēja rīcība ir iekšējas darbības sekas. Tātad, ir svarīgi zināt šos iemeslus un prast tos pārvaldīt.
Vēršanās iekšup ne tikai atjauno līdzsvaru un stiprina nervu un psihisko veselību, – tā turklāt ļauj iegūt pārpersonisku pārdzīvojumu pieredzi. Vērsdamies iekšup, mēs atveram savu Centru, savu patieso Būtību, vissvētāko un pašiem visnezināmāko sevis daļu. Šie atklājumi ir saistīti ar tā saucamajiem ikdienas pārdzīvojumiem, kurus tik labi ir aprakstījis Abrahams Maslovs.
2
Otrā simbolu grupa ir tie simboli, kas saistīti ar nolaišanos lejup, ar vēršanos pie mūsu esības pamatiem. Neapzinātā izzināšana simboliski notiek gan iedziļinoties iekšējā pasaulē, gan arī pētot dvēseles dzīles. Šo sākotnes simbolu plaši sāka izmantot līdz ar psihoanalīzes zinātnes parādīšanos, taču tas nebija psihoanalīzes atklājums. Tā saknes stiepjas tālā pagātnē, un senatnē tas bija daudz piepildītāks, – lai atceramies kaut vai Eneja nolaišanos Aīda valstībā, kā to aprakstījis Vergilijs vai Dantes aprakstīto elli. Par dvēseles dzīlēm ir runājuši arī daudzi mistiķi. Bez psihoanalīzes šī jēdziena šaurā izpratnē pastāv arī dzīļu psiholoģija, ko pārstāv K.G.Jungs un citi. Šo zinātņu galvenais vēstījums ir: cilvēkam jāspēj būt tik vīrišķīgam, lai apzinātos visas savas slēptās, ēnas puses un tad iesaistīt tās savas personības raksturā līdz ar gaišajām, apzinātajām pusēm. Šāda apzināšanās un tai sekojošā iesaiste būtībā ir samierināšanās un tai pat laikā spēka izpausme. Cilvēks, kurš ir vēlējies un arī spējis atzīt savas personības zemākās izpausmes, tai pat laikā neļaujot šai zināšanai sagraut pašam sevi, ir sasniedzis īpašu garīgu uzvaru.
Taču būtiski atcerēties, ka iedziļināšanās dzīlēs ir saistīta ar atsevišķām bīstamībām. Pasaka par burvja skolnieku atgādina par to, cik viegli likt ūdeņiem izlauzties brīvībā un cik grūti tos pārvaldīt un dabūt atpakaļ ierastā gultnē. Saistībā ar šo ļoti noderīga var izrādīties Roberto Dezuala ieteiktie vingrinājumi un viņa atmodinātā sapņa metode. Viņš izmanto lejupnolaišanās simbolu, bet balstās augšupcelšanās simbolā. Attiecībā uz laišanos lejup viņš norāda, ka tas jāpraktizē pamazām un piesardzīgi: jāsāk ar apziņas augstāko līmeņu aktivizēšanu un tikai tad, kad sākam sajust savu spēku, varam sākt arvien iedziļināties arvien dziļāk zemapziņas dzīlēs. Šī uzdevuma mērķis ir izlīdzināt šķirtni starp apziņu un zemākajiem zemapziņas slāņiem šķirtni, kas radusies, apzinātajam ego nosodot un nomācot kādu savas personības daļu, nevēloties to atzīt vai nu aiz pārliekas lepnības vai aiz bailēm. Šāda nomākšana nedod nekādus labvēlīgus rezultātus. Cenšoties noslēpt vai izmainīt kādu nevēlamu savas personības daļu, cilvēks to vienīgi uzbudina un veicina tās pretdarbību. Taču šīs savas personības daļas pieņemšana nenozīmē piekāpšanos tās prasībām, savu dzīļu atzīšana ir nepieciešama, lai notiktu to pārveidošana
3
Trešā simbolu grupa ir saistīta ar pacelšanos, atdzimšanu ar iekšējā izplatījuma apgūšanu augstākā līmenī. Pastāv ļoti daudz atdzimstošu iekšējās pasaules līmeņu. Piemēram, pirmajā no zemākajiem līmeņiem, – emociju pasaulē, tiek atdalīts aklu kaislību un augstāko jūtu līmenis. Nākamā ir prāta pasaule, kur līdzīgā veidā var saskatīt dažādus līmeņus: analītisko prātu un filosofisko saprātu. Līdztekus jau nosauktajām pasaulēm pastāv intuīcijas pasaule, gribas pasaule un vēl augstākas, neizsakāmas pasaules, par kurām var sacīt vien to, ka tās ir pārpasaulīgas.
Augšupcelšanās simboli ir tikuši izmantoti visos laikos. Visas reliģijas savus tempļus ir tiekušās celt kalnu virsotnēs; senatnē kalnus pašus par sevi uzskatīja par svētiem. Debesu simbols augstākās pasaules, dievu mājvietas un cilvēka tieksmju mērķu simbols ir universāls.
4
Ceturtajā grupā ietilpst apziņas paplašināšanas simboli. Jāpiebilst, ka neskatoties uz it kā viens otru izslēdzošajiem simboliem, būtībā tie papildina viens otru. Tādējādi nolaišanās dzīles ir saistīta ar pacelšanos, pat ir tās pamats un pacelšanās nodrošina nolaišanos dzīlēs un vairo tās drošību. Tieši tādā pat veidā, lai nepazaudētu sevi paplašinātas apziņas plašumos, nepieciešams vērsties dziļi sevī, savas būtības centrā. Tāpat arī šīs divas norises paplašināšanās un koncentrēšanās, papildina un nodrošina viena otru.
Psihiatrs H.Urbans runā par apziņas spektru un apgalvo, ka mēs apzināmies tikai nelielu daļu no visa līdzīgi kā mēs redzam tikai nelielu daļu no krāsu daudzuma no sarkanā līdz violetajam. Taču pasaulē pastāv arī citi psiho-garīgie lauki tāpat kā pastāv infrasarkanais un ultravioletais krāsu diapazons. Mēs varam paplašināt savu apziņu ieslēdzot tajā plašāku iespaidu loku Apziņas paplašināšanai jābūt tieši sfēriskai un tai jāpaplašinās visos virzienos ne tikai vertikāli, bet arī horizontāli, tātad no viena un grupu, uz sabiedrību un visu cilvēci. Šeit ir svarīgi nepazaudēt sevis apzināšanos veseluma ietvaros, nepazaudēt sevi veselumā. Apziņas paplašināšanās, kas ved pie sevis iekļaušanas citās būtnēs un tas atbilst simboliskajai mīlestībai, par kuru runāsim 10.grupā.
Vienu no apziņas koordinātēm veido laiks. Skaidrs, ka cilvēks dzīvo tikai vienai dienai izšķīstot acumirklīgās nepieciešamībās. Taču viņš var paplašināt savu apziņu un ieslēgt tajā daudz plašākus laika ciklus, visu daudzslāņaino laika esību. Tas raisa pārdomas un atziņu, ka cilvēka dzīve iegūst jēgu un vērtību pateicoties nevis kādam atsevišķam dzīves mirklim, bet gan norisei, kas ir izstiepta laikā vismaz no cilvēka piedzimšanas līdz nāvei. Tā ir apziņas paplašināšana laika mērogā, sevis iesaistīšana iespējami garākos laika ciklos un tas vēl tālāk attīstības pakāpē var izraisīt spēju aptvert laika dimensiju vēl tālāk, ārpus paša dzīves, – mūžībā, kas jāsaprot nevis kā neierobežota ilgstamība, bet kā laika transcendence, kurā mūsu iekšējā pasaule, iekšējais Es centrs, atrodas virs laika plūsmas.
5
Tagad pievērsīsimies piektajai simbolu grupai atmodas simboliem. Parasta cilvēka apziņas stāvokli var nosaukt par sapni ilūziju pasaulē. Tā ir pasaules ainas realitātes ilūzija, ko veido mūsu jūtas, kā arī tās daudzās ilūzijas, kuras rada iztēle, emocijas un domu tēli. Runājot par iekšējo pasauli, tad, kā to ir rādījusi mūsdienu fizika, visus priekšmetus, kurus mūsu apziņa uztver kā vieliskus, necaurlaidīgus un nekustīgus, būtībā veido bezgalīgi mazi un bezgalīgi strauji kustoši elementi. Tieši ar šo mūsdienu zinātne ir nonākusi pie hinduisma koncepcijas, saskaņā ar kuru izpaustā pasaule ir Maija, šķietamība, ilūzija.
Līdztekus šim pastāv emocionālās un domu ilūzijas, kuras nosaka mūsu dzīves ritējumu un liek mums arvien un arvien kļūdīties vērtējumos un rīkoties aplami un no tā ciest. Šeit mūsdienu psiholoģija ir nonākusi pie secinājumiem, ka senā gudrība, kas rāda, ka cilvēks ikvienu lietu un katru būtni uztver caur savu emocionālo reakciju prizmu, saistībā ar savām psihiskajām traumām, citu viedokļiem utt. Tam seko domu ilūzijas: cilvēks iedomājas, ka domā objektīvi, lai gan būtībā viņš mīt zināmu tēlu pasaulē, jeb, kā tos ir nosaucis Fr.Bēkons pieņemto viedokļu un kolektīvo ietekmju iespaidā.
Šis viss kopumā veido to, ko var dēvēt par sapņošanu nomodā, no kura cilvēkam vajadzētu mosties. Lai atmostos, vispirms nepieciešama vīrišķība paskatīties acīs realitātei un atzīt, ka mēs neesam iekšēji vienoti, ka mēs pārstāvam dažādību, kas veido mūs jūtas, domas un rīcību. Citiem vārdiem sakot, pirmais solis uz atmodu ir apzināties, ka ir daudz kas tāds, kas mūsos eksistē neatkarīgi no mums. Otrais solis apzināties, kas mēs esam patiesībā pašapzināšanās centrs, mēs paši, tās traģikomēdijas, ko dēvējam par savu dzīvi, skatītāji.
Doktrīnas, gluži tāpat kā atmodas praktiskas saknes rodamas dziļi tālos gadsimtos. Buda savā mācībā īpaši izcēla nepieciešamību atmosties, to, ko viņš dēvēja par Pilnīgu Atmodu. Šādu stāvokli palīdz iegūt vingrinājums, ko veic uzreiz pēc atmošanās no nakts miega: tas ir saistīts ar netiešu pāreju citā pasaulē, citā apziņas līmenī. Attiecības starp šiem diviem apziņas stāvokļiem var izteikt vienādībā: miegs ir attiecināms uz parastu nomoda stāvokli tāpat kā nomods attiecas pret pārpersonisko atmodu.
6
Pie sestās simbolu grupas pieder gaismas un apgaismības, apskaidrības simboli. Līdzīgi tam, kā parasta atmoda ir saistīta ar iziešanu no nakts tumsas saules gaismā, pārpersonīgās apziņas atmoda ir saistīta ar pāreju, ko dēvē par apgaismību vai apskaidrību utt. Apskaidrības pirmā pakāpe, kas pavada pirmo soli atmodas virzienā, ir saistīta ar spēju skaidri redzēt visu, kas notiek mūsos pašos. Otrā apskaidrības pakāpe ar līdz šim nerisināmu sarežģījumu atrisināšanu izmantojot to īpašo instrumentu, ko dēvē par iekšējo redzi, intuīciju. Intuitīvā apziņa nāk intelektuālās, loģiskās un racionālās apziņas vietā. Intuīcija palīdz apzināties subjektīvā un objektīvā vienotību.
Pastāv vēl viena apskaidrības pakāpe: spēja uztvert gaismu, kas ir klātesoša ikviena cilvēka dvēselē un visā radītajā. Šeit ir daudz liecību, kas par to liecina. Daudzi mistiķi ir aprakstījuši savus iekšējās apskaidrības stāvokļus. Budismā, īpaši dzen-budismā, ir izveidotas īpašas skolas un metodes, kas vērstas uz iekšējās apgaismības ierosināšanu.
7
Septītā grupa uguns simboli. Tie ir vieni no visizplatītākajiem simboliem. Uguns pielūgsme ir raksturīga visām reliģijām. Visur uz altāriem, gaismekļos un lukturos deg svētā uguns. Iekšējās uguns liesmas ir izjutuši daudzi mistiķi: mēs varam pieminēt kaut vai Sv. Sjēnas Jekaterinu un Blēzu Paskālu. Uguns pirmkārt ir attīrītājs un šādu uzdevumu viņš veic garīgajā alķīmijā.
8
Astotās grupas simboli ir saistīti ar jēdzieniem evolūcija un attīstība. Zināmā mērā par šiem jēdzieniem var runāt kā par sinonīmiem. Attīstība nozīmē iekšēju spēku atbrīvošanu un to var uztvert kā pāreju no iespējamā un īsteno. Divi nozīmīgākie attīstības simboli ir grauds un zieds: grauds, sēkla, kurās slēptas koka iespējas un zieds, kurš atveras no cieša pumpura vēsta par augļiem, kas nāks.
Šādas izpausmes mūsos veido brīnuma nojautas, pateicoties kuram no zīles izaug ozols un no bērna pieaudzis cilvēks. Patiesi kur gan ozolzīlē var just ozolu? Aristotelis to centās izskaidrot ar entelehijes vai citiem vārdiem sakot, modeļu vai arhetipu starpniecību.
Cits, senatnē ļoti izplatīts simbols bija zieda simbols: Zelta zieds Ķīnā, lotoss Indijā, roze Persijā un Eiropā. Lotosa simbolika ir cieši saistīta ar to, kas notiek cilvēkā. Lotosa saknes stiepjas dziļi zemē, tā stublājs aug cauri ūdenim un zieds atveras gaisā, saules staros. Lotosu var uzskatīt par cilvēka simbolu, kura zemes pamatu veido fiziskais ķermenis, psihiski viņš attīstās caur emocijām (ūdenī) un caur prātu (gaiss). Attīstoties un pilnveidojoties viņš uzplaukst gara (Saules) ietekmē un gaismā. Ar lotosu ir saistītas daudzas austrumu garīgās pilnveides mācības un meditācijas.
Viss tas pats lielā mērā ir saistīts arī ar rozes tēlu, kuru sākotnēji izmantoja persiešu mistiskie dzejnieki. Eiropā mēs sastopamies ar Dantes mistisko rozi, kā ar tās tēlu dažās mistiskās mācībās, it īpaši, rožkrustiešu simbolikā.
Attīstības simbolika ir saistīta ar divām dažādām cilvēka izaugsmes pakāpēm: no bērna līdz pieaugušajam un no parasta līdz apgaismotam cilvēkam. Marija Montesori, kas lielu daļu savas dzīves veltīja bērnu audzināšanai un mainīja līdz tam pastāvošo audzināšanas sistēmu, norādīja, ka bērna attīstība un kļūšana par pieaugušo notiek pašā bērnā un, ja pieaugušais neiejaucas, cenšoties viņu apgaismot ar savām gudrībām, bērns pats priecīgi tiek galā ar šo uzdevumu; bērns ir cilvēciskais grauds, kurā slēpts cilvēks līdzīgi kā zīlē slēpjas ozols. Otrajā cilvēciskās būtnes izaugsmes pakāpē cilvēks pakāpjas pārpersoniskajā līmenī.
9
Devītā simbolu grupa ir saistīta ar tiekšanās vai izaugsmes simboliem. Pārpersoniskie pārdzīvojumi ir saistīti ar pastiprinātu dzīves un dzīvības apzināšanos, ar izteiktāku tās spriedzes sajūtu salīdzinoši ar to, kā to izjūt vidusmēra cilvēks.
Šādai izaugsmei arī ir divas pakāpes. Pirmajā pastiprinās visas cilvēciskās darbības un funkcijas. Otrā pakāpe ir saistīta ar pārpersoniskām spējam un izpausmēm var parādīties dažādas parapsihiskās spējas, kas saistībā ar izsmalcinātu morālo un garīgo pasauli, ir bijušas raksturīgas vairākiem apgaismotajiem un apskaidrotajiem no Mozus līdz Pitagoram, no Budas līdz Kristum, kā arī vairākiem mistiķiem. Daži no tiem pielietoja šīs spējas mērķtiecīgi un apzināti, citiem tās radās spontāni un dažkārt pat nebija nekādā saskaņā ar viņu gribu. Var sacīt, ka dažkārt šādas spējas ir kā kādas darbības vai pārdzīvojumu sekas.
10
Desmitajā simbolu grupā ir mīlestības simboli. Cilvēciskā mīlestība ir vairāk vai mazāk apzināta tiekšanās iziet no sevis, pārkāpt personiskās robežas un savienoties ar citu būtni. Visu laiku mistiķi ir runājuši par savu savienošanos ar Dievu vai Augstāko Esību, un šiem vēstījumiem izmantojuši cilvēciskās mīlestības simboliku. Mēs varam pieminēt šeit, piemēram, Bībeles Dziesmu Dziesmu un visnotaļ riskantos izteicienus, kuros aprakstīta Sv. Sjennas Jekaterinas un Jāņa Kristītāja pieredze.
11
Vienpadsmitās grupas simboli ir Ceļa, ceļošanas, klejojumu simboli. Tie ir tikuši un tiek izmantoti ļoti plaši. Mūki vēsta par mistisko ceļu. Nereti ceļa simbols iemiesojas reālā ceļā, piemēram, svētceļojumā. Dante savu ceļu aprakstīja kā ceļu caur elli, šķīstītavu un paradīzi.
12
Taga pienācis laiks parunāt par divpadsmitās grupas simboliem par transmutācijas simboliem pārveides un pārvēršanās simboliem. Izmantojot dažādus līdzekļus, cilvēka ķermenis un dvēsele var tikt pārveidoti un iegūt noteiktāku pilnību. Līdztekus tam notiek visas organiska un harmoniska visu cilvēciskās būtnes daļu savienošana biopsihosintēze- zināma psihogarīgā alķīmija. Runājot par alķīmiju, prātā nāk mēģinājumi vienkāršus metālus pārvērst zeltā. Taču būtiski saprast, ka viduslaiku alķīmiķu traktātos aiz ķīmiskiem jēdzieniem nereti slēpti cilvēcisko īpašību pārveidošanas receptes, tātad, psihogarīgā alķīmija. Vairāki mūsdienu pētnieki to atzīst, piemēram, K.G.Jungs, psihologs, kurš savas dzīves pēdējos gados ļoti daudz laika ir veltījis alķīmiskās simbolikas izpētei. Grāmatā Psiholoģija un reliģija viņš ļoti smalki izseko šai tēmai un vēsta par to, kā alķīmiskos simbolus pamanījis savu pacientu sapņu atstāstos, kā arī psihiski slimu un arī veselu cilvēku zīmējumos.
Cilvēkā pārveidošanās un pārvēršanās notiek pa diviem ceļiem, divos pretējos virzienos. Turklāt, šie ceļi ne noliedz, ne arī papildina viens otru. Pirmais ceļš ir pārvēršanās caur sublimāciju, iztvaicēšanu; otrais ceļš pārvēršanās caur nosēšanos, virsapziņas enerģijas nonāk cilvēka personībā, tai skaitā, cilvēka ķermenī. Šo divu veidu ceļu savienošana ir pilnīga biopsihosintēze.
13
Trīspadsmitajā simbolu grupā iekļaujas atdzimšanas, jaunas piedzimšanas simboli. Tie ir saistīti ar iepriekšējās grupas simboliem, jo cilvēka pilnīga pārveidošanās ir pamats tam, ko dēvē par jaunu piedzimšanu, par jauna cilvēka dzimšanu no iepriekšējās personības dzīlēm. Brahmaņus Indijā dēvē par divreizdzimušajiem. Ļoti plaši šie simboli tiek izmantoti kristietībā, pie tam mistiķi runā par Kristus dzimšanu sirdī.
14
Četrpadsmitajā grupā iekļauti atbrīvošanās simboli, kas radniecīgi attīstības simboliem. Tie atspoguļo šķēršļu novākšanu, atbrīvošanos no ilūzijām un kompleksiem, no piesaistīšanās dažādajām lomām, kuras mēs dzīvē spēlējam, no maskām, kuras mēs lietojam, no mūsu iedomu tēliem utt. Atbrīvošanās veicina mūsu iespēju aktivizēties mūsu slēptajām iespējām.
Atbrīvošanās simbolika caurvij visas lielās reliģijas. Buda ir sacījis: Līdzīgi kā jūras ūdens ir sāls pilns, mana mācība ir atbrīvošanās caurvīta. Kristietībā apustulis Pāvils runā par Dieva dēla brīvību.
Mūsdienās Franklins Rūzvelts pasludināja četras dižas brīvības: viedokļu paušanas brīvību, reliģisko brīvību, brīvību no nabadzības, brīvību no bailēm. Pie tam, šo četru brīvību pamatbrīvība ir brīvība no bailēm, jo patiesi brīvs ir tas, kurš ir brīvs no bailēm.
Šeit mēs tomēr saskaramies ar paradoksu. Mēs vienlaikus tiecamies būt brīvi un tai pat laikā baidāmies no tā. To skaidro tādējādi, ka brīvība ir nesaraujami saistīta ar paškontroli, atbildību, vīrišķību un citām īpašībām. Ne velti runā, ka brīvības cena ir pastāvīga modrība. Par brīvību ir jācīnās un tā ir jāaizstāv katru dienu, pat katru mirkli. Cilvēks intuitīvi to sajūt un baidās no brīvības sloga un cenšas no tā izvairīties. Šīs bailes ir viens no motīviem, kādēļ cilvēki nevēlas būt pieauguši, bet, gluži otrādi tiecas regresēt, palikt bērni. Šīs bailes piemīt katram mums un iedziļinoties sevī, mēs tur sastopam milzum daudz infantilu un regresīvu tendenču. Kā viens no spilgtiem piemēriem ir atmiņas vecajiem labajiem laikiem atmiņas, kurām ļaudis tiecas ļauties visos laikos. Taču šāda tendence ir bezperspektīva un bīstama. Tai nav nākotnes, jo ikviens mēģinājums apturēt laika plūdumu un mūsu dzīves ritējumu ir lemts neveiksmei; tā ir bīstama, jo var izraisīt neirotiskas izpausmes.
* * *
Visi šie simboli var tikt izmantoti psiholoģiskos vingrinājumos, lai rosinātu atbilstošus pārdzīvojumus un veicinātu personiskā un pārpersoniskā sintēzi, tādējādi kļūstot par Veselu Cilvēku.