Runājot par pārpersonisko pieredzi un pārpersoniskajiem pārdzīvojumiem, mēs saskaramies ar nopietnām grūtībām – ar mūsu valodas nepiemērotību, kas patiesībā ir saistīta ar tās sākotnējo orientāciju. Vārdi, kuri kalpo, lai apzīmētu iekšējas psihiskas vai garīgas norises, sākotnēji bija izveidoti jūtu uztveres izpausmes un ārējās pasaules norišu apzīmēšanai. Šie vārdi ir tikai simboli vai metaforas, līdzības.

Piemēram, vārda „gars” sakne daudzās valodās ir saistīta ar jēdzieniem, kuri apzīmē elpošanu. Šāda veida valodnieciskas grūtības ir pārvaramas, ja mēs ņemam vērā mūsu lietoto jēdzienu un vārdu simbolisko raksturu.

Ņemot vērā mūsu vēstītā simbolisko būtību, šāda veida valodnieciskie sarežģījumi ir pilnībā risināmi. Ja tie ir atbilstoši pieņemti un saprasti, simboli kalpo mums netieši intuitīvi ieplūstot būtībā, kuru tie apzīmē. Vārdi, kuri tiek izmantoti pārpersonisko jomu pārstāvošo jēdzienu apzīmēšanā, palīdz izpausties līdzībai starp ārējo un iekšējo pasauli tieši pateicoties tam, ka sākotnēji tikuši radīti vienīgi balstoties jūtu pieredzē.

Taču simbolos slēpjas citas bīstamības. Uztverot simbolu burtiski un ļaujoties tā valdzinājumam, cilvēks nespēj gūt to, ko konkrētais simbols norāda. Pie tam, visi simboli ir vienpusēji: katrs simbols spēj paust vienīgi kādu daļu no realitātes, ko tas apzīmē. No šīs vienpusējības var izvairīties vienīgi izmantojot simbolus, kuri apzīmē vienu un to pašu. Savstarpējā saplūsme, vairāku, dažādos simbolos iemiesojušos skatu punktu, sintēze var dot pilnīgu un dziļu priekšstatu par to, ko tie simbolizē.

Fragments

/Roberto Asadžioli/