Reiz mani bija pārņēmušas dziļas skumjas, domājot par šķiršanos un nāvi. Kad es vēlāk vēroju saulrietu, pēkšņi aptvēru sekojošo: ja reiz ir saulriets, tad vienmēr būs arī saullēkts.Tas vienalga, cik gara vai auksta ir ziema – tai allaž seko pavasaris. Puķes aug un izplaukst, bet tad tas ir vien laika jautājums, kad tās novīst un mirst. Tā lietas ir iekārtotas. Ja neņemam vērā dvēseli, tad universā nav lietu, kas dzīvotu mūžīgi.
Tas ir saulrieta īsais brīdis, kas dara to tik skaistu, un tā ir šķiršanās, kas dara atkalredzēšanos tik brīnišķīgu.
Daba un cilvēki atrodas nemitīgā pārmaiņu procesā, tāpat arī viss šai dzīvē mainās. Mums nevajag baidīties no pārmaiņām, bet gan analizēt tās un saprast to spēku. Tad mēs spējam piemēroties un atrast jaunu virzienu savai enerģijai, lai spētu akceptēt pārmaiņas.
Mēs visi dzīvojam mainīgā pasaulē. Dabai ir savs cikls ar dzīvību un nāvi, ar augšanu un atjaunošanos.
Dzīvības un nāves telpā es vēlētos būt liesma vai vadzvaigzne, lai izgaismotu katru cilvēka dzīves stūrīti pirms miršanas. Kad tā diena pienāks, jutīsim karstumu un atcerēsimies, ka tieši šis karstums dos dzirksteli jaunai dzīvībai.