Nedaudz par pasaules ekonomisko sistēmu un cilvēku nevienlīdzību.
Es pēdējā laikā bieži aizdomājos par to, vai cēloņu – seku likums tiešām eksistē. Vai patiesībā ir taisnīgums pasaulē, vai arī šādi jēdzieni eksistē vienīgi mūsu apziņā – ja tu tam tici, tad tu to priekš sevis atrodi.Jaunākie zinātnes pētījumi atklāj visuma smalko harmoniju un visu fundamentālo dabas spēku ārkārtīgi precīzo saskaņu. Ja tas tā nebūtu, tad dzīvībai nebūtu kur izpausties, jo tā matērijas forma, kuru mēs labi pazīstam, nemaz nevarētu pastāvēt.

Ņemot vērā šo atklājumu, gribu jautāt, tad kāpēc pasaulē valda tik dramatiska atšķirība starp bagātajiem un trūcīgajiem. Ar ko tā saujiņa bagātnieku un superbagātnieku ir izpelnījušies tādu paradīzi zemes virsū, un pārējās 2/3 pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo uz nabadzības vai zem galējas nabadzības robežas – tādu nolemtību. Nesaprotu, ko viņi ir tik ārkārtīgi labu izdarījuši, ka dzīve tos tā apbalvojusi, bez maz, noliekot tiem visu pasauli pie kājām, un ko tie nabago un cietēju miljoni ir tā noziegušies, ka bez viņu nabadzības tos vēl plosa dabas katastrofas un slimības.

Ja vēl šie bagātnieki būtu ar izcilām intelektuālām un garīgām īpašībām apveltīti cilvēki, kas būtu nodzīvojuši vienu vai vairākas, ar līdzjūtību un pašaizliedzību, piepildītas dzīves kā svētie, piem., māte Terēze , tad es pieņemtu, ka viņi to ir nopelnījuši, bet viņu dzīvesveids un viņu,vienas daļas – sevišķi Krievijā – bagātības rausšanas, metodes liecina pilnīgi par pretējo. Tad kur ir taisnība, ka tiek pieļauts tas, ka viņi drīkst visu ņemt, darīt, baudīt, bet citiem dzīve krata ar pirkstu pat par vismazāko atļaušanos, vai pat liedzot to mazumiņu , lai vispār izvilktu dzīvību.
Daudzi pat jau piedzimst redzot tikai šo elli, ko gan viņi labu var mācīties – gatavais elles ritenis.

Ja jau pēc būtības mēs visi piedzimstam ar viendām tiesībām uz brīvību lietot dabas veltes, tad patiesībā nekas nav mūsu īpašums, bet gan iedots lietošanā. Un ņemt vairāk nekā nepieciešams izdzīvošanai ir egoisms un noziegums pret tiem, kam tā nav un kas cieš trūkumu dēļ tā.

Tad kāpēc daba vai visums pieļauj dažiem cilvēkiem savākt visu vislabāko no šīs zemes, un pilnīgi bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, bet pārējiem atstāt tikai nožēlojamas pabiras un pied – stu bedri.
Kamēr dažiem pieder padsmitiem villu un jahtas daudzu simtu miljonu vērtība, katru dienu mirst bērni no slimībām un bada, pat tā arī neuzzinot, kas ir labais un skaistais.

Šiem radījumiem, kas parvalda pasaules dabas resursus un finanses, pārējie ir tikai slaucamas govis, kuras var slaukt lidz nāvei, mānīt un izmantot kā vien patīk, un vēl pilnīgi bez jebkādām negatīvām sekām, pat kļūstot vēl par dažiem miljardiem bagātākiem.

Likumi ir priekš mums, jo tos rada viņi. Patiesā kultūra un jēga ir izravēta no masu apziņas, to aizstājot ar dažādiem degradējošiem surogātiem un viltus vērtībām ( stulbu, tumsonīgu un trulu pūli ir vieglāk pārvaldīt ), kas iznīcina cilvēcību un sajēgu par dzīvi, tās patiesajām vērtībām un mūsu lomu tajā. Māti Zemi, šāda attieksme, ir novedusi līdz globālai ekoloģiskai katastrofai un mūs pie rases iznīcības robežas. Bet šie radījumi no visiem šiem sūdiem un sabiedrības degradācijas sekām pelna triljonus un nekādas sekas viņus neķer. Nebūs tie, viņu vietā stāsies viņu dēli un meitas, kas jau no bērnības, tendenciozi, tiek audzināti šāda pasaules valdnieka un globāla izmantotāja apziņā. Viņi būtu gatavi pat savu dvēseli velnam pārdot, lai tikai saglabātu savu varu un esošo situāciju pasaulē.
Es neredzu nekādu iespēju, ka pasaulē kaut kas varētu mainīties uz labu, vispārības labuma virzienā, kā vienīgi kāda globāla katastrofa, kas visu noslaucītu, bet drīzāk, tas būs parasto iedzīvotāju gals, jo viņi par to jau ir padomājuši.
Nebūs nekāda zelta laikmeta kamēr vien pastāvēs šāda lietu kārtība. Tā ir vislielākā utopija, domāt, ka bagātie pēkšņi kļūs garīgi apgaismoti un līdzjūtīgi, un sāks dalīties ar nabagiem.

Drīzāk viņi darīs visu, lai cilvēks turpinātu dzīvot šādā garīguma komā un bezcerībā, un turpinātu rīt viņu ideoloģiskos surogātus – masu subkultūru un patērnieciskuma dzīvesveidu.

Saka, ka nevar uzbūvēt savu laimi uz citu nelaimes – acīmredzot tomēr var, un pat vēl uz daudzu simtu miljonu nelaimēm.

Kamēr vieni nevar apmierinaat savas, pat viselementārākās, vajadzības dzīvības uzturēšanai, citi nezin kur vien vēl varētu aizbraukt, cik villas vēl piepirkt klāt un kā uzbūvēt vēl dārgāku un šikāku jahtu.
Šis jautājums jau sen plosa manu sirdi un iedzen manu izpratni un pārliecību, par taisnīguma likumu, strupceļā, jo, ja šis likums nedarbojas kaut vienā gadījumā, tad tas nedarbojas vispār, un, ja nav šī likuma, tad nav arī dieva, un cilvēce ir piekāsta līdz pēdējam, visā tās pastāvēšanas vēsturē.

Tad es dzīvei vairs no tā brīža nesaskatu nekādu jēgu.