Cilvēka prāts sevī glabā daudzus noslēpumus, bet sirds tikai vienu un pašu galveno – Mīlestību. Cilvēka dzīve tiek izgaršota palēnām visa mūža laikā, bet viens pats mirklis var tikt izgaršots kā visa dzīve… Ārā visa daba bija ietinusies biezā un tumšā miglā. Tā aptinās ap manu ķermeni. Es biju apmaldījies. Bet tad mana sirds bilda šādus vārdus manam prātam: “Nebaidies ne par ko, es tevi atsvabināšu. Bet vienmēr tici, nekad nepadodies, nekad…” Manā sirdī dzīvoja mana mūža mīlestība. Viņa man to teica. Lai cik tālu es būtu no savas mīļotās, viņa vienmēr runāja uz mani no manas sirds plašajiem mīlestības dārzu laukiem.
Cilvēki kaili staigā paradīzē.
Tavā sejā uzplaukušais bērna smaids asinssarkanajās lūpās un zili dzidrajās acīs un no tavas sirds ziedu dārza plūstošā medussaldā mīlestība augšāmcēla mani tuvāk Dievam. Un atkal es apzinājos – vairāk un vairāk es esmu tuvāk pinībai, kuru snieds absolūta mīlestība – visus aptveroša un visu zinoša, visur esoša un visā redzoša.
Un bija Dievs. Un Vārds bija pie Dieva. Un svētā Mūzikā Vārds tapa dzīvs. Un dzīvībā tapa viss dzīvais uz zemes – sākumā garīgi un tad arī fiziski. Un gara ķermenis saplūda ar fizisko ķermeni, radot katru dzīvo organismu tādu, kādu mēs to redzam pašlaik.
Dievs ir Mīlestība, ne Likums. Mums jāapzinās, kas ir Mīlestība. Cilvēki vairāk vai mazāk Dievu ir saistījuši ar Likumu un līdz ar to – arī ar sodu par tā neievērošanu. Reliģijas vārdā tiek nonāvēti cilvēki Likuma vārdā. Dievs zin, kas ir Likums. Viņš to var teikt. Mums jāapzinās Mīlestība sevī un citos, jo tā ir ārpus likuma, brīvas gribas, stāvoklis, ne ceļš, radoša, ne iznīcinoša… Zemei ir doti desmit baušļi, bet paradīzei tos nevajag. Tajā visu nosaka Mīlestība.
Jo vairāk cilvēks jūtas un izskatās dīvaini citu acīs, jo vairāk viņš ir atradis pats sevi – atradis sevi citos.
Halo ap sauli un mēnesi – nimbs, svētuma, auras oreols.
Un Dievs radīja cilvēku, lai viņš izzinātu sevi, bet viņš izpētīja visu pasauli sev apkārt un uzzināja, kā pakļaut to savā labā. Un visa dzīvā daba apkārt smagi nopūtās un teica: “Cilvēks izzināja pasauli, bet pats cilvēks viņam palika noslēpums, jo viņu neviens nepazina. Un visur esošais Dievs tāpat bij’ lielā miglā tīts. Bet, ja pazītu viņš sevi, tad arī Dievu, tad arī savus mazākos brāļus – dzīvās dabas iemītniekus.” Bet dzīvnieks bija un palika tikai dzīvnieks – viens mazītiņš nieks visā plašajā pasaulē.
Kad mēs neesam kopā, tad mans ķermenis skumst pēc viņas. Bet manā sirdī viņa vienmēr ir klātesoša. Tajā mēs skūpstāmies un dāvājam viens otram juteklīgus mīlestības baudas glāstus. Mans ķermenis un mans prāts vienmēr tad ir paēdis. Tos pabaro viņa – mana mūža mīlestība.
Saldo ķiršu baltos ziedus sevī paņēma vēja apskāviens. Tie, virpuļodami gaisā, tiecās tuvāk debesīm. Mīlesība tos sauca pie sevis. Gaisā virmojošais aromāts liecināja par to. Tajā lidoja neskaitāmu spoži baltu baložu bars. Vēja elpu pārņēma mīlestības svētais gars. Tas nolaidās uz zemi lietū kā prieka asaras un saulē kā prieka smaids. Un cilvēka gara sirdī uzziedēja mīlestība.
Mīlestības gars ieskāva sevī visu, jo mita tas gaisā. Un tagad cilvēki sajuta šo dziedējošo gaisa elpu. Tā ieplūda viņos caur muti un pabaroja viņu vienmēr izsalkušos ķermeņus. Prāts beidzot dalījās savās domās ar sirdi. Tie bija viens vesels – sirdsprāta gudrība. Tā bija patiesība jeb mīlestība, kas mita viņu jau augšāmceltajos Dieva gara ķermeņos.
Ieklausīties, lai saprastu; saprast, lai netiesātu; netiesāt, lai mīlētu; mīlēt, lai palīdzētu; palīdzēt, lai pārvērstu labajā.
Mans prāts un mana sirds ir atvērti visam – kā zilas debesis, ļaujot ieplūst saules gaismai un siltumam it visā un ikvienā. Bet, ja cilvēka prāta un sirds gudrības durvis ir aizvērtas vai puspievērtas, tad debesis vēl joprojām klāj mākoņi un cilvēka sirdsprāta gudrība nav vēl iemiesojusies viņā un līdz ar to arī saules dziedējošajam spēkam nav iespējams darīt patiesi laimīgu to, pēc kā visu dzīvi tiekties – pēc cilvēka.
Viņas acis – kā divas kristāldzidras smaragda ūdens lāses, viņas balss – vissaldākā mīlas šūpuļdziesma, kādu vien jebkad manas ausis ir dzirdējušas, viņas gaita – kā visskaistākā deja, kā pastaigājoties pa mākoņiem.
Un svētā mūzika ir cilvēka dievišķā balss, ietērpta skaņās.
P.S. – Ainārs Lignarskis