Tik jauki kādreiz atslēgties no visām ikdienišķajām domām un ieiet iztēles valstībā.Kas tā ir,tā ir tāda sapņu valstība,kur nav nekā neiespējama.Šodien es pabiju paradīzes dārzā,tur iegāju skumju un drūmu pārdomu mākta,bet kāda nepazīstama koka zaros ieraudzīju kādu augli,kas tik ļoti atgādināja falla formu un mani tas tā piesaistīja ,ka es uzrakstīju nelielu apceri par šo tēmu un manuprāt iznāca ļoti skaisti,palasiet arī Jūs šo manis uzburto vīziju.…..Viņa bija noskumusi,nekas šo daiļo būtni šodien neiepriecināja,skumjas viņu māca……bet te tā sadomāja ieiet paradīzes dārzā pastaigāties,baudot spirgto rīta gaisu,klausoties putnu nebeidzamajos treļļos un priecājoties par košajām puķēm noskaņojums strauji uzlabojās.

Tā lēni staigājot un priecājoties par neizsakāmi skaisto ainavu tā nonāca augļu dārzā ,kur savus platos un spēcīgos zarus pleta pasakaini paradīzes augļu koki,tie apbūra viņu ar savu augļu krāsu un formu daudzveidību un te pacēlusi acis skumjā būtne ieraudzīja ko neredzētu,šis burvīgais auglis kas karājās raženā koka zaros atgādināja falla formu.

Tas viņu atdzīvināja ,tā uzreiz atžirga,satvēra kāroto augli, noplūca to un šķelmīgi un noslēpumaini pasmaidīja,piepieda to pie krūtīm,tas cieši iegūla krūšu iedobē un steidzamiem soļiem atstāja šo dārzu,tai bija padomā krietni interesantākas lietas, jo šis saldkairais auglis atgādināja par dievīgi neizsakāmu baudu ko iespējams gūt,baudot ko līdzīgu……..un viņa to tik ļoti vēlējās,viņai tā tik ļoti pietrūka lai piepildītu savu sievišķīgo būtību,lai atraisītu savas izjūtas,lai paceltos spārnos un sajustos pilnvertīga un iekārojama un mīlēta un lolota,lai iekarotu nebeidzamas svētlaimes virsotnes……..labi ka ir tādi dārzi,kur gatavojas tādi fantastiski augļi un kuros katrs var ieiet un noplūkt tos……….bet tad viņa atmodās un viss izrādijās tikai vīzija,bet pozitīvi dzīvelīgās izjūtas nekas nevar atņemt un citreiz kad būs drūmi ap sirdi ,viņa atkal slepus ieies paradīzes dārzā un centīsies tur palikt ilgāk un varbūt piepieldit kādu savu vēlmi,kamēr rīts nav pavēlējis mosties,jo tumšajās naktīs kad zvaigznes pie debesīm sijā savu noslēpumaini brīnumaino gaismu viss taču ir ir iespējams un vientuļa skumju mākta dvēselīte var veldzēties sapņu saldmē un ļauties iztēles varai.