Par domu un ideju trūkumu mūsu dienās nesoda, un iekams paši neredzam, un neviens mums nesaka — mūsu sirdsapziņa klusē. Bet tikko ir radies cilvēks, kas sakas redzam, zinām kaut ko, — mums vairs nav tiesību teikto ignorēt. Mūsu pienākums meklēt, kontrolēt sacīto, — bet vairāk taču neprasa ari Guru! Tikai kad mūsu «es» mācību atzīst, – tikai tad mums mūsu dzīve jāpārveido, — bet tad gan negrozāmi, ar visu mūsu spēku un pieķeršanos, ar sirdi un dvēseli.

Ja mūsu pašu piedzīvojumi —- kaut sapņos, jo sapnis pa lielākai daļai ir dzīve augstākās (parasti astrālā) pasaules — kādā punktā saskan ar Guru tēlojumiem, — neaizmirstat iedomāt, ka tā ir likteņa labvēlība Jums.

Turpināt kontroli jo cītīgāk!

Lai nebiedē mūs iespējamie maldi. Maldu maiņa ir cilvēces attīstības ceļš.

Bet Jūs, kas noturēsiet šo domu inspirētāju par kādu murgotāju — neaizmirstat, ka Nīcše, piem., bija garīgi slims cilvēks. Viņa domas tomēr apsver ikviens garīgi vesels cilvēks, kurš pretendē uz kaut cik aptverošu pasaules uztveri.

Un neviens lai nedara tagad tik parasto kļūdu: prāta nozīmes pārspīlēšanu cilvēka dzīvē. Jūs redzesiet, ka prāts ir tikai , augstākais 1/5 daļa no visa cilvēka.

Piegriežat vērību ari citām savām cilvēka būtnes spējām, citām Dieva izpausmēm. Sajūtas, jūtas, iztēles vara, nojautas, sapņi, intuīcija, kosmiskā apziņa, iekšējā ticība, tiešzināšana — «ģēnija dzirksts» u. d. c., taču arī pelna mūsu ievērību! Neprasīsim tāpēc pierādījumu, bet būsim pateicīgi arī par parādīšanu.