Veģetārisma piekritēji dzīvnieku gaļu nelieto galvenokārt divu iemeslu dēļ: vai nu viņi uzskata, ka veģetārs ēdiens ir labāks veselībai, vai nepiekrīt dzīvnieku nogalināšanai, lai tos lietotu uzturā. Kas attiecas uz pirmo iemeslu – tiesa, organisms labāk uzņem dārzeņus nekā gaļu un šajā procesā patērē mazāk enerģijas, lai no konkrētās barības iegūtu spēkus dzīvībai. Turklāt šajā procesā vielmaiņas produkti asinīs un audos izdala mazāk toksīnu. Bet, no otras puses, veģetārs un – vēl jo vairāk – veģetāls (no vegetal – tikai no augu valsts) uztura režīms, ja to nepareizi ievēro, var novest pie nopietna noteiktu vielu trūkuma organismā.

Es ļoti labi saprotu otro veģetārisma iemeslu, jo pret dzīvniekiem jūtu lielu cieņu un viņus vienmēr esmu uzskatījis par mūsu „mazākajiem brāļiem”. Taču mūsdienu situācijā šajā jomā mani visvairāk satriec nevis tas, ka dzīvniekus nogalina, lai izmantotu uzturam, bet tas, kā to dara. Daudzus dzīvniekus nogalina šausmīgos apstākļos un pakļauj milzīgām ciešanām. Tā ir dzīvnieku cieņas aizskaršana, un tas liecina par cilvēku barbarismu. Vēl jāpiebilst, ka ciešanu rezultātā dzīvnieku organismā izveidojas toksīni, kuri saindē gaļu, un tā zināmā mērā kļūst uzturam nederīga. Tāpēc ne tikai dzīvniekiem, bet arī mums ir svarīgi, lai nogalināšanas brīdī tie ciestu pēc iespējas mazāk, un domās mums ir jāatvainojas par to, ka atņemam viņiem dzīvību, lai uzturētu savējo.

Ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka veģetārisms veicina garīguma attīstību. Kaut arī šādas domas ir cieņas vērtas, tās tomēr ir nepamatotas, jo mūsu uzturam ir materiāls raksturs un tas saistīts tikai ar mūsu fizisko ķermeni. Uzturs ietekmē ķermeni, nevis dvēseli. Protams, mēs nevaram noliegt, ka tas, ko mēs ēdam, ar savu kvalitāti un kvantitāti noteiktā momentā ietekmē mūsu vispārējo stāvokli un garastāvokli. Jūs, piemēram, zināt, ka pēc sātīgām pusdienām garīgais darbs ir apgrūtināts un jebkurš mistikas darbs ir neefektīvs. Tomēr mistiķim nav vērts gaidīt apskaidrību un iespēju kļūt garīgi labākam, tas ir, pazemīgam, dāsnam, pacietīgam utt., liekot cerības vienīgi uz augu valsts uztura lietošanu.

Taču šo tikumu iemantošana ir jebkuru garīgu meklējumu pamatā. Šī iemesla dēļ Skolotājs Jēzus teica, ka cilvēkiem vairāk jārūpējas par to, kas iziet no mutes, nevis par to, kas caur muti ienāk. Ar to viņš gribēja teikt, ka cilvēka teiktais var nodarīt ļaunu citiem cilvēkiem, bet tas, ko viņš apēd, var kaitēt tikai viņam pašam.