Ir divi jēdzieni, kuri cilvēkam dzīves laikā liekas vissvarīgākie, jo tie raksturīgi dabai tie ir telpas un laika jēdzieni. No tā izriet, ka dzīve telpā un laikā – tā ir dzīve pasaulē un dabā; taču šie divi jēdzieni zaudē savu vērtību citā dzīvē. Un tomēr garu pasaulē tā ir zināma parādība, jo gars, kurš tikko atstājis ķermeni, sev līdzi nes dabas ideju, bet pēc tam saprot, ka nav ne laika, ne telpas, ka tos aizstāj stāvoklis; ka telpas un laika jēdzienam dabā atbilst citas dzīves stāvokļi: telpai būtnes stāvoklis, laikam esības stāvoklis.
No tā izriet, ka katrs var skaidri ieraudzīt, kāda izpratne piemīt cilvēkam pasaulē un dabā par citu dzīvi un ticības noslēpumiem, it īpaši, kad viņš tiem negrib ticēt, kamēr neizprot caur šīs dzīves jēdzieniem vai pat sajūtām.
Tā kā cilvēks saprot, ka tad, ja viņš atteiksies no telpas un laika jēdzieniem, viņš vairs absolūti nekas nebūs, un nekas viņā nepaliks no tā, uz ko pamatojoties varētu just un domāt, vai paliktu vismaz neskaidrs, ko nav iespējams saprast. Tomēr viss ir otrādi tāda ir eņģeļu dzīve visgudrākā un laimīgākā no visām; tāpēc, saskaņā ar Vārda dziļāko nozīmi, noteikts vecums nav vecums, bet stāvoklis.