Ierobežotam prātam, virspusēji skatoties,
šķiet, ka reliģijas viena no otras atšķiras –
katrai ir savi īpaši dievi, svētās grāmatas, lūgšanas, rituāli, svētās vietas un tempļi, kā arī liels skaits noteikumu, kas ticīgajam jāievēro. Kas vienā reliģijā ir tikums, citā var būt grēks. Piemēram, hinduistam govs nonāvēšana ir ļaunāk nekā cilvēka nāve, bet tai pat laikā citās reliģijās uz svētkiem pieņemts nokaut govis. Sinagogā un mošejā aizliegts ieiet ar galvassegu. Jūdi nedrīkst skaļi izrunāt Dieva vārdu, bet hinduisti uzskata: jo vairāk piesaukt dievu vārdus, jo labāk. Musulmanim vīna dzeršana ir grēks, bet kristieši vīnu lieto baznīcās. Šādu atšķirību ir daudz.
Kas gan visām reliģijām kopīgs? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpalūkojas, kā katra no tām būvēta. Jebkurai reliģijai ir: a) kults un b) īpašs pasaules uzskats. Kults jeb kulta prakse prasa no ticīgā konkrētas darbības (piemēram, lūgšanas vai tempļa apmeklēšana). Pasaules uzskats jeb uztvere ietver sevī uzskatus par apkārtējo vidi un cilvēku. Vissvarīgākais reliģiozajā pasaules uztverē – uzskati par pārdabisko, nemateriālo pasauli.
Patiesi, ja katrā reliģijā novākt to, kas to atšķir no citām, paliks būtība, “serdenis”, kas ir praktiski vienāda visām reliģijām. Šī būtība vēsta, ka Visums iekārtots sarežģītāk, nekā šķiet pirmajā brīdī: līdz ar apkārtējo vidi, kas ir pierasta un zināma visiem, eksistē cita, neredzama pasaule, kas iespaido apkārt notiekošo. Un cilvēkam tas ir jāņem vērā, savu uzvedību saskaņojot ar noteiktām likumsakarībām. Tieši šīs zināšanas (kas nākušas no cilvēkiem, kurus vēlāk sāka dēvēt par gaišreģiem, mesijām, avatāriem, skolotājiem) kalpojušas par cēloni visu pasaules reliģiju izveidošanai.
Svarīgi pasvītrot, ka jebkuras reliģijas dibinātāji, runāja tikai par to, kas viņiem bija realitāte, viņu personīgās pieredzes rezultāts. Viņiem nebija ticības tam, ko viņi runā, bet gan tiešā zināšana. Tiešā zināšana ir tiešās uztveres rezultāts. Tieši tāpat redzīgais zina par saules eksistēšanu, jo pats to redz, bet tai pat laikā aklais var tikai ticēt, paļaujoties uz redzīgā stāstīto.
Tādēļ katrā reliģijā ir ticības moments un kā sekas – no tā izrietošie dažādie rituāli un pielūgsme. Jo parastie cilvēki, kas piesaistīti (reliģijai) ar svēto sprediķiem un brīnumdarbiem, paši nekad neko līdzīgu nav pieredzējuši. Tādēļ viņiem vienīgā iespēja pieskarties Dižajai Patiesībai bija ticība un pielūgsme.
Tika celti tempļi, veidotas lūgšanas un rituāli, – tas nostiprināja ticību un palīdzēja pielūgsmei.
Taču vienmēr bija cilvēki, kuri bija spējīgi uz kaut ko vairāk. Pateicoties īpašiem paņēmieniem, šādi cilvēki tiktāl sevi pilnveidoja, ka paši iemācījās pārdzīvot to, par ko runāja viņu skolotāji. Pašpilnveides metodes tika nodotas no skolotāja viņa mācekļiem, kuru skaits ar laiku pieauga, veidojot skolas.
Un tā, katra reliģija kopš izveidošanās brīža attīstījās divos virzienos. Pirmais – labi zināmais un masveidīgais – ārišķīgais, kas balstījās ticībā un reliģisko priekšrakstu ievērošanā. Šis virziens ar laiku noformējās par reliģiozām organizācijām ar savu atribūtiku, parašām un tempļiem, kur ticīgie varēja veikt kulta darbības.
Otrs virziens – mazskaitlīgs un slēpts neiesvētītajiem – iekšējais, kas balstīts uz slepenām zināšanām un intensīvu praktizēšanu. Tā ir ezotērika (no grieķu eso`terikos – iekšējais, slēptais), kas ļāva saviem sekotājiem (ezotēriķiem) praktiski mainīt sevi saskaņā ar ideāliem, ko katras reliģijas veidotāji bija pasludinājuši. Tādējādi ezotēriķi, pateicoties tiešam pārdzīvojumam, sasniedza dziļākās patiesības, kas guļ visu reliģiju pamatā.
Ezotēriķim ir svarīgi gūt mistisko pieredzi, nevis ievērot parašas un rituālus, kas balstās noteiktās reliģiozās normās un noteikumos. Tādēļ ezotēriķus dažkārt dēvē par mistiķiem (no grieķu mystikos – noslēpumainais). Mistika – tā ir savas uztveres paplašināšana ārpus materiālās pasaules robežām. Mistiķim izdodas tiešā veidā pieskarties slēptākajiem Visuma un cilvēka noslēpumiem, balstoties nevis ticībā, bet personīgajā pieredzē. Šī iemesla dēļ ezotēriķu vidū nekad nav bijis domstarpību un vēl jo vairāk – cīniņu, kaut arī viņi piederēja pie dažādām skolām un tradīcijām. Jo mistiskā pieredze atkarīga no dziļākās, fundamentālās cilvēka un Visuma uzbūves, bet šīs lietas ir vienādas visām tautām visos laikos.
(Domstarpības, kas rezultātā noved pie konfliktiem un slepkavībām, rodas starp ticīgajiem, tā kā viņi strīdas par savām atšķirīgajām ticībām (jeb citiem vārdiem – par dažādām svēto rakstu interpretācijām vai fantāzijām), nevis par pašu vienīgo Patiesību. Par to strīdēties nav iespējams, to var tikai pārdzīvot.)
Mistiķi vienmēr glabāja savas zināšanas noslēpumā, jo tās neizprotot vai nepareizi pielietojot, var nodarīt ļaunu gan sev, gan apkārtējiem. Bet vairums tradicionālo reliģiju pārstāvju visai negatīvi attiecas pret ezotēriku, galīgi to nesaprotot un uzskatot par kaitīgu ķecerību. Viņiem ir taisnība, jo viņiem rūp nevis pilnības meklējumi, bet “ticības glābšana”. Tādi “reliģiskie darbinieki” pārvērš savas reliģijas par sociālām organizācijām, kas agresīvi cīnās par ietekmi pār ļaužu prātiem un kas bāzējas mirušās dogmās. Sākotnējās idejas, kas bija dzīvi vārdi dibinātāju mutēs, sekotāji visai drīz nomērdēja, jo viņi nodarbojās ar “īstenās ticības” izplatīšanu un attiecīgo sociālo institūtu veidošanu. Tādēļ neviens dižais meistars neietilpa viņa laikā esošajos tradīciju rāmjos (tā kā tās jau bija mirušas), bet dibināja jaunu tradīciju (ko viņa “sekotāji” veiksmīgi atkal nomērdēja).