Šajā pasaulē visas gudrās un noderīgās lietas jau sen ir pateiktas. Pat vairākas reizes. Vienīgais, ko varu darīt, ir mēģināt pateikt kaut ko jau sen pateiktu, tikai nedaudz citiem vārdiem. Vēlos uzsvērt to, ka par patiesi noderīgu uzskatu tieši praktisku darbību, un nevis teoretizēšanu (kas pēc būtības ir arī šis raksts). Nav tik svarīgi spriedelēt par to, cik dziļš varētu būt bezdibenis. Ko varētu iegūt, lecot šajā bezdibenī. Kas notiks, ja lekšu bezdibenī. Vai tad, ja es lekšu, vai tad es varēšu atrast to, ko patiesi meklēju? Un ko es vispār meklēju? Vai lecot es neaiziešu bojā? Atbildes uz šiem jautājumiem ir iespēja iegūt tikai lecot. Lecot savā iekšējā, neapgūtajā dzelmē. Lecot, neraugoties uz milzīgajām bailēm. Lecot kaut vai tāpēc vien, ka citur atbildes atrast neizdodas. Līdzīgi kā Alise, kura skrēja pakaļ trusim viņa alā, un krita dziļajā bezdibenī. Toties cik daudz apbrīnojamas lietas viņa varēja tur ieraudzīt!
Vēlos piedāvāt Jums doties man līdzi nelielā ceļojumā. Pieņemot domu, ka mums pagaidām nav pieejami citi instrumenti, lai varētu izzināt, jeb vismaz aptuveni noskaidrot prāta darbības īpatnības, tā attiecības ar apziņu un zemapziņu,- tad piedāvāju pagaidām lietot to pašu prātu, talkā ņemot lielu daudzumu fantāzijas. Mēģināsim pētīt kādu iedomātu indivīdu, un, lai labāk varētu izprast viņā notiekošos procesus, lietosim veco, labo līdzību metodi.
Uzskatīsim, ka mūsu pētījumiem pakļautais indivīds ir dārznieks. Viņa apziņa ir dārzs, kurā ir iespēja uzplaukt un ziedēt dažādiem ziediem. Šie ziedi, laika gaitā var attīstīties, un no tiem var celties citu, jau sarežģītāku ziedu sugas. Tāpat šajā dārzā vieta ir arī ogu krūmiem, pat kokiem. Tie, savukārt, var nest augļus. Šis dārzs var plaukt un ziedēt visdažādākajās krāsās. Tas var būt noslēpumainu smaržu piepildīts. Tomēr tas pats dārzs var arī nīkuļot. Ziedi tajā var būt vārgi un bāli. Ogu krūmi un koki var nokalst, tā arī nesagaidījuši ražu. Un tieši no dārznieka ir atkarīgs tas, vai šis dārzs zels vai nīkuļos.
Un tomēr, dārzs, ar visiem tā ziediem un krūmiem, ir tikai redzamā, jeb tieši apjaušamā daļa. Bez tās pastāv arī tikai vāji nojaušamā – dārza augsnes daļa, jeb zemapziņa.
Tieši pazemē, jeb augsnē notiek visi svarīgākie procesi, kas ir pamātā tam, lai katrs augs varētu izveidoties tieši tāds, kāds tas ir īpašs un vienreizīgs. Tieši no augsnes īpašībām ir atkarīgs tas, vai ziedi un krūmi dārzā augs skaisti un kupli, vai koki nesīs augļus.
Dārzniekam, protams, ir daudz dažādi instrumenti, ar kuru palīdzību viņš var veikt dārza uzturēšanai un uzlabošanai nepieciešamos darbus. Šoreiz uzmanību gribu pievērst tikai vienam no tiem lāpstai. Mūsu aplūkotā indivīda dārznieka saimniecībā, lāpstu es gribētu pielīdzināt prātam.
Droši vien šeit varētu runāt arī par ārējās vides un laika apstākļu ietekmi uz dārzā augošajiem ziediem un krūmiem, tātad virsapziņu, tomēr šajā jautājumā neesmu kompetents, un tādēļ to pat neaizskaršu.
Šajā dārzā viss būtu vislabākajā kārtībā, ja tikai ne kāda maza kļūme. Proti, lāpsta ir iedomājusies, ka ir galvenā un pati nozīmīgākā figūra visā šajā saimniecībā. Sākumā viņa apgalvoja, ka bez viņas nekāds dārzs nemaz nevar pastāvēt. Un sava taisnība jau viņai arī bija. Laikam ejot, viņa aizvien vairāk un vairāk uzsvēra savu unikalitāti un vienreizīgumu. Un nu jau ir pienācis laiks, kad viņa apgalvo, ka nekāds dārzs vispār nav vajadzīgs. Pilnīgi pietiek ar to, ka ir viņa lāpsta kā pilnības un skaistuma simbols. Ja kaut kādi tur sīki stādiņi vēl tomēr grasās līst ārā no zemes dzīlēm, tad tiem vienkārši vajag uzbērt virsū akmeņus. Un tieši tas ir lāpstas tiešais pienākums un patiesā sūtība. Un nav vajadzīgs nekāds dārzs, jo var taču izveidot tik skaistu vēsu akmeņu lauku. Un arī darba tad būs mazāk. Vajadzēs tikai laiku pa laikam uzbērt jaunu akmeņu kārtu, jo tie nešpetnie pretīgie augi tā vien grib izspraukties saulītē.
Šis, protams, ir tikai salīdzinājums. Un arī krāsas te ir sabiezinātas. Tomēr, atgriežoties pie dārznieka un viņa dārza, gribu izgaismot dažas lietas.
Dārzs nevar pastāvēt bez dārznieka un augsnes. Arī augsnei nav īpašas jēgas tad, ja augiem nav telpas, kurā tie varētu uzplaukt. Saprotams, ka arī lāpsta šeit ir vērtīgs un noderīgs instruments. Tomēr, šķiet, ka dārzniekam vislabākie darba rezultāti varētu būt tad, ja viņš spētu apzināties pats savu lomu un nozīmīgumu visā iepriekš pieminēto lietu kopumā. Ja viņš spētu apzināties pats sevi kā vienotu gan ar dārzu, gan augsni, gan saviem instrumentiem, gan arī ārējo vidi. Tad viņš varētu kļūt par vērotāju, kurš sava dārza uzlabošanai, lieto veselo saprātu. Veselo nevis kā slimību neietekmēto, bet gan, kā atsevišķas daļas vienojošu, saprātu.
Nu nevar lāpsta uzziedēt. Vienkārši nevar.