Bērnībā mums nebija iespēju izvēlēties, kam ticēt, mēs pieņēmām informāciju, ko planētas sapnis ar cilvēku starpniecību darīja mums pieejamu. Informāciju var saglabāt, tikai piekrītot tai. Ārējais sapnis var piesaistīt sev mūsu uzmanību, bet, ja neesam ar to vienisprātis, mēs nepaturam un nesaglabājam informāciju. Tiklīdz mēs tai piekrītam, mēs sākam tai ticēt un saucam to par ticību. Ticība ir beznosacījumu piekrišana.
Bērni mācās, piekrītot visam, ko saka pieaugušie. Mēs piekrītam, un mūsu ticība kļūst tik spēcīga, ka šī uzskatu sistēma ietekmē visu mūsu dzīves sapni. Mēs neesam izvēlējušies šo ticību un uzskatus, mēs esam varējuši pret tiem sacelties, bet mēs neesam bijuši pietiekami stipri, lai ņemtu pār tiem virsroku. Rezultātā mēs esam padevušies šai ticībai, piekrītot tai un padarot to par vienošanos.
Es šo procesu dēvēju par cilvēka pieradināšanu, kuras laikā mēs mācāmies, kā dzīvot un kā sapņot. Cilvēka pieradināšanas laikā informācija no ārējā sapņa tiek pārnesta uz iekšējo sapni, un izveidojas viņa uzskatu sistēma. Vispirms bērns apgūst lietu un parādību nosaukumus mamma, tētis, piens, pudele. Dienu no dienas mājās, skolā, baznīcā, skatoties televīzijas pārraides, kāds mūs māca, kā jādzīvo, kā jāuzvedas un kā jāizturas. Ārējais sapnis māca mūs, kā kļūt par cilvēku. Mums ir savs priekšstats par to, kas ir “sieviete” un kas ir “vīrietis”. Un mēs iemācāmies vērtēt; mēs vērtējam paši sevi, citus cilvēkus, kaimiņus.
Bērnus pieradina gluži tāpat, kā mēs pieradinām suni, kaķi vai kādu citu dzīvnieku. Lai sunim ko iemācītu, mēs sodām to un uzslavējam. Bērnus, kurus mēs tik ļoti mīlam, mēs audzinām tāpat kā mājdzīvniekus sodot un uzslavējot. Kad darījām to, ko gribēja mamma un tētis, mums teica “labs puisītis” vai “laba meitenīte”. Ja nedarījām viņiem pa prātam, mūs sauca par “sliktu zēnu” vai “sliktu meiteni”.
Ja pārkāpām noteikumus, mūs sodīja, ja rīkojāmies saskaņā ar tiem, mūs uzslavēja un apbalvoja. Neskaitāmas reizes dienā mēs izpelnījāmies kā sodu, tā uzslavas. Drīz mēs sākām baidīties gan no tā, ka mūs sodīs, gan no tā, ka izpaliks uzslava. Uzslava nozīmē to, ka vecāki, brāļi, māsas, skolotāji un draugi pievērsuši mums savu uzmanību. Un drīz mēs kļūstam atkarīgi no vajadzības piesaistīt citu cilvēku uzmanību, lai saņemtu uzslavu.
Uzslavas ir patīkamas un, lai tās saņemtu, mēs sākam darīt to, ko no mums grib citi. Baidoties no soda un tā, ka mūs nepaslavēs, mēs sākam izlikties par to, kas mēs neesam. Mēs to darām tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu un iepatiktos. Mēs cenšamies izpatikt mammai un tētim, skolotājiem, Baznīcai. Un tā mēs iemācāmies tēlot. Mēs izliekamies par to, kas neesam, tikai tāpēc vien, ka baidāmies no tā, ka mūs atgrūdīs un nepieņems. Šīs bailes pārvēršas par bailēm no tā, ka mēs kādam nepatiksim. Galu galā mēs kļūstam par to, kas nemaz neesam. Mēs kļūstam par mammas, tēta, sabiedrības un reliģijas uzskatu kopiju.
Pieradināšanas procesa laika mēs zaudējam savas dabiskās tieksmes. Kad esam pietiekami pieauguši, lai sāktu saprast, mēs iemācāmies vārdu nē. Pieaugušie saka: “Nedari tā un nedari šitā.” Mēs sadumpojamies un sakām: “Nē!” Mēs saceļamies, jo aizstāvam savu brīvību. Mēs gribam būt mēs paši, taču pieaugušie ir lieli un stipri, bet mēs neesam tikpat kā nekas. Pēc kāda laika mēs kļūstam bailīgi, jo zinām, ka ikreiz, kad izdarīsim kaut ko ne tā, mūs sodīs.
Pieradināšana ir tik iedarbīga, ka dzīvē pienāk brīdis, kad nevienam vairs nevajag mūs pieradināt. Mums nevajag, lai mamma, tētis, skola vai Baznīca mūs pieradinātu. Mēs esam tik labi mācīti, ka pieradinām paši sevi. Mēs esam pašpieradināti dzīvnieki. Mēs spējam pieradināt sevi, lai iekļautos uzskatu sistēmā, kuru esam pārmantojuši, un mēs izmantojam to pašu veco sodīšanas un slavēšanas metodi. Mēs sodām sevi, kad esam pārkāpuši pašradītās uzskatu sistēmas noteikumus, un apbalvojam sevi, kad esam bijuši “labs puisītis” vai “laba meitenīte”.
Uzskatu sistēma ir kā likumu kodekss, kas valda pār mūsu prātu. Mēs pat neuzdrīkstamies šaubīties, vai viss šajā kodeksā rakstītais ir patiess. Uzskatu sistēma sakņojas visi mūsu spriedumi, pat tie, kas vērsti pret mums pašiem. Pieradināšanas rezultātā mūsu apziņā nostiprinās pat tādi ētikas likumi kā desmit baušļi. Viens pēc otra šie likumi kļūst par daļu no mūsu likumu kodeksa un valda pār mūsu sapni.
Mūsu prātā ir kas tāds, kas vērtē visu un visus laika apstākļus, suni, kaķi, visu. Iekšējais soģis pēc likumu kodeksā rakstītā spriež tiesu pār visu, ko darām un nedarām, domājam un nedomājam, jūtam un nejūtam. Nav nekā, kas nebūtu pakļauts šī soģa tirānijai. Ikreiz, kad darām kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar šo likumu kodeksu, soģis pasludina mūs par vainīgiem, mums jāsaņem sods, mums jākaunas. Un tā notiek neskaitāmas reizes dienā visas dzīves garumā.
Mūsos mājo arī upuris. Upuris ir tas, kas dzīvo ar vainas un kauna apziņu. Upuris ir tā mūsu personības daļa, kas mēdz teikt: “Ak, es nabadziņš. Es neesmu pietiekami labs, pietiekami gudrs, pietiekami skaists. Es neesmu mīlestības vērts. Ak, es nabadziņš.” Soģis piekrīt un saka: “Jā, tu neesi pietiekami labs.” Un tas viss sakņojas uzskatu sistēmā, kuru nekad neesam izvēlējušies. Šie uzskati ir tik spēcīgi, ka pēc daudziem gadiem, kad saskaramies ar jauniem jēdzieniem un cenšamies paši pieņemt lēmumus, mēs atskāršam, ka tie vēl aizvien valda pār mūsu dzīvi.
Jebkas, ko darāt, pārkāpjot likumu kodeksu, saules pinuma apvidū rada dīvainu sajūtu, ko sauc par bailēm. Kodeksa pārkāpšana uzplēš jūsu emocionālās rētas, un jūs reaģējat, ražojot emocionālu indi, jo viss, kas rakstīts likumu kodeksā, ir taisnība, un viss, kas liek jums apšaubīt savu uzskatu sistēmu, laupa jums drošības sajūtu. Pat ja likumu kodekss nemaz nav pareizs, tas tomēr rada drošības sajūtu.
Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem, pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.
Tādēļ, lai apšaubītu savu uzskatu sistēmu, mums vajadzīga drosme. Pat ja mēs neesam šos uzskatus izvēlējušies, mēs esam tiem piekrituši, esam ar tiem vienojušies. Šī vienošanās ir tik iedarbīga, ka pat tad, ja saprotam, ka kāds no tiem nav gluži pareizs, mēs tik un tā jūtamies vainīgi un kaunamies par to, ka neesam rīkojušies saskaņā ar noteikumiem.
Tavs prāts ir migla, ko tolteki sauca par mitote. Tavs prāts ir sapnis, kurā tūkstošiem cilvēku runā vienlaicīgi un cits citu nesaprot. Tavs prāts ir bieza migla, kas neļauj tev saskatīt to, kas tu patiesībā esi. Indieši šo miglu sauc par maija, kas tulkojumā nozīmē ilūzija. Tā cilvēks sevi uztver. Visas cilvēku domas par sevi un pasauli, visi priekšstati un plāni nav nekas cits kā migla. Mēs nespējam ieraudzīt savu patieso būtību, mēs nespējam ieraudzīt, ka neesam brīvi.