Mēs ar prieku piedāvājam lasītājiem pirmo rakstu no Elifasa Levi (abata Alfonsa Lui Konstana), viena no XX gs. Rietumu diženākajiem okultajiem skolotājiem, nepublicēto darbu sērijas. Kā Romas katoļu mācītājam viņam atņēma garīgā amata statusu Romas Baznīca, kura necieš nekādu ticību Dievam, Velnam vai Zinātnei, ārpus savu šauro dogmu robežām un atdod anafemai jebkuru viņu ticības nomāktu dvēseli, kura sasniedz panākumus, izraujoties no prāta verdzības. Tieši prāts vairo zināšanas un samazina ticību; tātad, tie, kuri vairāk par visiem zina, par visiem mazāk tic, – teicis Kārlails. Elifass Levi zināja daudz, daudz vairāk nekā priviliģētais mazākums no mūsdienu Eiropas lielākajiem mistiķiem; taču analfabētu vairākums viņu apmeloja.
Viņš uzrakstīja šos draudīgos vārdus: Lielo patiesās reliģijas un senās magu zinātnes noslēpumu atklāšana, kas pasaulei parāda universālās dogmas veselumu, iznīcina fanātismu, pateicoties zinātniskam izskaidrojumam un jebkura brīnuma būtības atklāšanai, – un šie vārdi izlēma viņa likteni. Reliģiskais fanātisms viņu vajāja par neticību dievišķajam brīnumam; fanātiskais materiālisms par vārda brīnums izmantošanu; dogmatiskā zinātne par mēģinājumu izskaidrot to, ko tā pati vēl nespēja izskaidrot, un tāpēc neticēja.
Grāmatu autors Augstākās maģijas dogma un rituāls, Garu zinātne, Atslēga uz lielajām mistērijām nomira nabadzībā, tāpat kā viņa slavenie priekšgājēji okultajās mākslās Kornēlijs Agripa, Paracels un daudzi citi.
No visām pasaules valstīm viscietsirdīgāk ar akmeņiem nomētā savus praviešus Eiropa, tajā pašā laikā, kad viltus pravieši to sekmīgi vazā aiz deguna. Eiropa krīt ceļos katra elka priekšā pie noteikuma, ka tas glaimos tās iecienītajiem paradumiem, skaļi sludinās tās augstprātīgo intelektu un to slavēs.
Kristīgā Eiropa tic dievišķiem un dēmoniskiem brīnumiem un grāmatas nemaldībai, kuru pati bija nosodījusi un kuras leģendas sen nocēlusi no pjedestāla.
Spirituālistiskā Eiropa krīt sajūsmā medija vīzijas priekšā ja vien tas nav vienkārši palags vai neveikla maska un būs pilnīgi pārliecināta par spoku un mirušo garu parādīšanos.
Izglītotā Eiropa ar nicinājumu izsmej kristiešus un spirituālistus, visu sagraujot un neko neceļot, aprobežojoties tikai ar faktu arsenāla veidošanu, ar kuriem visbiežāk nezina ko darīt, un kuru iekšējais raksturs tai arvien vēl ir noslēpums.
Un tad visas trīs, bez saskaņas visā pārējā, vienojas apvienot spēkus gadsimtu svētītās senās zinātnes un senās gudrības apspiešanai, vienīgās zinātnes, kura spēj reliģiju radīt par zinātni, zinātni par reliģiju un cilvēka prātu atbrīvot no bieziem tīmekļiem.
IEDOMĪBAS UN MĀŅTICĪBAS
Sekojošo rakstu mums piedāvā cienījams Teozofijas biedrības loceklis un Elifasa Levi skolnieks. Mūsu korespondents un lielās okultās zinātnes skolotāja māceklis, zaudējis savu dārgo draugu (kurš izdarīja pašnāvību), lūdza viņu izteikt savas atziņas par felo-de-se (pašnāvnieka) dvēseles stāvokli. Elifass Levi piekrita.
Ar viņa mācekļa laipnu atļauju mēs iztulkojām un publicējam viņa rokrakstu. Kaut gan mēs esam tālu no tā, lai visam piekristu, jo, būdams mācītājs, Elifass Levi tā arī līdz pēdējam brīdim neatbrīvojās no savām teoloģiskajām kaislībām, – mēs esam gatavi ar cieņu uzklausīt tik kompetentā kabalista pamācības.
Tāpat kā Agripu un zināmā mērā Paracelsu, abatu Konstanu var nosaukt par bībelisku vai kristietības kabalistu, kaut gan Kristus pēc viņa domām bija ideālāks kā dzīvs dievcilvēks vai vēsturiska persona. Mozus vai Kristus, ja viņi tiešām eksistēja, pēc viņa domām bija cilvēki, kuri zināja slepenās mistērijas.
Jēzus bija cilvēces atdzimšanas simbols, dievišķais princips, kurš pieņēma cilvēka formu tikai tāpēc, lai pierādītu cilvēces dievišķumu. Oficiālās Baznīcas misticismu, kura tiecas noslāpēt cilvēcisko raksturu Kristus dievišķajā raksturā, tās bijušais pārstāvis stipri kritizē.
Taču vairāk par visu Elifass Levi ir ebreju kabalists. Pat, ja mēs ļoti gribētu mainīt vai labot šī diženā okultisma meistara mācību, šodien tas būtu vairāk kā nepieklājīgi, jo viņš vairs nav starp dzīvajiem un nevarētu aizstāvēties un paskaidrot savu viedokli.
Mēs atstāsim neapskaužamo mirušo un mirstošo lauvu spārdīšanas uzdevumu ēzeļiem šiem brīvprātīgajiem visu sagrauto reputāciju zārciniekiem. Tāpēc, kaut arī mēs personīgi nepiekrītam visiem viņa uzskatiem, mūsu viedoklis saskan ar literārās pasaules viedokli, ka Elifass Levi bija viens no gudrākajiem, izglītotākajiem un interesantākajiem autoriem starp tiem, kuri nodarbojās ar šo sarežģīto jautājumu.
PAŠNĀVNIEKA STĀVOKLIS PĒC NĀVES
Labprātīga nāve tas ir nelabojamākais no visiem grēka darbiem, bet tai pašā laikā arī attaisnojamākais no noziegumiem, sakarā ar mokošajām pūlēm, kādas nepieciešamas, lai to realizētu.
Pašnāvība tas ir vājuma rezultāts, kura tai pašā laikā prasa arī lielu garīgu spēku.
To var izraisīt stipra pieķeršanās, tāpat kā egoisms, bet bieži tas notiek nezināšanas dēļ. Ja vien cilvēki zinātu, kāda solidaritāte viņus vieno, tāda, ka viņi citos cilvēkos dzīvo tāpat kā citi dzīvo viņos, viņi priecātos bēdāšanās vietā, konstatējot dubultu ciešanu devu, kas viņiem šai dzīvē lemta; jo, saprotot mūžīgo vispārējas vienlīdzības un harmonijas likumu, viņi tad radītu dubultu laimes pakāpi, kura viņiem pienākas, tātad, viņi būtu mazāk gatavi noraidīt sava darba vērtību, atrunādamies ar to, ka viņu darbs ir pārāk rupjš.
Man no sirds žēl sava nelaimīgā drauga, kaut gan tieši viņam un viņam līdzīgiem cilvēkiem var būt adresēti skolotāja vārdi: Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina ko dara.
Man jautā, ko varētu darīt, lai palīdzētu viņa dvēseles ciešanās.
Protams, es nevaru jums ieteikt meklēt mierinājumu baznīcā. Kaut gan tā neaizliedz cerību, tā pašnāvnieku uzskata par uz visiem laikiem izslēgtu no kristīgās saskarsmes; tās bargie likumi vienmēr liek viņu nolādēt.
Jūs nabaga dzīves dezertierim varat palīdzēt ar lūgšanu, bet šai lūgšanai vienmēr jābūt darbībai, nevis vārdiem. Palūkojiet, varbūt viņam palika kaut kas nepabeigts, varbūt viņš nepaspēja paveikt neko labāku kā vēlējās par to, ko darīja, un tad mēģiniet pabeigt viņa iesāktos darbus un paveiciet viņa vārdā. Ziedojiet viņa vietā, tikai saprātīgi un neuzbāzīgi, jo tas nesīs augļus tikai tad, ja palīdzēsiet kroplim un vecam cilvēkam, kurš nespēj sev nopelnīt; naudai, kuru veltīsiet labdarībai, jākalpo darba, nevis slinkuma atbalstīšanai. Ja šī nelaimīgā dvēsele jums izraisa ļoti lielu līdzjūtību un jūs jūtat milzīgu simpātiju, tad paaugstiniet šīs jūtas un jūs tai kļūsiet providence un gaisma. Viņa dzīvos jūsu intelektuālajā un morālajā dzīvē, nesaņemdama milzīgajā tumsā, kurā pati sevi iemeta, nekādu citu gaismu, kā vienīgi jūsu labo domu atspīdumu par viņu.
Taču ziniet, ka, pateicoties starp jūsu un pašnāvnieka garu, tādas īpašas vienojošas saiknes radīšanai, jūs sevi pakļaujat riskam sajust līdzīgu ciešanu atspīdumu.
Jūs varat piedzīvot lielas skumjas, jūs nomāks šaubas, zaudēsiet pašpaļāvību. Šī nelaimīgā būtne, kuru jūs pieņēmāt, droši vien spēj sagādāt jums tādas ciešanas kā bērns savai mātei pirms dzemdībām. Pēdējais salīdzinājums ir tik precīzs, ka mūsu priekšteči šai svētajā zinātnē (okultismā) mokām nolemtās dvēseles adopcijai devuši Embrija nosaukumu. Esmu šai tēmai pieskāries savā darbā Garu zinātne, bet, sakarā ar to, ka tagad šis jautājums skar tieši jūs, es šo ideju mēģināšu padarīt skaidrāku.
Pašnāvnieku var salīdzināt ar jukušo, kurš, lai izvairītos no darba, nogriezis sev rokas un kājas, un tādā veidā liek citiem sevi pārvietot un viņam kalpot. Viņš ir atņēmis sev fiziskās ekstremitātes ātrāk nekā ir izveidojušies garīgie orgāni. Tādā stāvoklī dzīve viņam kļuvusi neiespējama, bet kas ir vēl neiespējamāk iznīcināt sevi pirms pienāks dabiskais nāves brīdis.
Ja tomēr viņam laimēsies atrast uzticamu cilvēku, kurš viņu tur labā piemiņā, lai sevi upurētu un sniegtu viņam patvērumu, viņš dzīvos pateicoties šī cilvēka dzīvei, taču nevis kā vampīrs, bet kā embrijs, kurš dzīvo mātes organismā to nenovājinot, jo daba atlīdzina zaudējumus un tam, kurš daudz iztērē, tiek atlīdzināts. Embrija stāvoklī bērns apzinās savu eksistenci un jau izrāda savu gribu ar kustību palīdzību, kuras nav atkarīgas no mātes un nav pakļautas viņas kontrolei un pat nodara viņai sāpes.
Auglis nezina, par ko domā viņa māte, bet māte nezina, par ko sapņo viņas bērns. Viņa apzinās divas eksistences, bet ne divas dažādas dvēseles sevī, jo viņu dvēseles ir vienotas viņas mīlestībā, un uzskata, ka bērna piedzimšana viņu dvēseles nešķirs, kā tas notiks ar ķermeņiem.
Tā tikai piešķirs (ja drīkstu lietot šādu apzīmējumu) jaunu polarizāciju (kā magnēta diviem poliem). Tāpat notiek nāvē, kura ir mūsu otra piedzimšana. Nāve nesagrauj, tā tikai polarizē divas dvēseles, kuras šai dzīvē bijušas patiesi saistītas. Dvēseles, atbrīvojušās no savām zemes važām, paceļ mūsējās līdz savām, un savukārt mūsu dvēseles velk tās lejup ar spēku, kas līdzīgs magnētam.
Savukārt grēcīgās dvēseles izcieš divu veidu mokas. Vienas no tām ir viņu nepilnīgā atbrīvošanās no materiālajiem valgiem, kuri tās notur pie mūsu planētas, otras rodas sakarā ar debesu magnēta trūkumu. Pēdējais kļūst par liktenīgo lozi tiem, kuri, ļaujoties izmisumam, vardarbīgi pārtrauc dzīvi, tātad, savu līdzsvaru, un rezultātā viņiem jānonāk absolūti bezpalīdzīgā stāvoklī tik ilgi, kamēr kāda fiziska labsirdīga būtne būs ar mieru dalīties ar savu magnētismu un ar savu dzīvi un tādā veidā palīdzēs viņam laikā atgriezties universālās dzīves straumē, nodrošinot ar nepieciešamo polarizāciju.
Jūs ziniet, ko nozīmē šis vārds. Tas aizgūts no astronomijas un fizikas. Zvaigznēm ir pretēji un analoģiski poli, kas nosaka to ass stāvokli, un tas ir tikpat dabiski, kā mākslīgajiem magnētiem. Polarizācijas likums ir universāls un valda garu pasaulē, tāpat kā fiziskajā pasaulē.