Galoda no piepūles čīkstēja. Šis bija jau piektais nazis, kurš viņai bija jāuzasina īsā laikā.
Naži bija dažādi. Tie bija īsāki, garāki, platāki, šaurāki. Taču, lai kādi tie būtu, lai no cik augstvērtīga metāla tie būtu izgatavoti, ar laiku tie palika neasi. Tad bija darbs galodai, ko tā bez kurnēšanas veica
Galoda ievēroja, ka naži ar katru asināšanu palika nedaudz mazāki. Katra asināšana paņēma līdzi daļu naža. Tas bija interesants process lietošanai derīgs bija tikai ass nazis, taču lai kļūtu ass, tam daļa sevis bija jāziedo. Nazis jau varēja sevi neziedot, dzīvot neasā stāvoklī, taču tad ar to neko nevarētu darīt. Nazis varēja sevi saglabāt tikai, būdams nederīgs.
Bija agrs rīts.
Jelvampijs izlīda no alas, apstulbis no redzētā sapņa. Šī bija viņa desmitā diena vientuļnieka statusā.
Tieši pirms desmit dienām Jelvampijs nolēma, ka nu ir gana.
Viss, man ir piegriezies! viņš pateica gan sev, gan apkārtējiem, gan bērnības draugam Sulvampijam. Bērnības draugs Sulvampijs gan bija vienīgais, kas Jelvampiju tā pa īstam saprata. Jo arī Sulvampijam, kā izrādās, bija gana.
Jelvampijs un Sulvampijs strādāja vienā valsts iestādē, kuru, pateicoties krīzei, likvidēja. Palikšana bez darba Jelvampijā sajūsmu neizraisīja, tomēr būdams vīrs, Jelvampijs turējās. Turējās Jelvampijs arī pēc tam, kad dzīvojamās mājas augšējais kaimiņš Spiridons pēc kārtējās plostošanas bija taisījis džakuzi procedūru, iesēdies vannā pie atgriezta ūdens krāna un aizmidzis. Rezultātā Spiridona džakuzi procedūra izplatījās pa četriem stāviem uz leju. Lieki teikt, ka Jelvampija dzīvoklim no džakuzi procedūras tika visvairāk.
Jelvampijs sāka pārstāt turēties tad, kad pēc darba zaudēšanas un dzīvokļa noplūšanas viņu pameta draudzene, sakot: Tu esi autsaiders, Jelvampij! Autsaideri mani neuzbudina, piedod, ja vari!
Pavisam Jelvampijs vairs neturējās, kad otrā rītā pēc draudzenes aiziešanas viņš iekāpa čupā, ko kāpņu telpā bija pielicis kaimiņienes vecmeitas Minnas Dāvulītes viens no divpadsmit kaķiem. Iekāpdams čupā, Jelvampijs vēl paspēja nodomāt, ka tagad viņš ir insaiders, nevis outsaiders, tomēr substance, kuras iekšpusē Jelvampijs tagad atradās, lika nonākt pie nu ir gana stāvokļa. Jelvampijs nolēma, ka dosies kalnos un dzīvos alā.
Bērnības draugam Sulvampijam bija vienkāršāk. Sulvampijam nebija draudzenes un plostojoša kaimiņa, blakus Sulvampijam nedzīvoja vecmeita ar kaķiem. Toties Sulvampijs bija salasījies daudz reliģiskos tekstus par to, cik labi un pareizi ir dzīvot klosterī. Pēc darba zaudēšanas Sulvampijam šķita, ka ir īstais brīdis sapni realizēt dzīvē.
Tā vienojušies par kopējo Nu ir gana, Jelvampijs ar Sulvampiju devās katrs uz savu pusi.
Pirmās trīs dienas alā Jelvampijam pagāja gluži labi. Viņam pat patika. Jelvampijs pēkšņi atklāja, ka apkārt esošās smaržas ir daudz patīkamākas par to, ko bija radījuši kaimiņienes vecmeitas Minnas Dāvulītes divpadsmit kaķi un kas bija pārņēmis visu kāpņu telpu. Jelvampijs arī jutās pasargāts no augšstāva kaimiņa Spiridona džakuzi procedūrām, jo šeit virs Jelvampija nebija Spiridona.
Tomēr, sākot no ceturtās dienas, Jelvampiju iekšienē kaut kas sāka urdīt. Laiks vilkās kaut kā pārlieku lēni. Arvien biežāk kļuva garlaicīgi. Cilvēks ir sabiedriska būtne, Jelvampijs atcerējās kaut kur reiz lasīto atziņu un sāka justies nožēlojami viens nekurienes vidū.
Taču, kā jau tika teikts, Jelvampijs bija vīrs, un viņš turējās. Galu galā Jelvampijs apkārtējiem bija deklarējis piegriešanos un pat nepieļāva iespēju, ka pēc tik dramatiskas piegriešanās var tik ātri notikt atgriešanās atpakaļ.
Jelvampijs bija jau noturējies līdz devītajai dienai. Un tad, kur gadījies, kur ne, naktī atnāca sapnis.
Jelvampijs bija nokļuvis kaut kādā jocīgā vietā. Tas bija tāds kā pagalms, bet ļoti, ļoti plašs. Pagalma vidū atradās milzīga galoda, kas ātri griezās. Laiku pa laikam galodai pielika klāt pa kādam striķos iekārtam cilvēkam un slīpēja nost it kā pa gabalam ķermeņa. Lieki teikt, ka cilvēks brēca kā traks.
Ak, vaimandieniņ! iesaucās Jelvampijs, Kur esmu nokļuvis! Tas taču ir kaut kāds inkvizīcijas rats!
Kāpēc tu tā domā? pēkšņi no aizmugures atskanēja balss. Jautātājs bija nez kur uzradies vīrs baltā halātā.
Ak, vaimandieniņ! šoreiz pie sevis iesaucās Jelvampijs, Eku, inkvizitors arī klāt! Turklāt baltā miesnieka kostīmā!
Saņēmis dūšu, Jelvampijs tomēr vērsās pie svešinieka, cik nu varēja, mierīgi: Kas tu tāds? Un kāpēc tu spīdzini ļaudis?
Es esmu eņģelis Gabriels, svešinieks cienīgi atbildēja, Ļaudis es nespīdzinu. Skaties pats!
Jelvampijs ievēroja, ka tad, kad slīpēšana bija beigusies, izrādās, nekas nost nebija noslīpēts, tikai cilvēks bija kļuvis tāds kā tīrāks.
Ko tas nozīmē? Jelvampijs pārsteigts jautāja.
Katrs cilvēks nes sev līdzi iedomātu tēlu, ko dēvē par ego. Ego ir tas, kas cilvēku šķir no Dieva. Šī galoda ir domāta ego noslīpēšanai. Kā redzi, pats cilvēks slīpēšanas procesā necieš. Cieš tikai ego.
Tātad, lai ego noslīpētu, cilvēkam ir jānokļūst šeit?
Nē. Galoda atrodas ikdienas dzīvē. Tā ir visur darbā, attiecībās. Ja cilvēks bēg no aktīvas darbības, bēg no attiecībām, viņš bēg no šīs galodas. Cilvēks kļūst kā truls nazis savu ego saglabājošs un bez izaugsmes iespējām. Savukārt, saskaroties ar šo galodu, daļa ego tiek noslīpēta. Cilvēks mācās.
Vai tad sanāk, ka es, sākot dzīvot alā, zaudēju iespēju mācīties? Un Sulvampijs klosterī arī?
Tu jau zini atbildi.
Bet paga, paga! Kā tad ar tiem izslavētajiem vientuļniekiem, kas dzīvo alās gadsimtiem?
Galodai pār viņiem vairs nav varas, jo viss ego jau pirms tam ir noslīpēts nost. Viņi ir iemācījušies visu, kas bija jāiemācās, un nav atkarīgi no galodas.
Nazi asinot, to pa galodu virza cilvēks. Bet kā šī galoda zina, kad un kas ir jāslīpē nost?
To arī nosaka pats cilvēks. Ego izplata apkārtējā telpā noteiktas vibrācijas. Pēc principa tāds tādu atrod, šīs vibrācijas telpā veido attiecīgus notikumus. Piemēram, ja kāds ego vēlas spēlēt upura lomu, atradīsies kāds, kas vēlas spēlēt varmākas lomu. Taču varmākas lomu spēlējošais agri vai vēlu pats sastapsies ar varmāku.
Tad jau sanāk, ka Spiridona plūdus es pats biju izsaucis? Un Minnas Dāvulītes kaķu smaku arī?
Jā. Mēdz būt daudz dažādu nosacījumu, kālab notikumi ir saveidojušies tā un ne citādi. Piemēram, tavā gadījumā pamatā ir zemais pašnovērtējums, kam vajadzēja rast piepildījumu ārējos notikumos. Lūk, tu pazaudēji draudzeni, kura uzskatīja tevi par autsaideru. Taču patiesībā tu pats sevi par tādu esi uzskatījis jau no bērnības. Šo autsaiderisma kompleksu tevī ielika vecāki, mēģinot panākt, lai tu visu dari perfekti, rājot tevi, ja perfekti nesanāca. Šajā sakarā tu jau regulāri esi bijis pakļauts galodas apstrādei. Taču parasti ir tā, ka cilvēkiem ar vienu reizi nepietiek. Katra nākošā reize mēdz būt stiprāka.
Bet es vienmēr esmu sapratis, ka ego ir saistīts ar kaut ko uzpūtīgu, iedomīgu, augstprātīgu. Vai tad upura loma arī pieder pie ego?
Pie ego pieder jebkurš iedomātais tēls. Kā tev liekas, kāpēc cilvēki raud bērēs?
Kā, kāpēc? Protams, tāpēc, ka viņiem žēl aizgājēja!
Tu tā domā? Bet varbūt tomēr tāpēc, ka žēl sevis? Ka paliks bez aizgājēja uzmanības un mīlestības? Ka paliks bez pierastā?
Hmm. Laikam tev taisnība!
Nu, lūk, te taču nav nekāda sakara ar iedomību. Cilvēkam pašam nekas nekaiš, jo aizgājējs jau nav viņš pats. Bet iedomātais tēls cieš tik ļoti, ka cilvēks pats nereti saslimst. Jebkura slimība ir galodas darbības sekas. Slimība ir vārti kādas patiesības atrašanai.
Šajā sarunas vietā Jelvampijs pamodās un apstulbis izlīda no alas. Bija sākusies desmitā diena viņa vientuļnieka statusā.
Izskatās, ka nupat jau būs piegriezies, domāja Jelvampijs, vērdamies rīta debesīs.
Galoda bija ķērusies klāt sestā naža asināšanai. Šis bija pavisam jocīgs nazis. Laikam ļoti vecs, jo asmens bija palicis pavisam mazs un tievs. Gandrīz caurspīdīgs. Galodai sanāca tikai pāris reižu novilkt pa naža sāniem.