Aicinošas ugunis tai vakarā mirdzēja ne vien Pilnmēness debesīs un atspīdēja Zemi pārklājušajos sniegos, bet arī tik daudziem zināmajā un dažiem varbūt vēl nepazīstamajā Pasaku mājā Dubultos, Undīnē. Tai vietā, kur nācām kopā šai sestdienas vakarā, lai piesauktu Meteni, lai sajustu Zemes iekšējās atmošanās brīdi, lai veldzētos pavasara atmodas nojausmas izjūtā.
FotostāstsKā Undīnē parasts – no sirds darīts darbs atnākušo sirdīs arī nonāk. Meteņa vakars sākās ar Undīnes pasaku, ar Zemes un Pūķu pasaku. Un tad, mūsu labvēlību pret mūziķiem vēloties, kas gluži tāpat Undīnē sapulcējušamies raksturīga, Ingus vārdu deva dūdu grupai, kas mūsos noslēpumaino uguni dedza pārpārēm, kas Meteņa stāstu modināja ritmā un skaņā…

Meteņos piedien ne tikai laisties un kalniņa un nokosties no cūkas kājas, ne tikai tālu braukt, lai lini labi paaug nākamajā gadā, bet gluži tāpat kā citos gadarites svētkos, par savām baltām villainēm, savu dvēseles baltumu piedomāt un savos gara dziļumos slēptajos zināšanu apcirkņos ielūkoties.

Tik vieds un pašu izjustu un pārdzīvotu atklāsmju piepildīts, tik valdzinošu balss daudzveidību aptverošs pār mums un mūsos klājās no tālās Vidzemes, no Druvienas puses atbraukušās folkloras kopas “Pērlis” dziedājums un dvēseles zīmju tulkojums, kāds tas mūsu pašu Dainās ierakstīts un viedu tulkotāju izlasīts. Un droši vien, ka kāda vismazākā pērlīte ir viņu dziesmās un sirdīs iekritusi, un skaidrs, ka pērļu zvejnieki mīt vēl šobaltdien un pērles arī aug.

Vismaz Pērļu silā noslēpumu pilnā tā ir – to šis vakars Undīnē mums vēsta skaidri un nepārprotami. Tik balti turētu un koptu villaiņu (lasi, dvēseļu) mirdzums. Tik valdzinošs un, vai aprakstāms, šis mīlestības, vieduma un mūžības skolas skolnieku iekustinātais smalkākais starojums tovakar laistījās pār Undīni, ka Mēness varēja arī būt slēpies priežu zarotnē – gaismas jau bija gana un tāpat jau mēs zinām, ka Pilnmēness spēks tik milzīgs un šāds notikums arī viņa klātbūtnē tiek jo spilgtāks, dziļāks un paliekošāks.

Varbūt reiz mums “Pērļa” īpašais dziesminieks, šī vakara vēstījuma priekšānesējs, Jānis Vītols, arī paša dzejotās un komponētās dziesmas dziedās Undīnē. Es viņā skaidri redzu seno latvju dziesminieku, ķeltu bardu un skandināvu skaldu, kurš dziesmās un stāstos izdzied un izstāsta dievišķo vēsti – stāstu, teiku vai patiesību, sauc kā gribi, jo viss jau tāpat ir Viens, Dziesmu par Pasauli un Tevi manī, mūsos, visapkārt un visur.

“Pa kādu trauslu pavedienu, pa kādu gaišu straru;
Ejam visu baltu dienu, ejam sārtu novakaru…” (no reiz Jāņa Vītola dziedātajām dziesmām)

Aizvien ir vietas, kurās neesam bijuši nekad, aizvien ir vietas, kurās neesam bijuši ilgāku laiku un tad atgriezušies…

Par Undīni sakāms viens – ir vērts tur nonākt pirmoreiz, ir vērts atgriezties, ir vērts viesoties ik nedēļu, mēnesi, ik Meteņos.

Uz tikšanos Undīnē atkal reiz… kādā sestdienas pievakarē vai citā dienā. Ir vērts piedomāt, lai Undīnes mīlestības ļaudīm labi klājas arī tad, kad mūsu tur nav.

Lai mūsu pateicība izskan spožajai Mēness ripai debesu jumā, turpat tuvumā šalkojošajai jūrai un Undīnes viesmīlībai!

Līdz citai reizei!