Reliģiskajā un mistiskajā literatūrā varam bieži sastapties ar jēdzienu “ļaunie spēki”. Tomēr tas ne vienmēr tiek lietots vienā un tajā pašā nozīmē. Kad reliģiskajos tekstos tiek pieminēti šādi spēki, tad parasti ar to tiek apzīmēts velns un viņam pakļautie dēmoni. To pretstats ir “labie spēki” – tas ir, paša Dieva un Viņam kalpojošo eņģeļu spēki.

Tā kā tradicionāli ļaunums tiek identificēts ar tumsu, bet labais ar gaismu, tiek izmantoti arī tādi jēdzieni, kā “tumsas spēki” un “gaismas spēki”. Šajā gadījumā, tas ir, reliģiskā kontekstā, ir skaidrs, ka mēs runājam par cilvēka un visa radītā maniheistisku izpratni. Tiek pieņemts, ka cilvēki atrodas pastāvīgā divu tieši pretēju iedarbību ietekmē: no vienas puses – Dievs un eņģeļi, kuri cenšas vadīt mūs pa labiem ceļiem, bet no otras puses – velns un viņa dēmoni, kuri vēlas mūs novirzīt no pareizā ceļa un padarīt mūs par ļaunuma nesējiem. Šāda jautājuma izpratne ir ne tikai maniheistiska, bet arī antropomorfiska, jo attēlo Dievu un velnu kā garīgas Būtnes, kurām ir personiski mērķi. Turklāt tas nozīmē, ka cilvēkam nav pilnībā brīvas gribas, bet drīzāk viņš ir kā likme divu pretējo spēku bezgalīgā cīņā. Rezultātā šāda koncepcija ļauj pieņemt, ka mūsu dzīvi nosaka tieši šī cīņa, nevis mūsu pašu pastāvīgi izdarītā izvēle.

No rožkrustiešu Ontoloģijas viedokļa, velns nepastāv. Teiksim precīzāk: nepastāv tāda garīgā Būtne, kura spēj pretoties Dievam un kaitēt mums, sūtot mums kādu pārbaudījumu vai mudināt mūs darīt ļaunu. Rožkrustiešu mācības gaismā, saistībā ar ļaunuma fenomenu, mēs varam runāt par pašu cilvēku, kad viņš negatīvi piemēro savu gribas brīvību un izvēlas darīt ļaunu, veicot barbariskas un ļaunas darbības. Tāpēc arī neeksistē dēmoni, tas ir, garīgas Būtnes, kuras iedvesmo un vada velns. Protams, dvēseļu vidū, kuras atrodas viņpasaulē, starp diviem iemiesojumiem, ir arī mazattīstītas dvēseles, kuras nepietiekamu evolūciju dēļ, var būt ļaunprātīgas. Tajā pašā laikā, tās nav nekādā ziņā dēmoniskas, tas ir, tās nepieder kādai noteiktai “dēmonu pasaulei”. Un pretēji tam, ko var pieņemt, tām nepiemīt prasmes negatīvi mūs – cilvēkus ietekmēt, jo visuma likumi nenovada šāda veida ietekmi materiālajā pasaulē. Sliktākajā gadījumā, viņu ļaunprātība var izpausties uz citām blakus esošajām neiemiesotajām dvēselēm neredzamajā pasaulē, kuras atrodas tajā pašā apziņas līmenī, lai gan arī šajā gadījumā, tām ir iespēja izvairīties no to ietekmes, atsakoties no garīgā kontakta ar tām.

Ļaunums, kā mēs to saprotam, ir raksturīgs iemiesotam cilvēkam, un tas var izpausties trīs cilvēkam raksturīgās formās: domās, vārdos un darbos. Bet galu galā, ļaunums tīrā veidā, tas ir, pats par sevi, neatkarīgi no cilvēka, neeksistē.

Vai ņemot vērā iepriekš teikto, var secināt, ka nepastāv arī ļaunie spēki? Nē, šie spēki pastāv, bet tie nepārstāv ne velna, ne dēmonu, ne arī vienreiziemiesotu “ļaunu dvēseļu” veidā. Tie ir pašu cilvēku atvasinājums – no cilvēku ļaunas rīcības, no negatīvām domformām, kādas tiek radītas gadsimtiem ilgi.

Šādas domformas piepilda zemākos Kosmiskās Apziņas līmeņus, kurus Tradīcijā dēvē par “zemo astrāli”. Tāpēc, kad esam noguruši, uztraukti, kad atrodamies nomāktā garastāvoklī, vai arī, kad esam aizvainojuma, dusmu, skaudības, lepnuma u.t.t. stāvoklī, mēs ļaujam negatīvām emocijām un domām mūs pārņemt, mēs neapzināti nonākam rezonansē ar šiem līmeņiem un kalpojam kā kanāls tur esošajām negatīvajām domformām. Tas ir, mēs ļaujam tām izpausties caur mums, ar visām savam postošajām sekām, gan attiecībā uz mums pašiem, gan citiem. Tāpat pretēji, labie spēki nāk no cilvēkiem, kad viņi veic labus darbus, no visos laikos radītām pozitīvām domformām, kuras tiek papildinātas, ja cilvēks atrodas pozitīvā mentālā un emocionālā stāvoklī. Pie labajiem spēkiem var pieskaitīt arī labās dvēseles, kuras atrodas neredzamajā pasaulē, un galvenais – tie ir paši kosmiskie likumi, kuri ir radoši pašā savā pamatā. Un tāpēc absolūtā izteiksmē labā spēki ir nesalīdzināmi pārāki par ļaunuma spēkiem.

www.amorc.lv
S.Tusens