“….Sokrats Platona dialogā Faidrs stāsta kādu nostāstu: Ēģiptiešu dievs Teuts esot pirmais izgudrojis skaitļus, rēķināšanu, ģeometriju, astronomiju, galdiņspēles, kauliņu spēli un burtus. Tad nu gājis šis pie valdnieka Ammona izrādīt savus izgudrojumus. Par burtiem Teuts esot teicis: Šī zinība, valdniek, ēģiptiešus padarīs gudrākus un atminīgākus, jo nu ir atrasts līdzeklis gudrībai un atmiņai.
Savukārt Ammons iebildis, ka ir tieši pretēji šis izgudrojums to apguvušo dvēselēs radīs aizmāršību aiz nevērības pret atmiņu, jo cilvēki, uzticēdamies rakstītajam, ļausies atgādinājumam no ārpuses svešajām zīmēm, nevis iekšējam no sevis paša
Tādējādi līdz ar burtiem ir izgudrota šķietamā gudrība, nevis patiesības saglabāšanas tehnoloģija. Kopš izgudrota rakstība, daudzi iedomāsies, ka daudz zina un daudz saprot, jo ir lasījuši, bet patiesībā lielākoties nesaprot neko. Tāpēc Sokrats saka, ka uzrakstītos vārdus nedrīkst uzskatīt par kaut ko vairāk kā vien par atgādinājumu cilvēkam, kurš jau pats zina to, kas rakstos vēstīts.
Citu rakstīšanas trūkumu starpā Sokrats min to, ka rakstītais vārds nevar sevi izskaidrot vai aizstāvēt: ja tekstam ko vaicā, tas līdzīgi kā glezna gaužām cienīgi klusē vai atkārto vienmēr vienu un to pašu
Turklāt, kā uzskata Sokrats, katrai runai (proti, tekstam) jābūt piemērotam konkrētai auditorijai, konkrētai dvēselei, kurai tas ir domāts, līdzīgi kā katram slimniekam, atkarībā no viņa paša īpatnībām un slimības simptomiem, nepieciešams parakstīt tieši viņam domātas zāles. Teksti savukārt, tiklīdz tie ir palaisti klīst pasaulē, nokļūst gan pie tiem, kas tos saprot, gan pie tiem, kam gar tiem nav nekādas daļas…..”