Šī grāmata tapa manī ilgus gadus. Pēc būtības tā komentē vienu no Kristus līdzībām par to, kā saimnieks izdalīja kalpiem naudu: vienam iedeva piecas monētas, otram – divas, trešajam – vienu monētu. Atgriezies, viņš pajautāja kalpiem, kā tie naudu izlietoja… Beigu beigās par naudas pieaugumu atalgoja tos kalpus, kuri sapelnīja no 5 un 2 monētām, teikdams: “Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu”. Atalgoja ar sapelnīto. Taču tam kalpam, kurš nesapelnīja, jo ieraka vienīgo monētu zemē, to pašu monētu atņēma un atdeva tam, kurš sapelnīja vairāk par citiem… Gaužām nekristīgi rīkojās…

Šī līdzība ir par sevis izzināšanu…

Katrs cilvēks ienāk šai pasaulē kā dzīvnieks, identificējot sevi ar savu ķermeni, uzturot dialogu vien ar dzīvniecisko dvēseli. Šī arī ir tā “viena monēta”… Un ja cilvēks ar to visa sava mūža garumā neko neizdarīs, identificēs sevi vien ar fizisko ķermeni, kurš tiks ierakts zemē, tad viņš nesaņems cilvēka dvēseli… Viņam atņems arī to peļņu, kuru viņš būtu varējis saņemt piepulējoties. “Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir”.

Tas, kurš piepūlēsies, saņems “divas monētas”: varēs redzēt sevi, savu dvēseli, kā divu daļu kopumu: pilnīgas iekšējās un nepilnīgas ārējās: cilvēciskās un dzīvnieciskās…

Šis ir garīgās pilnveidošanās ceļš, kas ved pie pilnības un sevis redzējuma kā dvēseles, kura sastāv no visām piecām daļām… Tās arī būs “piecas monētas”… Pilnīgam cilvēkam arī būs mūžīga dzīve – tā ir tā monēta, kuru atņēma kūtrajam kalpam, kurš no tās nebija sapelnījis…

Šī grāmata ir domāta vispirms tiem, kam pagaidām ir viena monēta, taču viņi nezin, ko ar to iesākt… Es  piedāvāju katram paskatīties uz sevi kā uz dzīvnieku, jo katrs no mums sākotnēji identificē sevi ar fizisko ķermeni. Tikai tad var veidot saikni ar augstāku garīgo līmeni – saņemt “otru monētu”… Kamēr cilvēks iedomājas, ka viņš kaut kādā ziņā ir pilnīgs, to otru monētu viņš nesaņems…

Augstākais dzīvnieciskā pirmsākuma līmenis nekad nevarēs saņemt piepildījumu… Tā tas ir radīts. Tādēļ tiecoties pēc bagātības, slavas, zināšanām piepildījumu gūt nav iespējams… Pie tā vainīgs  Ādams, kurš, būdams paradīzē, un izzinot ārējo caur iekšējo, iekrita kārdināšanā izzināt ārējo ārējā… Tikai pēc šī trūkuma novēršanas ir iespējama cilvēka garīgā attīstība.

Fragments no Simonasa Simonenkovasa grāmatas “Cilvēks ar sunīti”

Ineses Rozes tulkojums