Pateicoties atsevišķām dzīves drāmām, kuras bieži salīdzinām ar nelaimju plūdiem, mēs maināmies un kļūstam savādāki, pilnveidojamies, topam cēlāki, paceļamies uz augstāku garīgās attīstības līmeni.
Pirms sākās lielie plūdi, par kuriem zinām no Bībeles, Svētie Raksti min vēl citus plūdus demoralizāciju, kura pārpludināja cilvēkus.
Uzlūkojot civilizācijas stāvokli, Dievs ļoti noskuma. Protams, šeit nevar būt runa par kādu vilšanos, drīzāk tās bija skumjas par to, ka cilvēki atteicās no Dieva, Viņu nicināja, skumjas par to, ka cilvēku vidū nevarēja atrast nožēlu par grēkiem.Noas bija taisnīgs cilvēks un tomēr, kad uzzināja, ka būs glābts, savu uzmanību veltīja tikai tuviniekiem un arkas būvēšanai. Viņš interesējās vienīgi par to, kā glābt sevi un savu ģimeni. Noas nedarīja neko lai glābtu citus, lai viņus brīdinātu, viņš negavēja par citiem lai izlūgtos no Dieva atgriešanās žēlastību kritušajai cilvēcei.
Cik gan ļoti tas atgādina cilvēkus, kuri būvē kārtējās patversmes dzīvniekiem, organizē skaļas manifestācijas, kurās pieprasa izbeigt zāļu un kosmētisko līdzekļu testēšanu uz dzīvniekiem. Viņi skaļi bļauj lai tiktu pārtraukti eksperimenti, kurus veic, pēc viņu vārdiem, nehumānā veidā. Viņi raksta saukļus uz sienām pie veikaliem, kuros pārdod kažokādas, lai garāmgājējos rosinātu žēlumu. Bet vienlaicīgi tie ir cilvēki, kuri atbalsta abortus, eitanāziju, un savā ģimenē viņi neatrod laiku pašu bērniem […].
Ginzbergs min kādu interesantu ebreju leģendu, kurā tiek stāstīts, kā Noas sacēlās pret Dievu. Kad viņš izgāja no šķirsta un ieraudzīja pūstošos cilvēku līķus, kad nāsīs sajuta nāves smaku, viņš sāka dziļi skumt par pasaules bojāeju un pārmest Dievam žēlsirdības trūkumu. Dievs viņam atbildēja:
Glupais gans! Tikai tagad pie manis nāc!? Tomēr tad, kad tev paziņoju, ka esi izredzēts un zemei pāri nāks plūdi, lai bojā ietu katra miesa, tu mani ne ar vienu vārdu nepiesauci. Es labu laiku iepriekš tevi brīdināju, jo domāju, ka lūgsi pasaulei žēlastību. Bet, kad tu izdzirdēji, ka šķirstā vari izdzīvot, tev vairs nerūpēja pasaules bēdīgais liktenis, tu uzbūvēji savu šķirstu un iegāji tajā. Bet tagad, kad pasaule izpostīta, tu atver izbrīnā savu muti un mirksti asarās.
Nekur tekstā nav minēts, ka Noas lūgtos kā Ābrahams, kurš ar Dievu tirgojās sodomiešu vārdā. Noas arī negavēja par cilvēkiem tā, kā to darīja Estere lai glābtu tautiešus. Dievs, protams, viņam arī nelika to darīt, lika tam būvēt šķirstu un tajā ievest tikai savu ģimeni un dzīvniekus. Bet vai mums ir jādara tikai tas, kas mums tiek pavēlēts burts burtā? Bet var būt Dievs vēlas no mums sagaidīt ko vairāk? Vai tad mums nav dāvāta saprātīga sirds, kurai vismaz dažu reizi vajadzētu paveikt ko vairāk kā tikai skrupulozi ievērot to, ko nosaka Likums? […]
Dievs sēroja cilvēces pagrimuma dēļ. Viņa bēdas bija specifiskas […] Dievs skuma, jo neviens uz visas pasaules nenožēloja grēkus. Viņš bēdājās tā soda dēļ, kuram bija jānāk pār pasauli postījumu veidā kā sekām par pārkāpumu! Vārds NAHAM, ko izmanto lai apzīmētu dievišķās sirds bēdas, Bībelē tiek bieži saistīts ar gavēšanu un skumjām grēku dēļ. Izskatās, ka pats Dievs ir it kā gavējis grēcīgās cilvēces vietā. Ko tas mums atgādina…? Droši vien Kungs cerēja, ka Noas Viņam piebiedrosies, vismaz uz kādu brīdi. Tomēr Noas darīja tikai to, ko Dievs bija licis grēcīgajai cilvēcei viņa sirdī nebija vietas […].
Tomēr pastāv arī cits Noasa rīcības skaidrojums.
Pēc Deslera domām, Noas bija žēlsirdīgs cilvēks. Grēku trakumā kritusī cilvēce, atradās īstā pagrimumā. Ap mums esošās dabas reakcija, ir īpatnēji saistīta ar to, ko cilvēki slēpj savā sirdsapziņā. Var sacīt, ka daba materializē sirdsapziņas pārmetumus. Demoralizācijas plūdi noveda līdz katastrofālai nelaimei. Noasu draudēja appludināt tā laika gars patika pret bezdievību. Cilvēki bija zaudējuši garīgo līmeni. Viņu sirdis un sirdsapziņa jau sen kā grima purvā un krita pārkāpumu bezdibenī. Plūdi bija tikai laika jautājums. Dabai gluži dabīgā veidā nācās reaģēt uz cilvēku darbiem. Četrdesmit dienu laikā bez apstājas no debesīm lija ūdens, kurš appludināja visu tā laika zināmo pasaules zemi.
Patiesībā stāsts par Noasu nav kaut kas tāds, ko noteikti vajadzētu vēsturiski pierādīt un šo notikumu ģeogrāfija norāda uz pilnīgi citām patiesībām.
Šeit tiek runāts par cilvēku garīgo līmeni.
Plūdi var notikt jebkurā laikmetā. Zemestrīces, ūdensplūdi, vulkānu izvirdumi, visbeidzot ekoloģiskās katastrofas mūs informē mūs par to, kas notiek mūsos pašos. Kad vietā, kurā izbūvēta pornogrāfisko filmu studija, sākās zemestrīce, tad nemaz nav jābūt pravietim, lai atklātu vienkāršu sakritību starp seismisko katastrofu un šo vietu, kuru ļaunums bija pārņēmis jau daudz agrāk.
Martinikā, 1902.gadā, tieši Jēzus Kristus Debeskāpšanas dienā, Montpelē vulkāns sarīkoja slaktiņu, ugunī izcepinot un pelnos apglabājot, apmēram, četrdesmit tūkstošus cilvēku no simts tūkstošiem, kuri tajā laikā Martinikā dzīvoja. Kāpēc toreiz tā notika un kamdēļ tajā dienā? […] Lielajā Piektdienā, 28.martā, dzērušu vīriešu grupa sarīkoja zaimojošu Krusta Ceļu uz vulkāna pašu smaili, un iemeta krāterī Kristus bildi. Vai tā ir sakritība, ka tieši Debeskāpšanas dienā visa pilsēta tika apglabāta zem tā paša vulkāna pelniem?
Vai pastāv vienkārša sakritība, starp teroristu uzbrukumiem Madridē, kā rezultātā briesmīgā nāvē bojā gāja vairāk nekā 200 cilvēku, un faktu, ka tajā pašā Spānijas galvaspilsētā, katru dienu, tiek veikti vairāk par 200 abortiem? Pieaugušu spāņu nāve sāpīgi satricināja visus. Tika pasludināta sēru diena. Tai pat laikā nevainīgu bērnu nāvi vēl neviens nav sācis apraudāt.
Atliksim tomēr malā pārdomas par saistību starp cilvēka sirdsapziņu un dabas reakciju uz to, kas ir cilvēka dvēselē.
Ararata kalns ir Noasa garīgais līmenis. Slīkoņu mirstīgās atliekas pašā apakšā, ir tā laika pasaules morālais līmenis. Bet pats Ararats? Ebreju valodā šim vārdam ir sava slēptā etimoloģija, jo vārds ARAR – nozīmē nolādēts. Atrasties Ararata virsotnē, nozīmē pacelties virs lāsta, kas ir grēka vienkārša konsekvence. […]
Noas izglāba sevi un savu ģimeni, ieejot šķirstā, kurš darināts no dzīvības koka, kuru ebreju Bībelē sauc par: GOFER. Varam sacīt, ka viņu izglāba koks! Bībeles komentāru autors Raši saka, ka, skatoties uz Noasu, kurš pēc ebreju nostāstiem, šķirstu būvēja 120 gadus, cilvēkiem bija pietiekami daudz laika lai nožēlotu grēkus. Tomēr viņi negandarīja, smejoties par Noasu un lādoties. Viņi skatījās kā ar lielu piepūli viņš vilka koka baļķus savas saimniecības virzienā un pēc tam tos cēla uz saviem pleciem. Viņi neko neizdarīja. Neviens nepienāca pie viņa lai palīdzētu.[…]
Daudz dažādu cilvēku redzēja kā Noas smagi strādā, tomēr neviens no viņiem neuzņēmās līdzīgu darbu, tāpēc tikai Noas un viņa ģimene pacēlās virs Ararata kalna virsotnes! Viņus izglāba koks Noas nocirta sevi nost no sabiedrības, kura bija viscaur sabojāta. Katru reizi, kad viņš iecirta neauglīgajā kokā, saikne ar nolādēto civilizāciju tapa ar vien vaļīgāka. Tas bija smags un ļoti vienmuļš darbs. Vienmēr tas ir tāds, kad gribam sevi nodalīt no vides nešķīstā gara, kurā dzīvojam!